Par mūzikas universālo dabu cilvēki radījuši vairākus pozitīvus, kaut ne vienmēr patiesus saukļus: "Mūzika vieno", "Mūzikai nav nepieciešams tulks" un tamlīdzīgus.

Tajā pašā laikā vēsturē un arī mūsdienās ir daudzi gadījumi, kad pati mūzika vai kāds tās aspekts tiek atzīts par nevēlamu vai pat aizliedzamu.

Piemēram, Irānā sievietēm ir aizliegts publiski dziedāt. Mājās - lūdzu! Bet ne uz skatuves.

Zimbabvē tradicionālo metāla mēlīšu instrumentu mbiru vienmēr spēlējuši vīrieši. Sievietei savulaik nebija atļauts ne vien spēlēt, bet arī iegādāties no meistara instrumentu.

Sāmu dziedāšanu - joikošanu - kristīgā baznīca atzina par "ļaunu", jo tā tika izmantota arī tradicionālajos garīgajos rituālos un šamaņu praksē.

Kambodžā t.s. "sarkano khmeru" terora laikā tika fiziski iznīcināti aptuveno 90 procenti inteliģences, tostarp mūziķi. Jo viņi režīmam šķita īpaši bīstami.

Par to, vai Korāns mūziku aizliedz vai tomēr atzīst, notiek plašas un kaismīgas pašu ticīgo diskusijas. Tā varētu turpināt vēl ilgi...

Tā nu "Odisejā" klausāmies "aizliegto" mūziku - sāmu joikotāju Vimmi, mbiras spēlmani Stellu Čivaši no Zimbabves, Norvēģijā dzīvojošo persiešu dziedātāju Mahsu Vahdat, Kambodžas mūziķus, kas izdzīvojuši terora laikā un pakistāniešu dziedātāju Ustadu Sāmi (Ustad Saami), kurš ir pēdējais dzīvais senas vokālās tradīcijas pārstāvis.