"Mana dzīve paiet mūzikas ielenkumā, jo mani mīļie un tuvie cilvēki gan mājās, gan darbā ir mūziķi, un esmu ļoti laimīga par to," atzīst dzejniece, filozofe un skolotāja Iveta Šimkus.

Viņa ir arī māmiņa diviem lieliskiem pianistiem - Vestardam Šimkus un Aurēlijai Šimkus. Un dzīvesbiedre talantīgajam ģitāristam un komponistam Gunāram Šimkus.

Ivetas ikdiena paiet Rīgas Doma kora skolā, kur viņas lauciņš ir latviešu valoda un literatūra, kurā viņa izglīto jaunos mūziķus. "Ja mūzika ir ne tikai mācību priekšmets, bet arī māksla, tad arī literatūra ir gan mācību priekšmets, gan mākslas veids, un to svarīgi paturēt prātā - abas mākslas nozares vērstas un cilvēku un viņa būtības dziļāku izpratni," prāto Iveta un neslēpj, ka viens no viņas mērķiem - iemācīt jauno cilvēku domāt.

"Jā, nenoliedzami, domāšana ir kaut kas grūts un nedabisks - tāds kā saspringuma stāvoklis, no kura ikviens cenšas pārsvarā izvairīties," smejas Iveta.

"Bet, ja domāšanas process nav uzspiests, tas rodas dabiskā veidā. Jaunā cilvēka galvā bieži valda paliels haoss, un viņam šķiet - ja spēlēju, tad spēlēju, un domāšu kaut kad rīt. Bet... tas rīts jau var arī nepienākt, un var jau būt, ka tam arī nav jāpienāk - varbūt ir mākslinieki, kuri vienkārši nespēj izteikties jēdzienos un abstrakcijās, taču ir arī izcili bērni, kuri labi spēj darboties filozofiskā kontekstā. Ļoti gribētu, lai ikviens saņem zināmu domas impulsu."

Kā īsti varētu definēt mūzikas sarakstu, ko Iveta Šimkus ņēmusi līdzi uz raidījumu? "Izvēlēties bija ļoti grūti... Te ir gan pagātne, kurā esmu augusi un kas mani ietekmējusi, gan tāda mūzika, kas līdzās skan. Tā, ko klausos un patīk, un tā, par ko interesējos. Tās ir atšķirīgas straumes, kas reizēm vienojas, bet reizēm šķiras.

Ikdienā klausos "Klasiku", kas uzvar kārdinājumu uzlikt kādu disku. Man patīk viss, kas skan.

Taču aiz raidījumā skanošā saraksta ir gan Bahs, gan Bēthovens. Ta ka drīzāk šajā sarakstā ir impulsi, kas mani veidojuši kā cilvēku un par kuriem esmu gatava parunāt."

Un tā nu skan stāsti par mūziku, Grieķiju, Spāniju, flamenko un duendi, un tās sakarībā Iveta teic tā: "Duende neatkārtojas, tāpat kā neatkārtojas satrakotas jūras vaibsti - jo nav divu līdzīgu viļņu. Duende var notikt tikai tajā brīdī, kad tā notiek. Kaut kāds rutinēts izpildījums var būt pareizs, stilistiski nevainojams, bet nesasniedz dziļāko mērķi," uzskata Iveta.

Sarunas gaitā aizrunājamies arī par leģendāro grupu "Katedrāle", kuru savulaik dibinājis Ivetas dzīvesbiedrs Gunārs Šimkus un komponists Vilnis Šmīdbergs: "Tā patiesi ir zudusi pasaule, kas pieder tiem, kas to pārdzīvojuši.

Šodien divas dziesmas ir restaurētas, bet tās neko nedod tiem, kuri grib zināt, kas bija "Katedrāle".  Kaut kādā ziņā mēs tam nespējam tuvoties - jā, spējam klausīties šodien tās mūziku, tā raisa asociācijas, bet tās ir mūsu asociācijas, kurām nav nekāda sakara ar to, kas bija "Katedrāle".

Daudzi izteikuši vēlēšanos par to rakstīt grāmatu, bet... tā ir neiespējamā misija - tie būs tikai vārdi, fakti, uzplaiksnījumi, jo mēs šo pasauli esam zaudējuši."

Ivetas Šimkus mūzikas izvēle:

Queen / Who Wants To Live Forever
John Lennon / Oh My Love
Imants Kalniņš / Dūdieviņš / Cosmos
Agnes Baltsa / Barkarolla / spēlē Atēnu eksperimentālais orķestris, diriģents Stavros Ksarhakos
Meteoras klostera dziedājumi
Enrique Morente / Tienes la cara
Pēteris Vasks / Baltā ainava / Vestards Šimkus
Vestards Šimkus / Improvizācijas koncertā Salamankā
Gunārs Šimkus / Katedrāle / Avots