Nākamnedēļ "Klasikā" skanēs raidījums "Mērnieku laiki. Par kultūru pirms vēlēšanām", kad varēsim uzzināt kultūras organizatoru ekspertu viedokļus, tāpat tiks uzklausītas arī patērētāju domas un izskanēs arī viedokļi no tautas.

Pirmais raidījums ēterā izskanēs 1. jūnijā pulksten 18.00, kad Ilga Auguste viesosies Vidzemē, 2. jūnijā Liene Jakovļeva dosies uz Zemgali, Orests Silabriedis 3. jūniju veltīs Kurzemei, bet 4. jūnijā uzzināsim, kāda situācija kultūras jomā valda Latgalē. Šie raidījumi, kas ilgs stundas garumā, būs ar komentāriem, diskusijām un arī ar ielu intervijām. Cerēsim, ka tie palīdzēs vēlētājiem izprast, par ko būtu vērts atdot savu balsi.

Bet jau šobrīd piedāvājam sarunas, kas tapušas Limbažos un Jūrmalā, kurās, metot skatu vēsturē un labi pārzinot tradīcijas, var izprast, kādas ir arī šībrīža vajadzības un vēlmes.

Ilga Auguste: Ar ko citu kaimiņu pilsētu vidū kultūrā izceļas Limbaži?

Inta Kalniņa: Limbaži jau vairāk ir dejotāju pilsēta. Mums ir ļoti daudz dejotāju - mazi un lieli, jauni un veci. Teātris pilsētā ir viens, bet arī skolās un bērnu jauniešu centrā bērni nodarbojas ar teātra mākslu. Taču mums ir arī ļoti spēcīga lietišķā māksla, spēcīgi mūziķi, daudz koru.

Reiz dzirdēju tādu salīdzinājumu, ka Limbažu novadā katrs desmitais cilvēks kaut ko dara kultūras ziņā. Nu tad saprotiet, kādi mēs esam kulturāli cilvēki!

Un viens no šiem kulturālajiem cilvēkiem esat jūs - Limbažu teātra mājas saimniece.

Viss šis nams, ko mēs mīļi saucam par māju, tapis ar pašvaldības atbalstu jau pašā iesākumā, kad te bija tāds pamests nams - gan kā vēsturisks piemineklis, bet ļoti, ļoti nodzīvots. Bija tas modes laiks, kad teātri meklēja mazākas telpas, tad mēs arī pieteicāmies, un pašvaldība teica - labi, ņemiet, pelniet naudu un lēnām, lēnām remontējiet. Protams, paši ar saviem spēkiem vien mēs to nekad nebūtu pacēluši. (..)

Ko jūs gribētu nosaukt par pēdējā laika spilgtākajiem kultūras notikumiem, kas attiecas tieši uz teātra māju Limbažos?

Nemitīgi strādājam un meklējām iespējas, lai būtu pilsētā redzami. Arī tagad, kad ir attālinātais laiks, mums tik un tā bija Baltais galdauts un Teātra diena, kurā katrs aktieris stāstīja, ko viņam nozīmē teātris. Mums ir teātra dzimšanas dienas balles, kuras parasti taisām decembrī. Ir Medus balle sezonas sākumā. Bet galvenais jau ir pirmizrādes, izrāžu veidošana un repertuārs. Ļoti spēcīgi ir tas, ka teātrim ir sava stabila trupa. Aktieri, kas darbojas teātrī ilgus gadus un nāk arī jauni klāt - bet ar prasību, ka jābūt atbildīgam visu pārējo priekšā un jābūt atbildīgam arī par izrādi. Un tas prasa arī no manis visu, ko vien var, jo izrādei jābūt kvalitatīvai, labai, un reizēm, ja arī kaut kas nepatīk kādam "punktu licējam", tas nav būtiski.

Mēs paši apzināmies savu vērtību un priecājamies par to, ko varam izdarīt.

Vēl viens liels pasākums, ko teātris veido, ir starptautiskais teātra festivāls "Spēles prieks", ko daudzu gadu garumā veidojam reizi divos gados. Šogad satikšanos esam plānojuši septembrī - cerams, ka varēsim un tiksimies ar izrādēm un dažādām citām aktivitātēm, radošām lietām. Jo teātris - tas ir radoši.

Man šķiet, ka cilvēkam jābūt radošam, citādi viņš šajā laikā un vispār dzīvē nevar neko panākt. Jābūt radošam ik mirkli. Ik mirkli!

Bet kas ir tas, ko noteikti būtu nepieciešams ņemt vērā nākamajiem pašvaldības vīriem un sievām? Kam lielāka vērība būtu jāpievērš kultūrā?

Kultūras ziņā mūsu novads ir ļoti, ļoti spēcīgs - ir ļoti spēcīgas kultūras tradīcijas gan Alojai, gan Salacgrīvai, un ne tikai kultūras ziņā. Mums ir tāda Mehanizācijas iela, kurā ir uzņēmums pie uzņēmuma, kuri attīstās un pilnveidojas, veido bāzes - nu, nav tik traki! Bet kultūra mums ir tiešām spēcīga, ar senām tradīcijām.

Man šķiet, ka jaunajām pašvaldībām ir ļoti intensīvi jādomā par to, lai novados ienāktu jauni kultūras speciālisti. Mums ir ļoti maz jaunu kolēģu.

Visi esam pazīstami jau gadiem, zinām, kā katrs strādā, bet

katru gadu Kultūras akadēmija uzņem jaunus speciālistus, jaunus studentus - konkurss ir viens pretendents uz 10 vietām, bet cik pēc tam aiziet strādāt ārpus Rīgas un tieši savā specialitātē?

Tāpat arī skatos šeit uz kordiriģentiem - mums ir ļoti labi diriģenti, deju kolektīvu vadītāji. Bet arī gados. Būtu jānāk jauniem, ar savu jauno nervu, jauno laika skatījumu. Man šķiet, tas būtu visbūtiskākais, par ko domāt - kā piesaistīt. Bet domāju, ka tas nav tikai pašvaldību uzdevums vien, jo pašvaldībai jau jāatbild par visu - gan par bezpajumtnieku, gan kultūras darba darītāju. Domāju, tā ir valsts politika.

Nevar būt tā, ka par budžeta naudu pabeidzam kultūras skolu vai akadēmiju, iegūstam profesiju un aizejam strādāt uz kādu reklāmas biroju, bet nestrādājam savā specialitātē. Profesijas apguve palikusi tāda ne tik intelektuāla.

Agrāk bija ļoti spēcīgs tieši intelektuālais devums, kad cilvēks, pabeidzot augstskolu, nāca ar savu iekšējo apjomu jeb vēsturiskās pieredzes apguvi. Līdz ar to, kad viņš sāka strādāt, viņam bija ko jaunu dot, arī balstoties uz pieredzi un nesot līdzi savu dzinuli. Tas ienesa pavisam jaunas vēsmas.

Man šķiet, ka pietrūkst tieši šo jauno vēsmu. Laukos jauno speciālistu trūkst, tiešām trūkst.

Ko tieši jūs gaidāt no jaunās pašvaldības?

Visu mūžu esmu dzīvojusi pārliecībā un vēl joprojām esmu pārliecināta, ka

neviens neko nevar iedot, ja tu pats negribi prasīt.

Mums arī šeit ir bijis kā tajā teicienā - ja tev ir kāda liela vēlēšanās, tad visa pasaule sadodas rokās, lai tā piepildītos. Jo ir jau arī jāgrib! Mēs nevaram klaigāt un teikt, ka pašvaldība nenodrošina, piemēram, septiņdesmit piecus kora dziedātājus. Radošiem cilvēkiem pašiem ir jādomā par vajadzībām, vēlmēm. Ja tev ir skaidrs mērķis, tu vari iet un prasīt. Labi, varbūt ne simtprocentīgi atbalstīs, bet tevi atbalstīs. Man līdz šim ir radusies pārliecība -

ja ir bijis skaidrs mērķis, ja tu vari pierādīt savu taisnību un arī to, ka tas ir nepieciešams pilsētas vai novada iedzīvotājiem, pašvaldība ir atbalstījusi. Un es ļoti ceru, ka tas tā būs arī uz priekšu. Jo dzīve taču ir skaista, ja mērķis ir cēls.