Gatavojot ciklu "Mērnieku laiki. Par kultūru pirms vēlēšanām", pārraidēm atvēlētā raidlaika ierobežojuma dēļ no vairākām izvērstām sarunām raidījumos tika iekļauti vien fragmenti, tālab šeit, mūsu mājaslapā, šīs sarunas esam publicējuši pilnā apjomā, turklāt sākam arī to pārraidīšanu ēterā. Šeit piedāvājam sarunu ar Bauskas pils muzeja direktoru Māri Skani

Liene Jakovļeva: Jūsu pils noteikti ir viens no skaistākajiem un svarīgākajiem un pamanāmākajiem vaibstiem Bauskas sejā.

Māris Skanis: Gribētos tā cerēt. Jā, esam viens no apmeklētākajiem valsts pašvaldību muzejiem. Pie mums notiek arī visā valstī pamanāmi kultūras pasākumi, tūristi pili apmeklē daudz. Primāri mums tomēr ir baušķenieki - gribam, lai mēs būtu noderīgi viņiem. (..)

Vēl joprojām gadās tādi paradoksi, ka Bauskas pilī ierodas Bauskas un Bauskas novada iedzīvotāji ar pārsteigumu, ka "es taču domāju, ka šeit joprojām ir drupas"...

Nav izslēgts, ka cilvēki atceras Bauskas pili vēl no bērnības - kā toreiz tā izskatījusies. Savukārt atsauksmju grāmatā no Austrijas atbraukušie tūristi raksta - ak, Dievs, cik pie jums ir jauki, žēl, ka mums Austrijā nav tādu piļu.

Jūs esat vairāk kultūras vai vēstures vieta? Vai to nevar nodalīt?

Domāju, ka to nevar nodalīt. Vēstures vieta esam neapšaubāmi - pilij ir bagāta vēsture, sākot jau no 15. gadsimta līdz 18. gadsimtam, kuru cenšamies izpētīt un saglabāt, bet tai pašā laikā jāsaprot, ka pils ir tāda vieta, kurā cilvēki grib baudīt kultūru - šī arhitektūra ir pietiekami emocionāli bagāta, sakopta vide, un cilvēki šādā vidē grib baudīt gan pils pastāvēšanas laika kultūras pasākumus, gan arī absolūti mūsdienīgus kultūras pasākumus, un to mēs arī cenšamies piepildīt. Mums ir divas koncertu sērijas: viena no tām veltīta senajai mūzikai, pārsvarā renesanses mūzikai, un otrs ir vienkārši romantisks vakars pilī: cenšamies atmosfērai atbilstošu kamermūziku uzaicinātm mūsdienu mūzikas izpidlītājus un reizēm pat džeza mūziku. Organizējam arī mākslas izstādes, cenšamies izvēlēties tādus māksliniekus, kuru daiļrade kaut kādā veidā izriet no renesanses mākslas. Tie var būt moderni mākslas darbi, kas tapuši mūsdienās.

Kā Bauskas pils valdnieks sadzīvo ar pilsētas valdniekiem? Vai jums ir vispār tāds tiltiņš, kur jūs ceļojat viens pie otra?

Pilsētai jau nav valdnieka. Un tā ir viena no lielākajām šī etapa pašvaldību problēmām, ka ir izzuduši pilsētu valdnieki. Šobrīd ir novads, novadam ir pašvaldība. Ar novada pašvaldību, es domāju, mums kontakts ir ļoti labs, un mēs absolūti nevaram sūdzēties par kaut kādu atbalsta vai izprates trūkumu. Bet ir jau tas, kas notiek pilij apkārt -

Viena no smagākajām problēmām Bauskā ir pilsētas vēsturiskā centra kultūras mantojuma saglabāšana. Un šeit nu ir skaidri redzams, ka pilsētai nav saimnieka - tā nav ne strukturāli, ne administratīvi.

Un tāpēc jācer, ka reformas to mainīs.

Par saimnieku jābūt cilvēkam, kurš saprot - viņš ir atbildīgs par katru sētu, šķūnīti, krūmu, koku un ēku.

Līdz šim neesmu izpratis to, kāpēc mēs esam viena valsts, bet mums ir divas naidīgas varas - pašvaldība un valsts, kas visu laiku savā starpā karo un rada savstarpēji dažādus, grūti pārvaramus šķēršļus. Tāpat nevaru pieņemt, ka pašvaldība uzskata - tai jāinteresējas tikai par to, kas ir pašvaldības īpašums. Tātad pilsēta pilsētā. Tajos zemes pleķīšos, kas pieder pašvaldībai, tajās ēkās, kas pieder pašvaldībai - tā ir mūsu rūpe, viss pārējais nav mūsu rūpe. Tas man nav pieņemams, un es ļoti ceru, ka tas ar pilsētas pārvaldi varētu atgriezties arī kultūras mantojuma saglabāšanas jomā.

Vai ir kādas lietas, ko jūs saredzat, kas varētu varbūt jaunajos laikos varētu būt vairāk atbalstošas, tieši pilij un jums kā tās saimniekam?

Esmu sapratis, ka jebkāda iespēja attīstīties var notikt, tikai realizējot projektus. Pašvaldība faktiski nodrošina tikai uzturēšanu, bet attīstību pašvaldība nevar nodrošināt. Daudz esam izdarījuši paši - piesaistījuši dažādu Eiropas Savienības programmu līdzekļus, ar Kultūrkapitāla fonda projektiem esam piesaistījuši jau simtiem tūkstošus. Šai ziņā uz pašvaldību attīstības ziņā nepaļaujamies, un arvien meklējam tos ceļus, kā dabūt līdzekļus. Pašvaldība nodrošina mūsu pastāvēšanu. Bet arī šeit ir klupšanas akmeņi, jo, piemēram, pils pati nopelna samērā lielus līdzekļus. Bet tas absurds ir tāds, ka mūsu attīstība nekādā mērā nav atkarīga no mūsu pašu ieņēmumiem!

Jo mēs vairāk nopelnām, jo mazāk mums dod no pašvaldības. Šis princips nav motivējošs: kādu laiku cilvēks jau var censties, bet vienā brīdī viņš nodomā - kāpēc gan?

Mēs paši zāģējam zaru, uz kura sēžam. Mūsu budžets sastāv no pašvaldības dotācijas un pašu ieņemtajiem līdzekļiem. Tas viss iekrīt kopējā katlā un katru gadu pašvaldība nosaka, cik mums jānopelna, un cik mums tiek atvēlēta dotācija. Ja šajā gadā plānotos ienēmumus pārsniedzam, tie paliek mums, bet nākamajā gadā jau mums liek ieņemt to, cik esam ieņēmuši iepriekšējā gadā, savukārt dotācija par šo summu tiek samazināta. Tāds ir budžeta veidošanas princips. To jau saprata pat padomju laikā - bija muzejiem speciālie budžeti, kuros atradās pašu ieņēmumi, un pats muzejs varēja nolemt, vai par šo naudu pirks eksponātus, vai pieņems kādu cilvēku darbā. Varēja arī pusi no pārsnieguma par plānoto izmaksāt prēmijās Tad, protams, bija motivācija attīstīties.

Vairāk un plašāk - ierakstā.