Nākamnedēļ "Klasikā" skanēs raidījums "Mērnieku laiki. Par kultūru pirms vēlēšanām", kad varēsim uzzināt kultūras organizatoru ekspertu viedokļus, tāpat tiks uzklausītas arī patērētāju domas un izskanēs arī viedokļi no tautas.

Pirmais raidījums ēterā izskanēs 1. jūnijā pulksten 18.00, kad Ilga Auguste viesosies Vidzemē, 2. jūnijā Liene Jakovļeva dosies uz Zemgali, Orests Silabriedis 3. jūniju veltīs Kurzemei, bet 4. jūnijā uzzināsim, kāda situācija kultūras jomā valda Latgalē. Šie raidījumi, kas ilgs stundas garumā, būs ar komentāriem, diskusijām un arī ar ielu intervijām. Cerēsim, ka tie palīdzēs vēlētājiem izprast, par ko būtu vērts atdot savu balsi.

Bet jau šobrīd piedāvājam sarunas, kas tapušas Limbažos un Jūrmalā, kurās, metot skatu vēsturē un labi pārzinot tradīcijas, var izprast, kādas ir arī šībrīža vajadzības un vēlmes.

Par kultūras dzīvi pilsētā agrāk un tagad savās zināšanās dalās Jūrmalas pilsētas muzeja erudītā vēsturniece Inga Sarma.

Kurš īsti ir tas brīdis, kad Jūrmalā aizsākušās kultūras dzīves tradīcijas? Kas ir raksturīgākais tieši Jūrmalai pagātnē, un kāds varētu būt turpinājums? “Kultūras dzīves tradīcijas Jūrmalā aizsākušās līdz ar kūrortu – visa Jūrmala jau ir augusi un veidojusies tikai kopsakarībā ar kūrortu, ārstniecību, atpūtniekiem,” skaidro Inga Sarma. “Pati raksturīgākā lieta, kas raksturo Jūrmalas kultūras dzīvi kopš kūrorta pirmsākumiem – tas būtu 19. gadsimta pirmais ceturksnis un vidus – tie, protams, ir koncerti.

Jo 19. gadsimta 30., 40. gados peldviesu dzīves centrs ir Dubulti – te ierodas gan Kurzemes muižniecība, gan Rīgas pilsoniskās aprindas turīgās ģimenes, gan Vidzemes muižnieki. Tobrīd tā ir ļoti izglītota un arī ļoti izlutināta publika, kas daudz ceļojusi pa Eiropu. Līdz ar to tai bija vajadzīga adekvāta izklaide.

Un tā izklaide, ko tajā brīdī var piedāvāt kūrorts, kas vēl tikai veidojās, ir koncerti un balles. Balles sākumā ir ļoti noslēgtas – tā ir noslēgta vide, kur aicina tikai savējos, kur ierodas ar ielūgumiem. Savukārt koncerti ir demokrātiskāki, Uz tiem cilvēki bez kārtas, tautības vai ticības ierobežojumiem var nopirkt biļeti, atnākt, apsēsties un klausīties.”

Paši pirmie koncerti Jūrmalā aizsākušies 1840. gados. “Jau 1840. gadā Dubultos izveidojās Peldu biedrība. Tobrīd tādas Jūrmalas pilsētas jau nemaz nav,” atgādina Inga Sarma. “Ir zvejnieku ciemi, kas pamazām pamazām pārtop par peldvietām. Arī nekādas pašvaldības vēl nav, un nav neviena, kurš rūpētos par šiem tautiešiem, tāpēc viņi veido biedrību." (..)”

Jūrmala līdz pat pilsētas nodibināšanai pēc Pirmā pasaules kara ir ļoti neparasta pilsēta.

“Ja prasītu kādam jūrmalniekam, kas viņš ir, viņš atbildētu, ka ir mellužnieks, majornieks, un kopīga pilsētas izjūta vēl nebija radusies.

Nebija pašvaldības. Visu darīja biedrības, dažādi entuziasti, kas uzņēmās kaut ko rīkot, vākt līdzekļus,” stāsta vēsturniece.

Ja kaut ko gribam paņemt no pagātnes – kas tas būtu? Vai centralizācija ir spēcīgākais instruments, vai varbūt tomēr, darbojoties atsevišķi pa rajoniem, iznāktu pat labāk veidot koncetdzīvi? “Priekšvēlēšanu gaisotnē par to diezgan daudz tiek diskutēts – ir diezgan daudz politisko partiju, kas uzsver apkaimju lomu, un droši vien, ka tur ir sava taisnība – cilvēki, dzīvojot uz vietas, vislabāk saredz savas vajadzības,” prāto Inga Sarma.

“Bet Jūrmalai kopumā ļoti pietrūkst pasākumu, kas domāti tieši jūrmalniekiem un būtu Jūrmalu vienojoši, kuru rīkošanā tiktu iesaistīti arī paši iedzīvotāji.

Mellužu estrādē 1920. gados notika ļoti vērienīgs pasākums “Senlatviešu kāzas”, kurā piedalijās gan Jūrmalas kori un teātri, gan ugunsdzēsēju biedrības, notika liels teātra uzvedums – tērpos, ar zirgiem. Epizodes no tā notika Bulduros. Jūrmalas īpatnība ir tās izstieptais ģeogrāfiskais stāvoklis – tā ir ļoti gara un šaura, tāpēc bijis grūti to visu apvient, un būtībā tikai līdz ar pašvaldības izveidošanos Jūrmala tiek skatīta kopsakarībās,” uzsver vēsturniece. Īpaši viņa atzīmē to, ka Jūrmala allaž bijusi ļoti internacionāla:

“Vairākas partijas šobrīd runā par to, ka Jūrmalu gribētos redzēt kā Latvijas pilsētu – bet kas jāsaprot ar latviskumu? Jūrmalā kā kūrortā, uz kuru brauc ļoti daudz dažādu tautību cilvēki un kuri arī tradiconāli dzīvojuši Jūrmalā, etniskais sastāvs vienmēr bijis ļoti raibs.

Vēl 19. gadsimta beigās par Jūrmalu runāja tā – ja Jūrmalā dzird runājam latviski, latvieši apstājas un ieklausās, jo tā bijusi ļoti vāciska vide. Latviskā vide ir Sloka, Buļļi, Zvejniekciems, bet centrs vienmēr bijis ļoti internacionāls. Jūrmalai ir tipiska tieši multikulturālā vide, un tā būtībā ir bagātība, kas būtu jāsaglabā, nevis jāizskauž.”

Demokrātiskākais žanrs, kuram netraucē valodas robeža, ir mūzika, kurai Jūrmalā ir dziļas un senas tradīcijas.

“Lielākā bagātība, kas saglabājusies līdz mūsdienām, ir Dzintaru koncetzāle, kurā mūzikas tradīcijas ir kopš 1890. gadiem, kad uzbūvēja Edinburgas kūrmāju, kurā aizsākās koncerti. (..) Kad 20. gadsimta sākumā izveidojas jauna estrāde, tur uzstājas spožas zvaigznes no visas Eiropas. Kad pēc Pirmā pasaules kara kocerti atsākās, liela nozīme bija tam, ka 1931. gadā koncertus sāka translēt Rīgas Radiofons – ne tikai Latvijā, bet arī uz ārzemēm. Dzintariem ir, ar ko lepoties pagātnē un arī mūsdienās. Mūzikas dzīve Jūrmalā ir ļoti liela bagātība,” uzsver vēsturniece.

Un pārējās koncertvietas? Piemēram, Dubultu koncertzāle? “Zāle tur ir brīnišķīga, ir arī fantastiskas ērģeles, arī pati mūzikas vidusskola ir spēcīga, ar daudziem talantiem. Skolas koncertzāle var uzņemt dažādus viesmāksliniekus, tur ir iespēja pārvarēt sezonalitāti. Šeit būtu nepieciešama lielāka reklāma, lai vairāk šo zāli popularizētu tieši jūrmalnieku vidē.”

Šajā kontekstā Inga Sarma uzsver, ka

vietējo iedzīvotāju iesaistīšana šāda veida kultūras dzīvē ir ļoti kompleksa, un nav viena vainīgā, ja kaut kas neizdodas. “Tā ir kompleksa problēma, kas sākas jau ģimenē – kādas kultūras patērētāja ir ģimene, ko pieprasa un kādu izklaidi vēlas saviem bērniem.

Skolā arvien samazina humanitāro priekšmetu skaitu – gadu desmitiem bijušas problēmas ar mūzikas stundām, dziedāšanu, tagad vēl pandēmija. Cilvēki vairāk grib maizi un izpriecas un salūtus. Protams, cilvēkiem vajag arī priecāties, bet tas, ka jūrmalnieks pazaudē savu augstās, izsmalcinātās kultūras pārzinātāja, baudītāja un novērtētāja statusu, ir ļoti skumji.”

Tiesa, ideja par Jūrmalas simfonisko orķestri varētu būt cerīga – gan mūzikas skolas kvalitātes un daudzpusīguma dēļ, gan arī tālab, ka ir daudz profesionālo mūziķu, kuri dzīvo Jūrmalā. “Tas būtu brīnišķīgi, jo šādi orķestri ik pa laikam Jūrmalā ir bijuši,” atgādina Inga Sarma. “Vēl 20. gadsimta 30. gados bija Jūrmalas simfoniskais orķestris, ko vasarās izveidoja no Latvijas Nacionālās operas orķestra. Savukārt Ķemeros Leonīds Vīgners izveidoja Dzimtenes orķestri, kurā apvienojās mūziķi, kuri tobrīd bija palikuši bez darba, bet arī viņi bija brīnišķīgi mūziķi, un Ķemeros Kūrmājas estrādē vasarās notika lieliski koncerti.”

Uz jautājumu, vai galvaspilsētas tuvums Jūrmalai netraucē, vēsturniece atbild noraidoši: “Daudzi gan saskata to kā apdraudējumu – protams, ziemā jābrauc uz Operu, uz Rīgu, bet kopumā tas ir milzīgs pluss – ja mums vasarā šeit ir ļoti bagāta koncertdzīve Dzintaros, Mellužu estrādē, bet ir arī iespēja aizbraukt uz Rīgu, tas nekādā ziņā nevar traucēt! (..) Jūrmalas vasaras koncertiem ir īpaša burvība, ko nevar dabūt Rīgā – kāpu mežs, noskaņa, pludmale, mazliet atbrīvota gaisotne. Tajā ir kas īpašs un netverams.

Jūrmalai vajadzētu novēlēt gudru valdību, ļoti saprotošu un saprātīgu, bet cilvēkiem – vairāk entuziasma, optimisma un lielāku vēlēšanos kaut ko darīt.”