Latviešu komponists Mārtiņš Viļums, kurš jau vairākus gadus kopā ar ģimeni dzīvo Viļņā, raksta mūziku un pasniedz kompozīciju Lietuvas Mūzikas akadēmijā, kuru pats savulaik pabeidzis, par sava rokraksta vizītkarti jeb, kā pats saka, "pavadzīmi" uzskata kompozīciju Le temps scintille jeb "Laiks mirguļo". "Toreiz veiksmīgi patrāpījās abi dzejoļi - Rilke un Valerī, un tie lielā mērā noteica to, ka skaņdarbs izdevās kā virmojums, kā poēzija."

Vai arī Mārtiņam laiks nozīmē gaisīgu virmojumu - kā Rilkem? "Rilkem tā ir metafora, zem kuras ir telpa, ko nevar izteikt vārdos. Eksistence, kurā ietilpst trauslums, brīnums, meditatīvā un kontemplatīvā sajūta, sapņojums. Faktiski jau pats par sevi vārds poēzijā reti izsaka būtību. Tikai tad, kad tas veido kontekstu, tas sāk veidot arī savu metaforu."

"Un vai nav savādi, ka poēziju mēs nespējam izteikt vārdos, lai gan tie ir vārdi? Tur jau ir tas mākslas brīnums! Vārds, kurš kļūst vairāk, nekā vārds, ir kods un atslēga, kā vispār varam saprast mākslas vērtību."

Valoda, dzeja, poēzija

Vai dzeja un poēzija veido pamatu arī tiem Mārtiņa darbiem, kuros vārds šķietami neskan? "Mūziku uztveru kā poētisko izteiksmes formu, jo mākslā jau vispār nevar nošķirt mākslas izteiksmes saturisko jēgu vai - pareizāk sakot - nošķirt vienu mākslas jomu no otras. Mūzika, vizuālā māksla, deja - mēs vienmēr sastopamies ar to, ka mūsu uztvere ir vienota, tāpēc vizuālo informāciju izjūtam ar visām savām maņām: dzirdi, domām, ķermeni, pieredzi, atmiņām un visām citām sajūtām, kuras mums ir. Tāpat ir arī mūzikā. Tajā mēs neuztveram tikai skaņas. Iebilstu Hanslika izteicienam, ka mūzika ir pati par sevi, jo uztveres jomā tā nekad nav. Tā nevar būt un tā nenotiks! Mūzika vienmēr ir kaut kas vairāk, nekā tikai skaņas..."

Bet, piemēram, skaņdarbā Aalomgon Mārtiņš izveidojis pats savu valodu. Kālab viņam tā bijusi nepieciešama? "Darbs saistīts ar konkrēta Tibetas mūka dzīvi, un šeit par pamatu izmantoju dažādas valodas - tibetiešu, sanskritu. Mana valoda izauga no tā, ka bija vajadzīgi buramvārdi, kas simbolizētu dēmonisko pasauli. Izveidoju zilbju sistēmu, no kuras radās nolādēšanas valoda, kas kļuva par muzikālā auduma fonētisko iedzīvinājumu. Bet man taču vajadzēja arī dievišķo valodu, jo tikai abas pasaules kopā - dēmoniskā un dievišķā - ietver cilvēka eksistenci, mistērijas vertikāli.

Mūzikā jau vispār grūti nošķirt, kas jāsaprot un kas nē. Daudz atkarīgs no tā, cik mēs zinām pirms darba noklausīšanās un arī pēc. Klausoties mūziku, šie līmeņi nekad nav skaidri diferencējami. Ja ir, tas piešķir dziļumu.

Jo nozīmes jau savijas kā Kosmoss: redzam zvaigznes, tumsu, zinām arī, ka tur ir tumšā matērija, gravitācija... Visums ir kā audums - caurvīts, biezs. Tas, ko redzam ar savu aci, ir tikai virsma. Tas dziļums ir mūsu prātam neaptverams! Arī mūziku katrs izprot pa savam, jo skaņas saistās ar mūsu pašu eksistenciālo pieredzi un sapratni. Mēs paši radām savu izpratni par to, kas ir konkrētais skaņdarbs. Ne jau komponists rada skaņdarbu, bet gan klausītājs."

Smilšu kastīte

"Man kaut kā vienmēr laimējies... Kad iestājos Mediņskolā un sāku ar mūziku darboties padziļināti, mūzikas literatūra man bija kā liels, liels brīnums - nezināju ne klasiku, ne Bahu, ne Mocartu. Kad sāku mācīties, ar lielu ziņkāri gaidīju - kas notiks tālāk? Katra reize bija kā atklājums! Dziļi uztvēru visu, iedziļinājos, mēģināju saklausīt, ko konkrētā mūzika nozīmē, ko tā vēsta.

Saskaroties ar Veberna seriālismu, tiecos to izprast sajūtu līmenī, nevis tā - šuri-muri. Tāpēc arī man grūti nošķirt, kura mūzika man patīk, bet kura - nē.

Bet ja palūkojos uz to, kas mani saviļņo līdz pašiem sirds dziļumiem, tādu darbu nav nemaz tik daudz. Viss mūzikas kopums, manuprāt, ir kā smilšu kastīte, kurā ir daudz smilšu, bet skaistu akmentiņu - maz. Bet balasts ir vajadzīgs. Tas ir kā jūras krastā - pilns ar akmeņiem un smiltīm, bet, ja pa liedagu nestaigāsi, arī skaistos akmentiņus neatradīsi."

Neizskaitļojamā melodija

No senseniem laikiem Mārtiņam atmiņā iegūlis Sergeja Taņejeva kantāte "Damaskas Jānis" - tur esot dzirdama tā īpašā krievu pareizticīgās baznīcas sajūta. Nākamais - Aleksandrs Skrjabins. "Vēl joprojām viņš man šķiet viena no spilgtākajām personībām pasaules mūzikā. Atceros, klausoties "Ekstāzes poēmu", pats nonācu gluži vai ekstāzē..."

Tad vēl Pētera Čaikovska Sestā simfonija, kas Mārtiņu Viļumu dziļi jo dziļi uzrunājusi, un vienīgās divas operas, kas viņam jebkad patikušas: Modesta Musorgska "Boriss Godunovs" un Čaikovska "Pīķa dāma". "Tās toreiz šķita dziļi pārdzīvojamas, bet pat šodien nevaru izskaidrot, kāpēc.

Kā teica mans skolotājs - visu var izskaitļot: formu, dramaturģiju, struktūru, zelta griezumu, bet ir viena vienkārša lieta, ko nespējam izdomāt. Tā ir melodija.

Tamdēļ, ka mākslineciskās izteiksmes forma ir veselums. Melodija - sajūta, kurā apvienojas daudzi elementi, to varam izjust tikai intuitīvi. Muzikālā laika sajūta ietver telpiskās un vizuālās fantāzijas elementus; tā nevar tikt aprēķināta. Mūs bieži saviļņo tieši neaprēķinātais."

Amats un matērija 

"Ļoti šaubos, vai mūsu laikos iespējams nodot amata prasmi kā senos laikos," prāto Mārtiņš Viļums, kurš pats nu kļuvis par kompozīcijas pasniedzēju. "Tagad mūzikas valoda ir tik ļoti individualizēta, ka tu vari dalīties pieredzē, ieteikt sameklēt un saprast kontekstu, bet - vai tu vari iemācīt kādam komponēt? Katram tas redzējums no malas ir citāds.

Esmu secinājis, ka labākie latviešu komponisti ir tie, kuri mācījušies nevis pie slavenā Ivanova, bet pie Utkina, jo viņš jaunajiem talantiem ļāva vaļu darīt pēc katra paša vēlmes un patikšanas. Tā ka viens no svarīgākajiem pedagoģiskajiem aspektiem - netraucīt rakstīt un iedvesmot. Tas man pašam atmiņā vēl no Maijas Einfeldes: viņa pateica dažus skopus vārdus, un es jau metos virsū papīram. Rakstīt.

Ar saviem studentiem runājos par daudz ko - mūziku, uztveri, izpratni. Mēs runājam un rakstām valodā, ar kuru esam uzauguši. Un ir svarīgi, lai matērija, kurā atveramies, tiktu piepildīta ar sevi. Ja tā notiek, matērija izmaina savu formu, iegūst savdabīgu nokrāsu. Cik daudz komponistu spējuši iepūst elpu savā matērijā? Ja elpa ir spēcīga, tā maina matēriju. Un rodas kas jauns. Kaut viss veidots no tā, kas jau bijis.

Šodien mūzikas valodas meklējumi izkaisījušies tā, ka vairums ir smilšu, ne akmentiņu. Kaut kādā brīdī Eiropas mākslas darinātāji ir sapratuši: ahā, Eiropas mākslas vēsture ir ideju vēsture - nu, tad es rakstīšu savējo! Bet brīdī, kad kaut ko jaunu sāk darīt visi...

Agrāk oriģinalitāte - kaut vai impresionisms - bija iekšējā nepieciešamība, ar kuras palīdzību sevi un laiku izteikt kompozicionāli visprecīzākajā veidā. Tikko tas kļūst pašmērķīgi, zaudējam pavedienu, kas mūzikas vēsturi ved uz kaut ko vienotu un skaidru. Tāpēc brīdī, kad beidzās avangards un sākās postmodernisms, sākām zaudēt sapratni par to, kas ir mākslinieciskās vērtības un to kritēriji."

Vaicāts, vai akadēmiskā mūzika ausīm, kas nav īpaši izglītotas, bet daudz dzirdējušas un uzmanīgas, var būt tīkama un saprotama, Mārtiņš Viļums min piemēru no savas dzīves: "Mans brālis ir būvinženieris, kurš akadēmisko mūziku tā īsti nepazīst. Bet viņam, piemēram, savulaik ļoti iepatikās Kaija Sāriaho! Tātad arī neprofesionāls klausītājs spēj sadzirdēt informāciju, neatkarīgi no zināšanām. Jo jebkurš cilvēks spēj saklausīt divas lietas - tembru un intonāciju. Abi līmeņi piedalās jebkura skaņdarba uztverē."

Ko Mārtiņš klausās?

Savulaik Mārtiņš Viļums, vēl Latvijā dzīvodams, daudz mūzikas klausījies kopā ar savu draugu un domubiedru Andri Dzenīti. "Viens no mūsu favorītiem bija Alfrēds Šnitke. Lietuvā, piemēram, viņš ir drusku piemirsts. Taču viņa Concerto grosso - tā ir tik precīza, smalka muzikālā valoda un izteiksme..."

No mūsdienu autoriem Mārtiņš min tos, kuru estētika saistīta ar skaņas telpiskošanu, vizuālo skaņas sajūtu. Tā, piemēram, Džačinto Šelsi estētika, eksistenciālā filozofijas izjūta un skaņu artikulācija ir tuva Mārtiņa ideālam, kaut mākslinieciskā nozīmē abu rokraksti ir atšķirīgi. Vēl arī Kaija Sāriaho. Tad arī Helēnas Tulves un Santas Ratnieces darbi, kur skaņas interpretētas kā tekstūra. "Faktūra, kurā izgaismojas dažādas formas. Faktūra kā triepiens glezniecībā," skaidro Mārtiņš Viļums. "Arī Perta mūzikā jūtu sev tuvu estētisko strāvojumu, Krama darbos. Un neapšaubāmi - arī Vaska Otrais stīgu kvartets, kas mani savulaik tik ļoti aizrāva: to klausoties, dzīvoju debesīs un pļavās, kuras, kā man likās, ir šajā mūzikā."

Mārtiņa Viļuma mūzikas izvēle:

Paša Mārtiņa Viļuma mūzika:
Le temps scintille ("Laiks mirguļo") - Latvijas Radio kora grupa, diriģents Kaspars Putniņš
Aalomgon - Latvijas Radio kora grupa, Shady Brass Q, Edgars Saksons, Oskars Poikāns, dirigents Kaspars Putniņš

Klasika:
Sergejs Taņejevs - kantāte "Damaskas Jānis" (VAK "Latvija", LNSO, diriģents Māris Sirmais)
Aleksandrs Skrjabins - "Ekstāzes poēma" (Čikāgas simfoniskais orķestris, diriģents Pjērs Bulēzs)
Pēteris Čaikovskis - Sestās simfonijas 1. daļa (orķestris Philharmonia, diriģents Mstislavs Rostropovičs)

Mūsdienu mūzika:
Kaija Sāriaho - Lichtbogen / "Gaismas loks" (Konvergence Ensemble)
Alfrēds Šnitke - Concerto grosso Nr. 1 (Tatjana Grindenko, Gidons Krēmers, Kremerata Baltica)
Džačinto Šelsi - Uaxuctum. La Legende de la cite Maya / "Leģenda par maiju pilsētu" (ieraksts no 2008. gada festivāla "Varšavas rudens", diriģents Kšištofs Urbaņskis)
Santa Ratniece - sens nacre / "Perlamutra sajūta" (Ensemble Nove)
Pēteris Vasks - Otrais stīgu kvartets "Vasaras dziedājumi" (Rīgas Stīgu kvartets)