Liepājas teātra aktrises Karīnas Tatarinovas šīrudens apaļo jubileju ieskandējam raidījumā "Mana mūzika"!

Liene Jakovļeva: Katrai sarunai raidījumā "Mana mūzika" ir savs iemesls. Un tev, Karīn, 30. oktobrī būs skaista jubileja. Kad zvanīju tev, lai aicinātu uz sarunu, tu teici, ka jubileju nemaz tā īsti negribi godināt un cildināt.

Karīna Tatarinova: Izmetīšu āķi nākotnei, jo abas ar draudzeni Antu Priedīti izdomājām, ka jubileju nevajag svinēt tad, kad tā atnāk – man labāk patiktu, ja svinētu tad, kad tie piecdesmit būs pagājuši, un es varēšu visiem droši teikt – ziniet, nav tik briesmīgi! (smejas) Ceru, ka mana nākamā dzīves gada beigās taps koncerts. Jo kaut kā agrāk bija iegājies, ka es tos koncertus tīras nejaušības pēc uz dzimšanas dienām taisīju tikai tāpēc, ka tad vienmēr sanāca brīvāks laiks starp visiem maniem projektiem un izrādēm teātrī.

Tagad kādu laiku nav bijis, un izdomāju: nē, negribu to rīkot tad, kad visi gaida – nu, ko tad tu tagad parādīsi, kā godināsi? Tas man drusciņ uzdzen stresu un īsti nepatīk. Nepatīk pievērst uzmanību arī kaut kādām jubilejām, jo tie jau ir tikai gadi, sasodīts. Drīzāk tā – ar  labu devu humora devu pavadīsim tos manus piecdesmit. 

Tu man telefonsarunā teici – zinu, kas ir raidījums "Mana mūzika". Un es savukārt zinu, ka tu vispār esi radioklausītāja – dažādu radio klausītāja.

Un manā sarakstā pa vidu ir arī "Klasika" un Latvijas Radio 1. programma, kas ir manam sunim: viņš tiek piespiests klausīties šo radiostaciju, kad mēs pametam māju uz kādu laiku un viņam vajag sargāt māju – tad viņš vismaz neraud.

Suns – tā ir viena tava dzīves nozīmīga daļa. Vēl ir teātris – Liepājā un Rīgā. Vai var teikt, ka ar vienu kāju esi Liepājā, un ar otru – Rīgā? Vai tomēr, būdama dzimusi liepājniece, vari teikt, ka esi atgriezusies savā dzimtajā pilsētā? 

Kad man teica – nu tu esi atgriezusies, tad man gribējās un joprojām gribas teikt, ka es jau nekur neesmu bijusi projām:

esmu patriotiskā liepājniece, Liepāja ir mana pilsēta. Bet būšu godīga – man ar Liepāju ir par maz. Un pēc divdesmit gadiem Rīgā nevaru teikt, ka es tā pēkšņi esmu pārmetusies uz Liepāju, jo man vēl paralēli Liepājas darbiem teātrī joprojām ir projekti Rīgā. Tā ka teikšu – jā, ar vienu kāju Rīgā, ar vienu – Liepājā, un tas nav nekāds attālums.

Jau kādu laiku atpakaļ piefiksēju, ka man ir divu māju sajūta. 

Laikam jau arī ar teātri vien tev ir par maz, jo tev vajag gan mūziku, gan radio – turklāt Liepājas radio!

Manas ambīcijas ir lielākas, nekā izdodas tās realizēt tikai teātrī. (smejas)

Turklāt tava pirmā izglītība ir kordiriģente.

Jā, es ar lepnumu nesu šo izglītības slogu – mācījos Liepājas mūzikas skolas kordiriģentu nodaļā. Sākumā – pie leģendārā Valda Vikmaņa, un tad man bija skolotāja Pavītola, kura diemžēl nu jau tagad ir mirusi. Bet man liekas, ka mēs mūsu kursā mācījām viens otru – mums bija tāda pozitīva konkurence un mums visiem bija brīnišķīgi pedagogi: Skaidrīte Kuplā, Andris Lekstutis, Pavītola. Tā ka mēs, man liekas, kursā audzinājām viens otru, turklāt mēs joprojām satiekamies reizi gadā – visus šos ilgos gadus! Ir sajūta, ka laiks vispār ir kaut kur pazudis… Viens par otru turam rūpi. Un tā pozitīvā konkurence, ko iedeva mūsu kursa audzinātāja Vija Feldmane, ir vislabākais virzošais spēks. 

Bet kormūzikas gan tevis izvēlētajā mūzikas sarakstā nav! 

Es vienkārši nevarēju izšķirties... Vēl jo vairāk tāpēc, ka nupat bija Dziesmu svētki, kuros pirmo reizi savā mūžā biju skatītāja un klausītāja, nevis dalībniece. Jo arī tad, kad man bija aktīva Nacionālā teātra dzīve un netiku uz mēģinājumiem nevienā korī, arī tad tomēr pieteicos par izpalīgu, lai vienkārši būtu iekšā tajā visā un varētu tā lepni teikt: jā, es arī biju Dziesmu svētkos! Jo tomēr tās aizkulises Dziesmu svētkos ir kaut kas cits, nekā sēdēt skatītāju rindās un klausīties.

Bet es vienkārši pēc pagājušajiem Dziesmu svētkiem sapratu, ka laikam tomēr tā īstā bauda ir tad, ja ej korī piecus gadus, piedalies mēģinājumos, ir skates, un tad tu tā lepni var iet gājienā un teikt – jā, ir svētki! Jo citādāk tas vienkārši ir tā – aiziet padziedāt. Es tās dziesmas zinu, varu iemācīties jaunās, bet – nu, un? Smeķis jau ir tajā kopā būšanā.

Tavā dzīvē bez skolas kora bijuši arī citi kori?

Jā, kad man bija Rīgas periods, gāju pie Anitas un Jāņa Garančiem uz kori "Zvani". Mums, dažiem aktieriem, kas tur parādījāmies, tika piedots, ka neesam gluži katrā mēģinājumā. Un vēl man ir koris "Intis" – es šausmīgi gribēju šajā korī dziedāt, un tad, ka mani paņēma, biju briesmīgi lepna, man briesmīgi patika, un man bija iesauka "Māra atturībnieks". Jo korī "Intis" visiem ir iesaukas. Tā ka esmu ļoti pateicīga, ka varēju šajā korī dziedāt, jo tas bija cits līmenis.

Ja [parastā] korī tavs obligātais pienākums ir to uztver kā skolas absolūto patiesību – tur vienkārši ir jābūt, tad "Intī" ir tā, ka tu aizej un redzi, ka visiem vajag vairāk, nekā prasa – turklāt dziedātājiem pašiem vajag! Un tas ir tas rādītājs, ko saku arī par teātri – ka aktierim vajag gribēt sasniegt vairāk, nekā no viņa prasa. Tas ir foršs rādītājs – arī jaunajiem aktieriem.

Vairāk – audioirakstā. 

Karīnas Tatarinovas mūzikas izvēle:

Casandra Wilson - Harvest Moon
Laura Mvula with Metropole Orkest - Sing to the Moon
Ludvigs van Bēthovens - Diabelli Variations Op. 120 / Grigorijs Sokolovs
Georgs Pelēcis - "Plaukstošais jasmīns" / Gidons Krēmers, Kremerata Baltica, Andrejs Puškarjovs
Marta Kauliņa (marimba), Nora Ikstena - "Nenoteiktā bija" / Rietumu radio / 2020
Procol Harum - A Whiter Shade of Pale
Alberto Iglesias - mūzika no kinofilmas Hable con ella
Boriss Grebenščikovs - "Trīs māsas"
DakhaBrakha - Monakh
Imants Kalniņš, Ainars Mielavs - "Tu mani dzen" / Karīna Tatarinova un Roberts Dinters
Imants Kalniņš - Ceturtās simfonijas 1. daļa / Liepājas simfoniskais orķestris un diriģents Atvars Lakstīgala