Raidījumā "Mana mūzika" šonedēļ tiekamies ar Latvijas Radio spožo personību, ilggadējā leģendārā radioraidījuma "Mikrofons" vadītāju un vairāku grāmatu autori Liu Guļevsku. Runājam par bērnībā iemīļotām operbalsīm, "Mikrofona" laikiem un mūziku, kas uzjundī atmiņas un dod piepildījumu… Turklāt šī gada maijs Liai ir arī ļoti īpašs mēnesis: 17. maijā viņa svinēs skaistu un apaļu dzimšanas dienu....

Ilga Auguste: Zinot, ka tavs Radio mūžs gadu desmitiem ritējis klausītāju mīlētākā un klausītākā raidījuma"Mikrofons" populārās mūzikas aptaujas zīmē, liela bija "Klasikas" vēlēšanās uzzināt par tavām pašas attiecībām ne tikai ar to. Vēlējāmies uzzināt, vai pastāv arī mūzika, ko tu klausies, mīli un izbaudi arī ārpus šīs latviešu estrādes nišas, ar kuru ilgus gadus – veidojot "Mikrofona" aptaujas, vadot dziesmu apbalvošanas ceremoniju dzīvos koncertus, bijis saistīts tavs tiešais darbs. Un tas, ko redzam tavā izveidotajā sirdsmūzikas sarakstā, ir opera un operbalsis, 60., 70.un 80.gadu hiti un mazliet no Bellaccord ēras. Bet vienojošais šim visam – vīriešu balsu lielais īpatsvars, kas par tevi liek domāt kā par ļoti sievišķīgu būtni. Ko tev bija svarīgi iekļaut, kā tu raksti – "Lias mīļās mūzikas izlasē"?

Lia Guļevska: Primāri droši vien

man vissvarīgākā bija opera, lai gan te nedominēs opera. Bet mēs Pāvelam un Silvijai Kukuvasiem bijām trīs bērni, un mūsu tēvam ļoti patika itāļu opermūzika – mājās vienmēr skanēja arī Pučīni, bet, protams, pārsvarā jau Verdi, visi tā laika slavenie, arī agrāko laiku dziedoņi – Karūzo, Benjamino Džilji, Tito Gobi, Stefano Mario del Monako, Mario Lanca. Mēs uzaugām ar šo mūziku skaņu platēs, kas skanēja visu laiku fonā, un es ļoti ilgi vēl zināju tās ārijas itāļu valodā piedziedāt līdzi.

"Rigoleto", protams, pāri visam. Un īpašs stāsts ir par Tito Gobi, par slaveno pagājušā gadsimta vidus baritonu, kurš bija arī izcils aktieris, no kura, kā viņš man pats personīgi pateica radiointervijā, mācījās Pēteris Grāvelis, kurš arī bija izcils aktieris un izcils Rigoleto.

Un kā pirmo mēs tieši arī klausīsimies Rigoleto āriju "Cortigiani, vil razza dannata" no Džuzepes Verdi operas "Rigoleto, kur šo āriju atskaņo Tito Gobi. Tu gan esi piezīmējusi, ka vēlētos dzirdēt, iespējams, tieši vidusdaļu, bet es tomēr ieteiktu noklausīties šo āriju no paša sākuma, jo tas, kā Tito Gobija tēlo ar savu balsi, tas ir kaut kas fantastisks. Šajā balsī ir šīs daudzās nianses – gan dusmas, gan ironija, gan naids, gan lūgšanās, jo patiesībā šī ir vistraģiskākā šīs operas lappuse, kur galma āksts Rigoleto, kurš vienmēr kalpojis savam hercogam un izsmējis viņa pavedinātās sievietes, šo sieviešu vīrus un vecākus, pēkšņi uzzina, ka pats kļuvis par savas meitas nolaupīšanas upuri, un viņa dusmas izvirst ārijas vidusdaļā: "Odžu dzimums, nolādēts! Tad sakiet, ko jums deva par manu kaunu?"

Un vēl jau – ja runājam tieši par Verdi "Rigoleto"– tad tas ir nepārspētais kvartets beigās, vai ne? Tas ir visskaistākais, ko zinu no opermūzikas… Bet Tito Gobi bija filmējies arī ļoti daudzās operfilmās, kur viņam  pretī spēlējuši pazīstami aktieri un viņu lomas iedziedājuši dublanti, kamēr Gobi vienmēr tēloja pats, un tajā filmā viņš tēlo trīs lomas, diametrāli pretējas pat viena otrai, tā kā nu izcils, izcils baritons...

Tito Gobi esot bijis ne tikai dziedātājs un ne tikai kinoaktieris, bet pats veidojis arī skulptūras, rakstījis dzeju, īsos stāstus, gleznojis portretus un ainavas un pat tad, kad būvējis pats savu māju, bijis šīs mājas arhitekts! Tā ka ļoti daudzpusīga personība. Bet patiešām, klausoties to, kā viņš dzied, zosāda uzmetas.

Zosāda uzmetas arī, kad viņš  dzied Jāgo – un ne tikai dzied. Tas attēlojums... Neesmu redzējusi neko spilgtāku savā mūžā.

Lia, kādai jābūt mūzikai, lai tā kļūtu par tavējo?

Pirmkārt, skanīgai, melodiskai, perfekti izpildītai. Tā, lai līdz manai sirdij aiziet.

Kad saņēmi "Klasikas" aicinājumu piedalīties raidījumā "Mana mūzika", vai domāt un kalkulēt tev nācās ilgi?

Ilgiņ, es tev varēju vēl divas lappuses uzrakstīt! (sirsnīgi smejas). Bet nu – šīs ir tādas, kuras ar sirds asinīm rakstītas. Viens otrs darbs jau palika arī ārpusē, un domāju, ka arī šodien diez vai mēs visas izspēlēsim. Bet nē – man nebija problēmu.

Nākamā balss, ko mēs klausīsimies, būs tenora Mario Lancas balss dziesmā "Because you come to me". Kāpēc tu to izvēlējies?

Šī dziesma viņam skan arī filmā "Lielais Karūzo". Protams, varēju izvēlēties arī kādu operu, bet man kaut kā likās, ka varbūt lai paskan šī, jo no visa, ko viņš dzied, arī šī ir brīnišķīga.

Zināmā mērā viņš ir traģiska personība ne tikai ar savu traģisko mūža izskaņu Romā, bet arī ar to, ka viņš tikai vienreiz savā mūžā ir dziedājis operā... Pēc tam bija filmas, bija ļoti liela popularitāte un stāsts par to, ka viņa balss bija "tik līdzīga Karūzo balsij".

Esmu klausījusies Karūzo ierakstus. Bet toreiz skaņu tehnika nebija tāda, vai , līdz ar profesionāļi, kas to sacīja – ka Lanca ir līdzīgs Karūzo – noteikti zināja, ko runā. 

Jā, jo Lanca jau pats esot mācījies dziedāt, klausoties tieši Karūzo ierakstus.

Turklāt tikai no sesšpadsmir gadu vecuma, nevis no trim kāds viņu ir mācījis. Viņš bija itāļu emigrantu bērns Amerikā, un tur arī viņam tā lielākā piekrišana un popularitāte bija. Nevaru atbildēt, cik reizes esmu redzējusi Lielo Karūzo: kad gribas atiet no ikdienas, ātri internetā atrodu un skatos. 

Tu minēji, un, klausoties šajā balsī, patiešām var noticēt, kāpēc Mario Lanca bija tāds Holivudas siržu lauzējs. Iesākot raidījumu, pievērsāmies tavām bērnības atmiņām. Bet kādas ir tālākās variācijas par tēmu "opera manā dzīvē"? Šodien pirms ieraksta studijā tu teici, ka tu esot uzdāvinājusi mazdēlam biļeti uz operu "Karmena" un ka tā ir zināmā mērā tava tradīcija – dāvināt biļetes uz izcilām lietām.

Konkurēti uz "Karmenu" biļetes viņam uzdāvināja tētis, par ko esmu ļoti priecīga. Bet es viņam tiešām uz dzimšanas dienām dāvinu operu biļetes. Esam bijuši gan uz "Rigoleto", redzējām arī izcilo "Madama Butterfly" izrādi, kas bija tiešām brīnišķīga ar visu bijušo scenogrāfiju – pirmo, atjaunoto, un viņam patīk. Viņš labprāt klausās arī "Traviatu" – to viņš izdzīvo no sirds. 

Ko tu viņam teici pirms došanās uz "Karmenu"?

Es viņam izstāstīju vienu ļoti interesantu atgadījumu, ko es pati piedzīvoju savā bērnībā, skatoties tiešraidi no Lielā teātra, kur Padomju Savienības laikā bija uzaicināts Milānas "La Scala" premjers Mario del Monako: viņš dziedāja Hozē, bet Karmena bija Lielā teātra dīva Irina Arhipova.

Otrajā cēlienā pēc slavenās "Ārijas ar ziedu" atskanēja mežonīgi aplausi. Opernamam cēlās gandrīz vai jumts, un es savām acīm redzēju, kas notika pēc 23 minūtēm, kad diriģents pacēla rokas, un Mario del Monako šo āriju atkārtoja otrreiz.

Es kādreiz jautāju Ingum Pētersonam, vai viņš zina kaut ko līdzīgu opermūzikas vēsturē. Viņš teica, ka nezinot gan – var jau būt… Es to tiešām redzēju savām acīm. Un pēc tam vēl Monako bija tik ārkārtīgi apmierināts ar savu Karmenu, ka viņš uzaicināja Irinu Arhipovu līdzi sev viesizrādēs pa visu Padomju Savienību. Bet nu tas ir tāds diezgan interesants precedents opermūzikas vēsturē. Jo operu ārijas operu izrādēs neatkārto. 

Nākamā dziesma tavā sarakstā ir Toma Džonsa I’ll never Fall in love again. Vai gadījumā pirms desmit gadiem, kad Toms Džonss viesojās Rīgā, nebiji uz koncertu?

Nebiju gan. Bet ar to "Di Laila" jau tu zini, Ilga, kā bija. Domāju, tā mūsu radio ēterā skanēja piecas, sešas, septiņas reizes dienā. Vēlāk pieņēma rīkojumu, lai to ierobežotu, jo to nu vairs nevarēja... (smejas)

Tikai nesen iedomājos, ka viņš taču nav afroamerikānis, bet velsietis, kurš joprojām dzīvo Apvienotajā Karalistē un uzstājies karalienes Elizabetes dimanta jubilejā 2012. gadā un ieguvis neskaitāmas balvas gan kā labākais dziedātājs, gan arī par ieguldījumu mūzikā.

Nosauc man kādu, kurš nedzīvo līdzi Tomam Džonsam vēl šodien...

Klausoties šo dziesmu, man gribas teikt – ak, šīs saldās atmiņas! Ļoti patīkamas sajūtas. Lia, kā klausies mūziku tu? Tev tā ir nepieciešama arī kā fona mūzika, vai tu priekšroku dod mūzikas baudīšanai koncertā?

Es ļoti labprāt klausos mājās. Un tā iespēja šobrīd, pateicoties internetam, ir tik bezgalīga! Ir gabali, kurus uzlieku vismaz reizi nedēļā. Tā pati Jāgo ārija. Bet tur gandrīz ne tik daudz Verdi dēļ, kā paša Tito Gobi dēļ. Lieku darbus gan fonā, gan speciāli. Īstenībā man patīk izbaudīt.

Šai sarakstā nav Imanta Skrastiņa, bet kā viņš dzied [Raimonda] Paula "Kad vēji uz dusu birztalā": man nav vārdu, lai es savas sajūtas aprakstītu, ko es izjūtu, skatoties viņa acīs… Bet mūzika man ir ļoti nepieciešama un vajadzīga. Mūziku uzskatu par dziedināšanu.

Nākamā dziesma, ko klausīsimies, ir tava jaunākā brāļa Adriana Kukuvasa sacerētā "Krīt visbaltākie sniegi". Kāds ir tavs stāsts par šo dziesmu?

Dziesma it kā ir skumja, un varbūt nav īstais brīdis to spēlēt maija sākumā, bet… nav bijis neviena "Menueta" koncerta – un "Menuetam" pagājušajā gadā apritēja jau 55 – kurā nebūtu šī dziesma jāatkārto…

Tā man ir ārkārtīgi mīļa dziesma... Dziesma radās, kad pēkšņi nomira mūsu vectētiņš, mammas tēvs Jirgens Zutis, un Adris [Lias brāis Adrians Kukuvass – red.] nākamajā dienā pie klavierēm tik ilgi spēlēja Šopēna Sēru maršu un Bēthovena Mēnesnīcas sonāti, ka pēkšņi viņam izlauzās šī melodija... Un tad nāca ļoti interesanta sakritība, jo nejaušību dzīvē nav.

Jaunībā mums bija iespēja kādu brīdi dzīvot līdzās vienā mājā ar Jāni Peteru, un brālītis brauca pie manis ciemos. Nesen biju apprecējusies, Jānis toreiz rakstīja, bija gatavs jau "Dzirnakmens", un viņš tulkoja Jevgeņiju Jevtušenko.

Bija iznākusi Jevtušenko grāmata "Sloku pārlidojums" Jāņa Petera tulkojumā, tā mums stāvēja uz klavierēm, un tad, kad Adris spēlēja tos savus sirdspukstus vectēva piemiņai, Jānis Peters piecēlās, paņēma to grāmatiņu, atvēra, un viņam atvērās "Krīt  visbaltākie sniegi"... Melodija jau bija radusies, vārdi klāt. Redz, kā ir!

Burtiski nākošajā gadā "Menuetu" nodibināja Andris Kronbergs.  Mūsu vectēvs mūžībā devās janvāra sākumā, bet rudenī vai pat pavasarī televīzijā bija jauniešu raidījums "Ko tu proti?", uz kuru tika uzaicināts arī tikko dibinātais "Menuets", kas ar šo dziesmu dabūja pirmo vietu. Žūrijas priekšsēdētājs bija komponists Pauls Dambis. Vēl šodien atceros, kā sēdējām mājās, skatījāmies to visu, dzīvojām līdzi, un viņš teica: nu, tas ir tāds apbrīnas cienīgs fakts, ka tik jauns puisis var sarakstīt tādu dziesmu… Tāpēc man tik ļoti patika, kā arī Jēkabs Jančevskis teica – ka vislabākā mūzika rodas skumjās.

Vairāk – audioierakstā.

Lias mīļās mūzikas izlase:

Džuzepe Verdi – Rigoleto ārija Cortigiani, vil razza dannata no operas "Rigoleto" / dzied Tito Gobi

Guy D' Hardelot – Because you come to me / dzied Mario Lanca

Nezināms autors – I’ll never Fall in love again / dzied Toms Džonss

Adrians Kukuvass (Jevgeņija Jevtušenko dzeja Jāņa Petera atdzejojumā) – "Krīt visbaltākie sniegi" / grupa "Menuets"

Ivars Vīgners (Jāņa Petera vārdi) – "Zelta dziesma" / dzied Ingus Pētersons

Uldis Stabulnieks (Kntuta Skujenieka dzeja) – "Miglas blūzs" / dzied Viktors Lapčenoks

Oskars Stroks – "No manis neaizej" / dzied Mariss Vētra

Šarls Aznavūrs – "Vakardien, kad biju jauns" / dzied Rojs Klārks