Toms Ostrovskis ir lielisks pianists, kurš pats spēlē reti, bet labi. Viņa ikdiena lielākoties rit Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā – viņš ir docents, Vispārizglītojošo studiju kursu katedras vadītājs un arī Izpildītājmākslas nodaļas vadītājs.

"Droši vien vairumam klasisko izpildītājmākslinieku ir ļoti svarīgi klausīties klasiku, un tas patiešām ir darbs – zināt, kas notiek klasiskās un akadēmiskās mūzikas pasaulē, pianismā, bet man tā palete ir ļoti īpatnēja," sarunas sākumā smaidot atzīst pianists. 

Un tā ir tiesa: vienīgais klasiskās mūzikas paraugs raidījumam "Mana mūzika" izvēlētajā sarakstā ir viena no Sergeja  Rahmaņinova prelūdijām.

Bet citādi – te ir gan Stings ("Katrā laikā katram no mums bijušas vadošās tēmas, kuras griežam uz riņķi, vai tā būtu kasete, disks vai vinils. Stings ir viens no tiem, kuru griežu uz riņķi es.”), te ir rokmūzika – piemēram, Deivids Gilmors, Pink Floyd kosmiskā ģitāra un balss, te ir Riks Veikmans un Yes, te ir Toma Ostrovska iemīļotā elektroniskā mūzika un filmmūzikas ģēnijs Hanss Cimmers.

"Dārziņskolā manā kursā mums visiem bija dīvainas muzikālās gaumes, ja skatāmies no klasiskās mūzikas viedokļa – patika progresīvais roks, rokmūzika, manā gadījumā – elektroniskā mūzika, kurā 90. gados notika ļoti daudz kas – tā kļuva aizvien interesantāka. Tur ir Žārs, Vangelis, piemēram. Tur klausījos visu ko – gan to, kas noticis pagātnē, gan aktuālās lietas,” atceras Toms un prāto, ka lielākā daļa no populārās mūzikas, kuru klausoties, esot ar klavierēm. "Tas tomēr ir mans instruments...”