"Tā jau ir vienmēr: lai arī kā mūs vai to, kas ir skaists un svēts – ēkas, baznīcas, cilvēki vai cilvēku attiecības – kāds censtos nopostīt, vienmēr pretī jāliek atdzimšana," ir pārliecināta Gunita Irbe (Gunita Putns) – privātās augstskolas "Patnis" latviešu valodas un literatūras skolotāja.

Raidījumā "Mana mūzika" viņas izvēlēto mūziku pavada pārdomu vērti stāsti par bērnību un ģimeni, skolu un patņiem, valodu, dzeju, teātri, kino un skaņu pasauli, kurā vienmēr klātesoša ir sirds.

Gunda Vaivode: Droši vien liela daļa klausītāju un lasītāju tevi pazīst arī ar uzvārdu Gunita Putns, un es pati ar lielu sajūsmu, apbrīnu, smaidu un reizēm arī ar līdzjušanu esmu lasījusi tavus ierakstus lielajā seju grāmatā – feisbukā. Faktiski tieši šie ieraksti mani pamudināja uzaicināt tevi uz sarunu par mūziku. Tev ir viens īpašs stāsts par to, kā gaidīji savus skolēnus Dailes teātrī uz izrādi "Poēma par Spēlmani". Vai vari to atgādināt?

Gunita Irbe: Paldies, Gunda, par šo iespēju! Jā, tāds brīdis bija, kad

kopā ar saviem skolēniem uz šo izrādi biju aizgājusi. Pirms izrādes gaidu viņus ar biļetēm un pie manis pēkšņi pienāk viens kungs – vēl neredzu, kurš tas ir, un tādā ļoti laipnā balsī jautā: "Atvainojiet, vai pie jums var dabūt ielūgumus?" Es paskatos, un tas ir neviens cits kā komponists Pēteris Vasks! (smejas) Un es saku – o, nē, es gaidu savus skolēnus. Un tas skatiens... Tas rentgena skatiens!

Viņš saka: "Ak, tā… Vai jums ir labi skolēni?" Es atbildu – jā, paši labākie! Viņš: "Priecājos!" Tad drūzma un burzma šo mūsu īpašo brīdi šķīra. 

Bet nākamajā dienā tu noteikti šo gadījumu izstāstīji saviem skolēniem. Un ko viņi atbildēja uz to, ka viņi ir labi skolēni?

Jā, protams, viņiem ir šī pārliecība, ka viņi ir labi, jo viņi to dzirdējuši ļoti bieži. Viņi gan ir arī bārti un rāti, bet to, ka viņi ir īpaši, mani "patņi" – to viņi ir bieži dzirdējuši.

Tātad tu esi skolotāja privātajā vidusskolā "Patnis"...

… un ļoti priecājos par šo likteņa dāvanu, par šo iespēju. Bija tā. Mācījos pamatskolā – šķiet, tā bija kāda 8. vai 9. klase, un tolaik nekādas avīzes un žurnālus īpaši nelasīju. Bet

vienudien šķirstu, un tur bilde ar šīs skolas dibinātāju [Zani Ozolu]. Viņa tik ļoti brīnišķīgi stāstīja par šo savu lolojumu, par savu "Patni", ka es tāds jauns skuķis – pilnīgi tur bija kāds brīnums klāt! – nodomāju: jā, tādā skolā es gribētu strādāt, kaut gan man vispār nebija sapņa par skolotāju būt. Absolūti nē! Tā ir nejaušība vai "dievjaušība". Pagāja gadi ar visādiem līkločiem, un – esmu "Patnī". Tā notiek.

Mēs jau pieminējām Pēteri Vasku. Un ieskandinām mazu brīdi no Pētera Vaska novadnieka, aizputnieka, ērģelnieka Tālivalža Dekšņa spēlētā Marģera Zariņa "Lestenes rožu koka", no cikla "Kurzemes baroks".

Tā ir mana bērnība.

Kā es vispār iepazinu ērģeļu skanējumu? Manam vectētiņam, kurš bija īsts lauku vīrs, bija milzīga plašu kolekcija ar ērģeļmūziku. Un bija tādas dienas, kad diendusas vietā viņš izvēlējās klausīties ērģeļmūziku. 

Sava veida meditācija!

Jā, sava veida meditācija, turklāt aiz aizvērtām durvīm – tur neviens nedrīkstēja iet iekšā un viņu traucēt! Un es, tāds mazs skuķēns, klausījos ar vienu ausi, kas tur notiek, kas tas ir, un atceros to noslēpumu, to brīnumu, to skaņu – un vectētiņa cieņu, pietāti. "Ērģeles!" viņš teica. "Ērģeles..." Pēc kāda laika sāku dziedāt Gulbenes luterāņu baznīcas draudzes korī, un mūsu kora vadītāja Daira Karole, kura vēl joprojām ir draudzes ērģelniece, saviem mūzikas skolas audzēkņiem dāvāja iespēju spēlēt – apsēsties [pie ērģelēm] un izjust šo milzīgo varenumu. 

Bet runājot par Lestenes baznīcu... Mazlietiņ papētīju. Tas skumjais stāsts par to, kā viss bija izpostīts… Bet izpostītajam vienmēr ir jāliek klāt atdzimšana! 

Un Imants Lancmanis to fantastiski izdarīja. 

Paldies viņam brīnišķīgs!

Bet tā jau ir vienmēr: lai arī kā mūs vai to, kas ir skaists un svēts – vai tās ir ēkas, baznīcas, cilvēki vai cilvēku attiecības – kāds censtos nopostīt, vienmēr pretī jāliek atdzimšana.

Runājot par savu skolotājas ceļu, tu minēji skaistu vārdu – dievvadība.

Jā, tā tas ir. To es vislabākajā nozīmē piedzīvoju un pārdzīvoju nemitīgi – nekad tas nav bijis citādāk, un nekas nekad nav īpaši meklēts, bet es vienkārši zinu, ka Viņš man palīdz, un kur nu vēl tik reizēm skarbā un reizēm gaišā pasaulē kā skolas darbs. Es vispār, ja godīgi, brīnos, ka es vēl joprojām to daru...

Jo mēs ļoti bieži par skolu dzirdam ne to pašu labāko – gan skolotāji par bērniem reizēm izsakās slikti, gan bērni par skolotājiem. Bet saistībā ar tevi man nācies vismaz lasīt un dzirdēt tikai tās pašas labākās atsauksmes. Kas ir tava atslēga – kā tu tiec pie bērniem klāt, un kā viņi tevi neizved no pacietības?

Izved. Izved! (smejas) Arī es no tā neesmu sargāta. Bet tā jau arī ir tāda dzīves skola, un tas, ka kļūst arvien grūtāk – tā arī ir patiesība. Bet, lūk, jau mana skolotāja teica tādus vārdus, kurus bieži atminos: ka skolā tas, kas tevi vienu dienu spiež pie zemes, otrā dienā jau ceļ debesīs. Un tas tā ir nemitīgi, katru dienu! Ja vienā dienā tu domā – viss, nu gan viss, pēdējais gads, jādomā kaut kas cits, otrā dienā tu saņem kādu brīnumu, un atkal notici, ka tev tur ir jābūt, ka tev vēl joprojām tas ir jādara. Kā es tieku klāt? Es nezinu. Atkal – tas ir noslēpums. Visa dzīve ir viens noslēpums.

Bet tev noteikti jāprot kas tāds, ko neprot citi. Kādi ir tie mediji, ar un caur kuriem tu viņus uzrunā, lai tu tiktu viņu pasaulē?

Sirds… Jālieto, protams, arī mediji – tik, cik to prasa mācību materiāls.

Lai arī esmu liela tehnikas pretiniece un nejūtos "uz tu" ar šīm ierīcēm, tāpēc varbūt kādam šķietu vecmodīga. Jo tehnoloģiskāka kļūst pasaule, jo vairāk sirds jāliek tam visam pretī. Tikai tā. Tikai tā! Laikam tā ir atslēga.

Un jāmīl droši vien katrs – arī vislielākais razbainieks. 

Jāmīl katrs – tāpat kā tas Ausmas Kantānes dotais akmentiņš.

Tepat uz studijas galda ir tavs Ausmas Kantānes akmentiņš.

Nevarēju, protams, to nepaņemt līdzi, jo tas man ir kā draugs.

No vienas puses – ļoti raupjš, no otras puses – noslīpēts un skaists dārgakmens. 

Tā tas ir.

Tu skaties uz cilvēku un varbūt redzi viņā to raupjo pusi, kas tik ļoti laužas uz āru, kas ir bruņas vai reizēm vairogs. Bet ir jānotic, ka aiz tā visa ir dārgakmens. Un, ja tam notici, atklājas brīnumains dārzs. 

Tava izvēle ir Veras Singajevskas dziedātā Elgas Igenbergas dziesmiņa "Ziemas vakars". Margaritas Stārastes skaisto pasaku un zīmējumu laiks... Ko tu klausījies un lasīji savā bērnībā? Droši vien tās pašas grāmatas jau arī tavos plauktos bija.

Bija. Ne par velti izvēlējos šo dziesmu, jo mana bērnība ir Gundara Āboliņa brīnišķīgā balss, kuru, pieplakusi tam pašam plašu atskaņotājam, klausījos – kā viņš lasa to "Princesi uz zirņa"! Tas bija tik ļoti skaisti. Un Vera Singajevska, Tālivaldis Āboliņš, Anta Klints. Mums bija no manas mammas bērnības saglabājušās plates. 

Arī "Skroderdienas Silmačos"?

Jā, arī čērkstošās "Skroderdienas"... (smejas)

Tas bija rituāls arī manā ģimenē. Vecmāmiņa vienreiz gadā uz Jāņiem man lika noklausīties kopā ar viņu "Skroderdienas" ar Antu Klinti.

Brīnišķīgi! Un esmu ārkārtīgi laimīga un pateicīga liktenim, ka esmu piedzimusi tad, kad esmu piedzimusi. Varbūt tā šķiet katrai paaudzei, bet man liekas, ka šīlaika bērniem nav tās tīrības viņiem piedāvātajā materiālā – nav tās bērnības, kas bija Stārastes pasakās un "Sniegbaltītes skolā", kuru, protams, zināju no galvas.

Tāds īpašs stāsts ir par manu tanti, par manas mammas māsu, kura kopš bērnības ir pirmās grupas invalīde – viņai liegta iespēja pārvietoties un apmeklēt koncertus, teātra izrādes. Bet viņa man rādīja, stāstīja un mācīja – viņa bija mana pirmā kultūras skola, mākslas skola!

Par teātra izrādēm zināju gandrīz visu, tāpat par kino filmām, aktieriem, grāmatām. Kā jau tas ir: ja tev kādas durvis aizveras, daudzas citas atveras.

Piemēram, "Ilgais ceļš kāpās" ar brīnišķīgo Raimonda Paula mūziku... Man to ļoti grūti klausīties, jo bez asaru plūdiem galā netieku... Man liekas, tur tik ļoti skan liktenis, vispār – cilvēka liktenis. Tas ir manas tantes vismīļākais romāns un arī filma, un vismīļākā aktrise viņai bija Lilita Ozoliņa.

Romāns "Ilgais ceļš kāpās" tolaik bija krievu valodā. Un tante teica – jums, tas ir – manai ģimenei – arī jāizlasa! Bet nu – tā krievu valoda, un es vispār tolaik biju vēl pavisam sīks skuķis. Un tante taču pārtulkoja visu šo romānu! Ar savām mazajām rociņām rakstīja milzīgi biezās kladēs.

Tās ir saglabājušās – šis romāns ir pārtulkots latviešu valodā. Viņa teica – izlasiet! Tas ir kaut kas ļoti skaists.

Tolaik mēs vispār uz tanti skatījāmies kā uz tādu brīnumu. Viņa mums tāda ir – ar milzīgu mīlestību pret savējiem un milzīgu cieņu pret mākslu, literatūru, aktieriem. Tāds, lūk, stāsts. Pateicoties tantei, skolā mirdzēju ar savām zināšanām.

Atgādini – kā tevi skolotāja nosauca?

Tas bija vidusskolā. "Mana zelta meitene!" Un cik tas ir skaisti, ka tu to aizmirsti. Kāpēc tas ir skaisti? Tāpēc, ka vienā brīdī tu attopies, ka tu tā nosauc savu skolnieci, un satrūksties – kur gan esmu to dzirdējusi?

Un tā ir gadījies?!

Tā ir gadījies, tā notiek, un ir man tāda skolniece. Un tas ir brīnišķīgi – kā tā dzīve savijas tādos sudrabainos diedziņos.

Skolēni netaupa savas domas un atklāj tās tev. Patiešām – tas ir apskaužami. Un arī pēc šīsvasaras Dziesmu svētkiem, visticamāk, tu dzirdēji no viņiem pavisam iedvesmojošus stāstus, jo tavi skolēni arī piedalījās Dziesmu svētkos.

Piedalījās un apmeklēja kā klausītāji, kā skatītāji. Es šoreiz ne. Un tad mēs satikāmies jaunajā mācību gadā, un viņi man lepni jautā – nu, skolotāj, jūs taču arī bijāt?! Un es godīgi saku – nē. Kā? Kā tas vispār ir iespējams?! Saku – tā notiek. 

Kā Rolands Kalniņš savulaik man teica. Kad prasīju, kāpēc jūs ejat uz Dziesmu svētkiem, viņš man atbildēja – es nevaru neiet, man tur ir jābūt! 

Jā, un ļoti priecājos, ka tieši šādus vārdus teikuši arī mani skolēni. Bija viens tāds brīnišķīgs mirklis. Ir koncerts, ko skatos televīzijā, nopīkst telefons, paskatos, un tur viens mans skolnieks raksta: "Tagad dzied tavu mīļāko tautasdziesmu "Kur tu biji, bāleliņ?"

Vairāk – audioierakstā.

Gunitas Irbes mūzikas izvēle:

Marģeris Zariņš – “Lestenes rožu koks” no cikla ērģelēm “Kurzemes baroks” / Tālivaldis Deksnis

Žans Sibēliuss, Tirzmalietes vārtdi – “Ved mani, Dievs”/ Linda Prindule, balss, Kaspars Zemītis, ģitāra

Elga Īgenberga, Jāzepa Osmaņa vārdi – “Ziemas vakars” / Vera Singajevska, balss, Elga Īgenberga, klavieres

Raimonds Pauls – melodija no kinofilmas “Ilgais ceļš kāpās” / Egils Straume, saksofons, Latvijas Radio bigbends autora vadībā

Selga Mence, Agra Pilsuma vārdi – “Kur tu biji, bālelniņi” / Marina Rebeka, soprāns, Mārtiņš Zilberts, klavieres, Apvienotais sieviešu koris Airas Birziņas vadībā

Imants Kalniņš, Imanta Ziedoņa vārdi – “Buramdziesmiņa” / Agnese Barone, balss, Ilze Grunte, Gints Sola, ģitāras

Imants Kalniņš – fināls no mūzikas kinofilmai “Pūt` vējiņi” / Vjačeslavs Mitrohins, ģitāra, Liepājas simfoniskais orķestris Māra Kupča vadībā

Pēteris Plakidis – mūzika no kinofilmas “Ābols upē” 

Arturs Maskats, Ojāra Vācieša vārdi – “Kaut ko klusiņām” no uzveduma “Vācietis. Novembris. Klavierkoncerts” / Ivars Cinkuss, baritons, Latvijas Radio koris Sigvarda Kļavas vadībā, Aldis Jurisons, akordeons, Arturs Maskats, klavieres

Ainars Virga, Grigores Vieru vārdi Imanta Ziedoņa atdzejojumā – “Dzimtā valoda”/ “LĪVI”

Niks Matvejevs, Vizmas Belševicas vārdi – “Kliedz mana tauta”/ “SĪPOLI”

Gija Kančeli – mūzika no izrādes “Karalis Līrs” /Gidons Krēmers, vijole, Andrejs Puškarevs, vibrafons

Gija Kančeli – mūzika no izrādes “Karalis Līrs” / Nato Metonidze, balss

Gustavs Mālers – Trešās simfonijas 6. daļa - Lēni, mierpilni / Bavārijas Radio simfoniskais orķestris Rafaela Kubelika vadībā

Mārtiņš Brauns, Māras Zālītes vārdi – “Veltījums” / Paula Ķiete, Andris Kivičs, balss