Darīt labu sabiedrībai un pasaulei. Intervija ar akordeonisti Kseniju Sidorovu

Sestdien, 12. novembrī, Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" kamermūzikas programmā “Starp sapni un nomodu” uzstāsies pasaulē atzītā akordeoniste Ksenija Sidorova, kura kopāmuzicēt aicinājusi arī Sinfonietta Rīga stīgu kvartetu (Kristiānu Krūskopu, Agnesi Kanniņu, Artūru Gaili un Kārli Klotiņu) un kontrabasistu Jāni Stafecki. Koncertā - visai plašs autoru loks: itāļu akordeonists un komponists Pjetro Rofi un Kijivā dzimušais mūsdienu skaņradis Sergejs Ahunovs, Doņeckas Valsts Mūzikas konservatorijas bajāna katedras vadītājs un komponists Artjoms Ņižņiks, kā arī reiz Latvijā koncertējušais krievu balalaikas Paganīni Aleksejs Arhipovskis. Akordeona versijā izskanēs fragments no amerikāņu minimālisma klasiķa Filipa Glāsa Glassworks, vairāki spāņu komponistu klavierminiatūru pārlikumi, Astora Pjacollas tēmas no albuma “Pjacollas atspulgi”, kā arī Johana Sebastiāna Baha mūzika.

Ksenija Sidorova: Šī programma tapa jau pirmā pandēmijas viļņa laikā, pēc tam mazliet mainījās, jo arī laiks mainās – piesakot programmu ilgu laiku pirms koncerta, var gadīties, ka kaut kas dzīvē ir mainījies. Kādā agrā rītā radās ideja par pilnīgi jaunu soloprogrammu, kurā būs daudz minimālisma mūzikas, kas man bija kaut kas jauns. Pandēmijas laikā gandrīz visi sāka lasīt kaut ko iepriekš nelasītu, gatavot kaut ko jaunu – darīt lietas, kas katram mazāk pazīstamas. Man repertuārā vienmēr bijusi ugunīga mūzika, kaut kas ļoti sarežģīts un laikmetīgs, bet šoreiz vēlējos ko citu. Pamostoties torīt bija sajūta kā starp sapni un realitāti. Reizēm pamosties pēc laba sapņa un šī sajūta saglabājas vēl ilgāk. Citreiz sanāk redzēt arī ko negatīvu, kas mūs satrauc. Šī koncertprogramma ir kaut kur uz robežas.

Šis būs ceļojums – ne tikai mans, bet, domāju, arī visiem klausītājiem. Būs daudz vietas pārdomām. Piemēram, kā Filipa Glāsa mūzikā, kur fragmenti atkārtojas un tev ir laiks aizlidot savās domās un pasapņot.

Man tas būs izaicinājums gan tāpēc, ka vairākus skaņdarbus atskaņošu pirmoreiz, gan tāpēc, ka jācenšas pasniegt un saglabāt domu, ko komponists rakstījis. Mēs, mūziķi, esam kā šī materiāla tulki.

Ņemot vērā karu Ukrainā, daudzi mūziķi izjūt pat tādu kā atbildības sajūtu savās programmās iekļaut ukraiņu komponistu mūziku. Vai varat pastāstīt, kā Sergeja Ahunova un Artjoma Ņižņika mūzika nonāca pie Jums?

Šie komponisti manā dzīvē ir jau sen, kā draugi. Artjoms ir bajānists, tātad arī no akordeonistu saimes, mēs esam kolēģi arī kā instrumentālisti. Sergeja Ahunova mūzika Latvijā jau ir atskaņota, to spēlēja arī Sinfonietta Rīga. Neskatoties uz tautību vai pasi, mans draugu un sadarbību loks ir tiešām plašs, un tā notika, ka šo mūziku šoreiz atskaņosim. Protams, ar lielu prieku. Šai mūzikai ir jātiek atskaņotai.

Man liels prieks, ka arvien vairāk mūziķu mums savās koncertprogrammās atklāj komponistus, kurus iepriekš daudz nebijām dzirdējuši.

Tā ir lieliska doma.

Cilvēki ir pieraduši pie tā, ko viņi zina, tāpēc nereti arī grūti pārdot biļetes, ja programma ir jauna. Cilvēki domā – kaut kas nezināms, tātad nezinu, vai būs vai nebūs labs.

Tieši tāpēc domāju to miksēt ar kaut ko jau zināmu. Tas ir izaicinājums, bet mums ir jātiek nākotnē, jāstrādā tālāk – nedrīkst palikt tikai pagātnē. Dzīve turpinās. Ir brīnišķīgi jaunie komponisti, kuriem arī gribas būt sadzirdētiem. Diemžēl tā mēdz būt, ka komponisti dzīves laikā nesasniedz tādu popularitāti kā pēc nāves. Man šķiet, ka šobrīd ir ļoti raiba ainava ar komponistu valodu, jo katrs raksta atšķirīgi. Šie skaņdarbi un komponisti, es ceru, paliks atmiņā.

Vai izjūtat arī tādu kā misijas apziņu izglītot cilvēkus šajā „jaunajā mūzikā”? Vai vienmēr ir bijis uzstādījums, ka blakus vajag arī jauno?

Tā ir misija. Primāri misija ir radīt akordeonam jaunus darbus, tas ir galvenais. Es pateicos visiem cilvēkiem, kas nāk uz koncertiem, jo kam tad mēs spēlētu bez klausītājiem? Mani iepriecina, ka cilvēki privāti raksta, ka viņu bērni sāks mācīties akordeona spēli. Mums tiešām ir vajadzīga jauna paaudze.

Es no savas puses cilvēkus varu izglītot, cik tik spēju. Bet, ja mēs katrs apzināti darīsim savu darbu, mēs nesīsim kaut ko labu sabiedrībai gan mūsu valstī, gan pasaulē.

No manu draugu ārstu darba var būt atkarīga kāda dzīve. Mums, paldies Dievam, tā nav – mēs tikai spēlējam mūziku, bet mēs varam gan dvēseli, gan sabiedrību padarīt veselīgāku. Ir svarīgi izglītot, jo, manuprāt, 99% no pasaules problēmām būtu risināmas, ja mums būtu labāka izglītība. Ja mēs vairāk ietu uz koncertiem, teātri, izstādēm, mums būtu plašāka, atvērtāka domāšana, līdz ar to mēs būtu vairāk atvērti un saprotoši pret citiem.