"Meistars Knehts" turpina janvārī aizsākto sarunu par to, kādam būtu jābūt ideālam valstsvīram, un šoreiz vērš skatu plašāk: kādas prasmes nepieciešamas harmoniskam cilvēkam mākslīgā intelekta laikmetā? Kas ir cilvēkprasmes, kā tās mainās un vai izglītības sistēma tiek tam līdzi? Kādus apdraudējumus mūsu prasmēm rada mākslīgā intelekta piedāvātie ērtie īsceļi un kā trenēt smadzenes laikā, kad kļūst arvien vieglāk to nedarīt? 

To apspriežam ar četriem dažādu jomu profesionāļiem:

* tradicionālās kultūras pētnieci, starpnozaru mākslas grupas "Serde" vadītāju Signi Pucenu
* filozofu, Rīgas Stradiņa universitātes asociēto profesoru Ventu Sīli
* psihologu, pētnieku Edmundu Vanagu
* Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūta Mākslīgā intelekta laboratorijas vadošo pētnieku Gunti Bārzdiņu

Sarunu sākam ar to, ko vispār saprotam ar vārdu "cilvēkprasmes"; nodalām domāšanas un sociālās prasmes no fiziskajām.

Filozofs Vents Sīlis piedāvā šādu definīciju: "Cilvēkprasmes nav vienkārši "sociālās iemaņas". Tā nav pieklājība, prasmīgas pārdošanas vai politiskās komunikācijas tehnika, tā nav empātijas imitācija par labu sociālajai vēlamībai un biznesa interesēm. Cilvēkprasmes ir emocionālā intelekta un apzinātības iemaņas, spēja orientēties iekšējās pretrunās, nozīmēs, attiecībās, nenoteiktībā un saglabāt uzticību savām vērtībām (ētikai).

"Cilvēkprasmes ir mūsu cilvēcības patiesais mērs," norāda Sīlis.

Viņš min tādus piemērus kā pieredzes refleksija; spēja analizēt notikušo un mācīties no savas pagātnes pieredzes (kļūdām), lai atbilstoši koriģētu savu rīcību nākotnē; spēja izturēt neviennozīmību; spēja noturēt sevī vairākas pretējas jūtas vai impulsus vienlaicīgi; spēja uztvert otru kā subjektu, nevis kā funkciju (cieņa); lēmumu pieņemšana bez algoritma (ētika); emocionālā pašregulācija (piemēram, apzinātība); spēja savienot uzvedību ar emocijām,diferenciācija jeb robežu; spēja sērot (nenest pagātnes nastu); spēja paskatīties uz savu uzvedību no malas; noturība pret neaizsargātību (ievainojamības spēks); spēja spēlēties (radošums, prāta elastība un pašironija); empātija (spēja iejusties otra cilvēka jūtās un pārdzīvojumos). 

* Ar Venta Sīļa sagatavoto cilvēkprasmju uzskaitījuma tabulu aicinām iepazīties šeit!

Šis cilvēkprasmju komplekts mākslīgajam intelektam nepiemīt, bet cilvēkam ļauj eksistēt sadarbībā ar citiem un pašam ar sevi. Bet arī šīs prasmes dzīves laikā ir jāatīsta. Ar ko riskējam, ja ļaujamies arvien bagātīgāko mākslīgā intelekta rīku šķietamajam komfortam, kas arī izglītības procesā piedāvā kārdinošus īsceļus un ļauj apiet līdz šim humanitārajās zinātnēs pielietotās metodes cilvēkprasmju trenēšanai, ieskaitot lasīšanu un rakstīšanu? 

Tradicionālās kultūras pētniece Signe Pucena norāda – dažādas savas saimnieciskās prasmes esam atdevuši tehnoloģijām vēl krietni pirms mākslīgā intelekta izgudrošanas: "Agrāk mēs šīs prasmes pārņēmām, dzīvojot ģimenēs, saimniecībās, viensētās vai kopienās, mācījāmies no vecākiem un vecvecākiem, bet tagad tā vairs nenotiek. Tas nav mākslīgais intelekts, bet tiešsaistes platformu būtība jau pirms tam: mēs varam pajautāt jebkuru lietu un atrast risinājumu." Savukārt amatu prasmes mūsdienās palikušas amatu meistaru pārziņā vai ir dārgi hobiji. “Ja jautājat man par mākslīgo intelektu, man šķiet, ka ilgtermiņā tā tomēr varētu būt mūsu ilūzija, bet šobrīd tas ir labs veids, kā varam dokumentēt un saglabāt savas tradīcijas. Ja mūsu vairs nebūs, bet mākslīgais intelekts būs, tad es gribētu ticēt, ka tā būs atmiņa par mums kā par tautu vai kādu prasmi," saka Pucena, kura kopā ar LUMII pētnieku Gunti Bārzdiņu pirms pāris gadiem apmācīja mākslīgo intelektu darbam ar "Serdes" tradīciju burtnīcās apkopoto informāciju.

"Šis ChatGPTveidīgais mākslīgais intelekts, kuram pašlaik ir tikai nepilni četri gadi - domāju, ka viņa ietekme ir drusku pārspīlēta," sarunas ievadā saka pētnieks un LU pasniedzējs Guntis Bārzdiņš, kurš mākslīgo intelektu pēta jau kopš 20.gadsimta 80.gadiem. "Bija domas, ka viņš pārņems pasauli un tā tālāk, bet tā nav.

Viņš ir diezgan asprātīgs, bet tai pašā laikā diezgan viduvējs. Un, ja cilvēks viņu nepieskata, viņš pats par sevi nespētu eksistēt un darīt ne labu, ne sliktu. Mākslīgo intelektu es pārāk augstu neliktu un teiktu, ka ilūzijas vārds ir pareizs."

"Pievienojos idejai, ka šobrīd mēs vairāk dzīvojam ilūzijā vai, angliski sakot, haipa fāzē, kur mākslīgā intelekta ienākšana rada mums cerības, ka beidzot varēsim kaut ko ilgi nerisinātu izglītībā atrisināt vai nodot kādas funkcijas šai mašīnai," papildina psihologs un pētnieks Edmunds Vanags. Viņš atgādina 20. gadsimta 60. gados īstenoto eksperimentu ar automatizētajām "jautājumu un atbilžu" mašīnām, kas darbojās ar perfokartēm. "Tas bija milzīgs vilnis, iekārtas bija gandrīz katrā Latvijas skolā, bet tas vilnis noplaka, jo nebija, kas sagatavo kvalitatīvu saturu. Otrs iemesls – mašīna nespēja aizvietot skolotāju. Un ilūzija, ka tiks atrisināts laika jautājums vai mūžīgais skolotāju trūkums, izrādījās nerisināma. Domāju, ka šobrīd mēs piedzīvojam kaut ko līdzīgu, tikai ar jau šķietami daudz gudrākām mašīnām," vērtē Vanags.

Vents Sīlis kā pasniedzējs oponē: "Mēs jau nespriežam, vai mākslīgais intelekts var sacensties ar skolotāju un būt labāks skolotājs nekā dzīvais. Bet mākslīgais intelekts jau kopš 2023. gada atrodas cilvēku viedierīcēs, un

izglītībā notikušās izmaiņas ir graujošas: esam pārgājuši atpakaļ uz mutiskajiem un rakstiskajiem eksāmeniem, jo testos studenti kā negudri izmanto mākslīgo intelektu."

"Tā vienmēr būs, ka pastaigāsim pa maldu ceļiem, tomēr mums pašiem vien būs jāvienojas un par to jāvienojas, ka mums ir jāmācās pašiem," uzskata Signe Pucena. "Ja kāds galīgi neklausās un viņam ir ērti iet šos īsceļus, tad viņam tie ir jāiziet. Bet būs sabiedrības daļa, kas tomēr atgriezīsies un gan lasīs, gan pētīs. Neesmu tik pesimistiska."

Taču jau šobrīd pirmie pētījumi, kādu gan vēl nav daudz, rāda, ka studenti, kas mācību procesā izmanto mākslīgā intelekta palīdzību, ir mazāk aktīvi, mazāk kritiski domājoši un vēlāk mazāk atceras no it kā apgūtā, norāda psihologs Edmunds Vanags:

"Citiem vārdiem sakot, rodas zināšanu ilūzija. Ja es zinu, ka manā telefonā ir kalendārs, kurā sarakstītas visas nākamo dienu lietas, es domāju, ka tā ir mana atmiņa. Bet patiesībā tas ir manas atmiņas mākslīgs paplašinātājs.

Tāpat arī augstskolā es varu nodzīvot visus trīs gadus ar ilūziju, ka daudz ko esmu mācījies pie foršiem pasniedzējiem, lai gan patiesībā manas zināšanas ir kaut kur failos un Silīcija [ielejas] platēs."

Raidījumā arī apspriežam, kā mākslīgā intelekta sistēmas mēģina integrēt izglītībā citviet pasaulē un kā tas izdodas; vai izglītība nākotnē atkal varētu kļūt par elitāru nelielas sabiedrības daļas pieredzi, kas balstīta meistaru un mācekļu sarunās, bet pārējiem paliks "maize un cirka izrādes"? 

"Es vispār domāju, ka lielā transformācija, kas pašlaik notiek, ir saistīta ar cilvēku sadalīšanos tajos "maizi un izrādes" cilvēkos, kuri faktiski nepratīs neko un kuru nodarbināmība vēl būs liels jautājums, un tad tajos, kuri būs ārkārtīgi smalki sevi kultivējuši un pieder pie tā saucamās gara aristokrātijas. Jautājumu apzināti radikalizēju, cerot uz interesantu opozīciju," raidījumā saka filozofs Vents Sīlis. 

Pilnu raidījuma ierakstu klausieties audio versijā!  

Pārraides producente – Anda Buševica

***

Gunta Bārzdiņa un "Serdes" izstrādātie "ChatGPT" paplašinājumi jeb tēli

Suitu sieva Ručs

Bārtas saimniece Erna

Aizputes Kārlis

Gaujas plostnieks Mitrais