12. aprīlī Lielajā ģildē un tiešraidē LR3 "Klasika" - Orķestra "Rīga" rīkotā festivāla Windstream noslēgumā mūziķi diriģenta Valda Butāna vadībā pirmoreiz kopā muzicēs ar perkusionisti no Francijas Adelaidu Ferjēru. Francijai un Parīzei veltītajā programmā ar viešņas solo izskanēs amerikāņu komponista Gerija Zīka Koncerts perkusijām un pūtēju orķestrim.

Sarunas laikā ar Adelaidu uzzinām to, cik sitaminstrumenti ir socioloģiski izglītojoši, cik neatraujams ir žests un deja no sitaminstrumentu spēles, kā arī to, kā izskatītos un izklausītos sitaminstruments, ja to radītu pati Adelaide.

Kāda ir mūzikas loma jūsu ikdienas dzīvē? Ar to mostaties vai drīzāk dodat priekšroku klusumam?

Mūzika mani pavada vienmēr un visur, kur eju. Pat tad, ja nespēlēju to, tad dungoju to vai klausos ierakstos.

Es daudz ceļoju, un man tie ir īpaši svarīgi brīži mūzikas baudīšanai. Un mūzikas klausīšanās savā ziņā arī ir ceļošana. Kad ceļojuma laikā esi saguris, uztraukts, tad mūzikas ceļojums savukārt var palīdzēt tev rast mieru. Kopumā - jā, mūzika vienmēr ir bijusi un būs daļa no manas ikdienas.

Kādu mūziku klausāties - līdzīgu stilā un žanros tai, ko spēlējat, vai pavisam pretēji - pops, roks, džezs?

Pavisam pretējais, jo jūtu nepieciešamību pēc kaut kā, ko varu klausīties, nedomājot par analīzi vai vēsturiskiem kontekstiem. Bez tā nevar iztikt, jo tā ir liela manas profesionālās dzīves daļa. Tamdēļ pa reizei man vajag atpūtu no tās un tad izvēlos klausīties džezu. Šis žanrs man ļoti patīk, kā arī popmūzika.

Jūs esat sitaminstrumentāliste, un sitaminstrumentu pasaulē ir tik daudz dažādu tradīciju. Man šķiet, ka perkusiju pasaule ir visdaudzveidīgākā mūzikas sfērā, jo jebkurā pasaules vietā ir iespēja atklāt arvien jaunus sitaminstrumentu veidus un paveidus. Turpretī, piemēram, flauta nāk no rietumu pasaules un tai ir ļoti konkrēts vēsturisks konteksts. Tā kā jūsu instrumenti iemieso tik daudz dažādas kultūras, vai tas palīdz būt apzinātākiem, empātiskākiem, savā ziņā varbūt pat izglītotākiem par citām kultūrām un cilvēku pieredzi pasaulē kopumā?

Manuprāt jā. Tiem ir liela daudzveidība, daudzpusība ne tikai instrumentu daudzuma, bet arī skanējuma iespēju dēļ.

Taisni neticami, ka mēs, par profesionāļiem sevi saukdami, patiesībā nemaz nezinām visus mūsu instrumentus! Iespēja ceļot uz dažādām valstīm, atkal un atkal atklāt jaunu sitaminstrumentu, ir ļoti liela.

Mēs runājām par mūziku kā ceļošanu. Tad nu arī sitaminstrumenti ir īstens ceļojums - viscaur mūsu profesionālajai dzīvei ir iespēja atklāt jaunus instrumentu paņēmienus, jaunas kultūras, jaunas muzikālās skolas un jaunus veidus, kā vispār domāt par mūsu instrumentiem un mūziku kopumā. Un tam visam pa virsu - pārsteidzoša skaņu pasaule un tās izpēte. Jā, sitaminstrumentālista profesija ir universāla. Arī no ritma viedokļa, jo ritms ir pazīstams visiem, tas spēj uzrunāt visdažādākās paaudzes, auditorijas, kultūras.

Vai ir pareizi teikt, ka jūsu visvairāk spēlētais instruments ir tieši marimba?

Jā, tā ir taisnība, marimbu patiešām spēlēju daudz. Bet ne tāpēc, ka tas būtu mans mīļākais instruments, galīgi nē.

Man patīk visu perkusiju instrumentu dažādība. Taču marimbai pavisam noteikti ir nozīmīga loma, jo tai ir visattīstītākā klaviatūra no visiem sitaminstrumentiem.

Tā ir kā liels ksilofons. Papildu tam es daudz spēlēju arī klavieres un, galu galā, arī klavierēm ir klaviatūra, tās nemaz nav tik atšķirīgas no marimbas! Un otrādi. Mani saista gan melodiskais, gan harmoniskais aspekts šajā instrumentā.

Mūsu, sitaminstrumentālistu, repertuārā galvenokārt rodami laikmetīgās mūzikas opusi, jo marimba uz skatuves parādījās visai vēlu, tamdēļ varētu teikt, jā, šis ir laikmetīgās mūzikas instruments. Taču, ja vēlamies spēlēt Bahu, Mocartu, vai citu vēsturisko stilu komponistu mūziku, mēs to varam darīt ar aranžiju palīdzību. Un  uzskatu, ka

tieši marimba šos vēsturiskos stilus atspoguļo visbrīvāk, tā patiešām iedzīvina tos. Tamdēļ arī marimba ir tik īpaša. Nemaz nerunājot par pašu skanējumu - tas ir spēcīgs, dabisks... Es dievinu marimbu, bet, protams, nevarētu spēlēt TIKAI to.

Kad atskaņojat, piemēram, Baha vai Mocarta aranžijas un pēc tam mūziku, kas radīta jūsu instrumentiem oriģināli, vai jūs jūtat atšķirību starp to, kas ir ARANŽĒTS un kas - ORIĢINĀLI rakstīts?

Jā, protams. Jāteic gan, ka šis būs izteikti personisks viedoklis, taču man vienmēr ir licies, ka komponists raksta mūziku, lai ļautu konkrētajam instrumentam izpausties, iemirdzēties visā tā dailē. Un kā interprets šo komponista vēlmi reizēm jūti ļoti spēcīgi, un reizēm galīgi nē. Līdz ar to,

kad spēlēju jebkura stila - laikmetīgā, baroka, klasicisma - mūziku, man reizēm ir sajūta, ka, piemēram, Bahs šo mūziku ir radījis īpaši marimbai. Jo tas izklausās tā it, kā Bahs būtu domājis tieši par šo instrumentu, radot konkrēto opusu.

Protams, te var aizdomāties par to, ka barokā bieži vien nebija noteikti definētu instrumentu - nebija tāda "koncerta klavierēm". Koncerts bija rakstīts "taustiņinstrumentam", tātad izvēlies pats - ērģeles, klavesīns, vēl kas cits... Un varbūt tamdēļ arī Baha mūzika uz marimbas skan tik organiski - šī mūzika ir pielāgojama, jo tā tika rakstīta tieši ar tādu nodomu. Pēc tam jau nāk skaņdarbi, kas definēti ļoti konkrēti, līdz mēs nonākam 20. gadsimtā un tiek radīti daudzi jo daudzi opusi īpaši sitaminstrumentiem. Taču,

tikai tāpēc, ka skaņdarbs radīts marimbai, nenozīmē, ka tu to tik labi uz sava instrumenta sajutīsi. Diemžēl, pat šādi skaņdarbi reizēm ir vienkārši... skaņdarbi.

Vai pati daudz aranžējat? Ja jā, kurš komponists vai opuss, ko esat aranžējusi, ir bijis jums īpaši tuvs?

Es domāju, ka man ir divi favorīti. Pirmais ir Gēršvina "Rapsodija blūza stilā". Varena, jo pats skaņdarbs ir 20 minūšu garš un ārkārtīgi sarežģīts, jo tajā ir daudz lielu, pat masīvu akordu, kas sastāv no 10 notīm, bet mums, marimbistiem, ir tikai četras vālītes. Bija izaicinoši, jo jāreducē viss - gan nošu skaits, gan diapazons, jo, galu galā, marimba ir krietni "īsāks" instruments par klavierēm, kam šis skaņdarbs oriģināli radīts.

Otra favorītaranžija savukārt ir Baha Čakona, kurai savulaik pārlikumu veidojis Feručo Buzoni. Sanāk, ka tā ir ir aranžija aranžijai.

Vēlos pavaicāt par balansu. Marimbu vienmēr esmu uztvērusi kā ļoti skaistu, maigu instrumentu. Savukārt Gēršvina darbā, ar visu amerikāņu tradīciju, dzirdams īstens "metālisms", vareni pūšaminstrumentu glissando un pasāžas... Vai bija sarežģīti radīt tādu balansu, kas nepazudina Gēršvina skaņdarba būtību?

Jāteic, ka tas notika dabiski. Jā, Gēršvinam bija orķestra versija, taču viņš radīja arī solo variantu klavierēm. Tad nu savu aranžiju balstīju klavieru versijā un mans mērķis nebija reproducēt orķestra skaņas, bet gan uztvert to kā taustiņinstrumentu skaņdarbu. Vienlaicīgi, marimbai nav pedāļa. Savukārt klavierēm ir un Gēršvins nebaidās to izmantot! Tamdēļ ir grūti radīt pagarinātas skaņas ilūziju un mēs ļoti paļaujamies uz akustiku, jo tieši akustika palīdz instrumenta atbalsij aiziet tālu, tālu, vai tieši norij to.

Pagarināt notis varam arī ar tremolo, taču arī šeit rodas problēma - ja tremolo spēlējam par daudz, tas var kļūt pārāk kičīgi un pat sabojāt skanējumu.

Papildu tam, šajā skaņdarbā izmantoju arī basu dublējumus - integrēju daudz oktāvu akordus, lai skanējumu padarītu vēl jaudīgāku.

Kāpēc šim skaņdarbam neizvēlējāties, piemēram, vibrofonu? Tam gan ir pedālis!

Jā, vibrofonam ir pedālis, taču īsa klaviatura - vien trīs oktāvas. Tātad, ja vēlamies veidot aranžiju klaviermūzikai, tad esam iestrēguši šajā trīs oktāvu zonā. Vibrofona skaņa ir ļoti skaista, bet tā ir tik īpaša, ka, vismaz manā skatījumā, nespēj pielāgoties daudziem mūzikas stiliem.

Džeza, baroka mūzika skan brīnišķīgi uz vibrofona. Bet klasicistiskajai, romantiskajai mūzikai šis instruments ir tomēr par specifisku.

Kopā ar Orķestri "Rīga" jūs atskaņosiet amerikāņu komponista Gerija Zīka koncertu sitaminstrumentiem un pūtēju orķestrim. Šajā koncertā jūtat izteiktu amerikāņu pūšaminstrumentu tradīcijas ietekmi vai drīzāk tas ir dēvējams par universālu kompozīciju, kas tik ļoti nav piesātināta šīs tradīcijas?

Savveida kombinācija, es teiktu. Koncertam ir daudz konotāciju ar amerikāņu pasauli, kaut vai pats sākums - militāro bungu solo - absolūta maršēšanas orķestra ainava. Bieži vien viņiem ir vesels orķestris, kas sastāv TIKAI no perkusijām.

Esmu redzējusi ap 100 sitaminstrumentālistu spēlējam kopā lielos stadionos. Tamdēļ no šī viedokļa es teiktu, ka koncerts ir izteikti amerikānisks.

Kaut ko amerikānisku jūtu arī uz melodiskajiem instrumentiem - marimbas un vibrofona. Kā arī pats fakts, ka sitaminstrumentu arsenāls šajā koncertā ir gana liels un skaņdarbs patiešām ir ritmisks, dzīvīgs un ... ļoti amerikānisks!

Mēs jau noskairojām, ka itaminstrumentu pasaulē ir ārkārtīgi daudz un ir praktiski neiespējami apjaust tos pilnībā. Ja jums būtu iespēja radīt savu sitaminstrumentu, no kādām instrumentu daļām tas sastāvētu un kādu skaņa tas radītu?

Tas būtu ar ādu pārvilkts instruments - kā tom-tomi, timpāni, bungas. Ļoti daudzi no šiem instrumentiem nav skaņojami.

Patiesībā, vienīgais skaņojamais instruments ir timpāni. Tamdēļ es priecātos par vēl vienu ar ādu pārvilkto sitamo instrumentu, kas būtu skaņojams. Sapnis būtu arī par vēl lielāku marimbu, vēl lielākām iespējām uz šī instrumenta.

Esmu redzējusi ierakstu, kurā spēlējat Jaņņa Ksenaka skaņdarbu un biju pārsteigta par to, kā pārvietojāties. Reizēm no viena instrumenta uz otru jums jāpaspēj nonākt tik īsā laikā, ka nesaprotu, kā paspējat maz uztrāpīt vālītes pareizajā vietā! Tātad, jūsu profesijā milzīga loma ir arī fiziskajam aspektam, kas nav TIK raksturīgs, nozīmīgs citiem instrumentiem. Ko darāt, lai nezaudētu izturību un enerģiju garākos mēģinājumos un konkursos?

Jā, šis ir ļoti specifisks aspekts sitaminstrumentālista profesijai, jo mums vienmēr ir jāstāv kājās. Jā, arī citiem instrumentālistiem, piemēram, vijolniekiem, jāstāv kājās, taču orķestrī vai mēģinājumos viņi sēž. Mēs to nevaram darīt gribēdami. Papildu tam,

mēs spēlējam uz patiesi lieliem instrumentiem, un to ir daudz. Reizēm sitaminstrumentu komplekts sasniedz pat piecus metrus. Nav gluži tā, ka šajos piecos metros visu laiku ir jāskrien, bet kustība starp tiem pavisam noteikti ir ļoti aktīva.

Bez tam, šie instrumenti mums ir arī jānes un jāsaliek, jāsakārto uz skatuves. Tātad liela nozīme ir arī loģistikai un fiziskam spēkam, tamdēļ ir jābūt ļoti, ļoti uzmanīgam, lai nepārforsētu. Šī iemesla dēļ es mēģinājumos no fiziskā viedokļa cenšos ieguldīties cik vien maz iespējams. Un cenšos arī noiet nost no instrumenta un vienkārši lasīt notis, izdziedāt tās iekšēji. Jūs nevarat iedomāties, cik distance no sava instrumenta ir svarīga! Un, protams, ūdens. Tas jādzer, cik vien daudz iespējams.

Vai sitaminstrumentu apgūšanas sākumposmā bija grūti sajust robežas, kad apstāties un kad turpināt? Fiziskā slodze ir patiešām liela un, ja neesi pieredzējis mūziķis, tad šo robežu novilkt varētu būt visai grūti. Kāda bija jūsu pieredze?

Mēs par to daudz runājam studiju laikā.

Tas ir svarīgs pedoģiskais aspekts - runāt gan par garīgo, gan fizisko sagatavotību. Runāt par instrumentu nēsāšanu un apzināties, ka šīs profesijas apguves laikā pastāv zināms risks.

Šo aspektu apzināšanās pēc iespējas agrāk, laicīgāk, var novērst daudz nepatīkamu pieredžu.

Tas izklausās pēc ļoti sarežģīta procesa, bet vienlaicīgi arī ļoti iepriecinoša, iedvesmojoša. Kas jūs pamudināja iet šīs profesijas taku?

Pavisam noteikti skanējuma, instrumentu arsenāla un repertuāra daudzveidība. Daudzveidība šeit ir atslēgas vārds. Papildu tam - fiziskais aspekts, kas savukārt korelē enerģiju. Un tās man ar daudz. Līdz ar to es allaž jūtu telpu, kurā izpausties un izlikt no sevis visu, ko vajag un varu.

Šī profesija arī ir ļoti saisīta ar horeogrāfiju: mēs patiešām esam nepārtrauktā kustībā. Man pašai deja ir ļoti tuva, kādu laiku pat ar to nodarbojos, bet ne pārāk labi. Taču vēl šodien man patīk apmeklēt baletu un citu deju žanru pasākums.

Sitaminstrumentu saistība ar žestu un žesta nozīmība tajā, ko tavs instruments izstāstīs publikai, kādu skanējumu tas radīs, ir process, kas priekš manis ir neizsakāmi aizraujošs.

Adelaida Ferjēra ir saņēmusi Revelation Soliste Instrumental balvu 24. Victoires de la Musique Classique, kļūstot par pirmo sitaminstrumentālisti - šīs balvas laureāti. Jaunā māksliniece ir uzstājusies Parīzes Filharmonijā, Parīzes Nacionālajā operā, Auditorium de Radio-France, Opera Comique, Seine Musicale, Comédie Française, IRCAM, Zalcburgas Mozarteum, Londonas Nacionālajā portretu galerijā, Luksemburgas Filharmonijā u. c. Kā soliste spēlējusi ar Orchester Philharmonique de Radio-France Džordža Bendžamina vadībā, Orchestre de Chambre de Paris, Šveices Romāņu orķestri, Orquesta Sinfonica de Xalapa, Orchester National de l’Opéra de Lorraine u.c., ir koncertējusi Lielbritānijā, Vācijā, Austrijā, Brazīlijā, Ķīnā, Kolumbijā, Dānijā, ASV, Grieķijā, Īrijā, Itālijā, Lietuvā, Luksemburgā, Meksikā, Nīderlandē, Čehijā, Portugālē, Spānijā un Šveicē.