Sarunā ar čellistu Silvestru Juri Kalniņu par dzīvi Londonā, atšķirību starp operas un simfonisko orķestri, bažām par mūzikas dzīvi un galu galā - par mūziku.

Silvestra Jura Kalniņa mūzikas izvēle:

J. S. Bahs - Goldberga variācijas / Andrāšs Šifs
J. Brāmss - 2. simfonija / Mariss Jansons ar Bavārijas Radio simfonisko orķestri
L. van Bēthovens - 15. stīgu kvartets / Quatuor Ébène
Dž. Enesku - Oktets / Žanīnas Jansenas festivāla oktets
G. Mālers - 5. simfonija / Klaudio Abado ar Berlīnes filharmoniķiem
R. Štrauss - 3. dziesma "Pirms gulētiešanas" no cikla "Četras pēdējās dziesmas" / Elizabete Švarckopfa ar Berlīnes Radio simfonisko orķestri
The Beatles - Nowhere Man
L. Janāčeks - Pohadka / Stīvens Isserliss un Olli Mustonens
F. Šūberts - "Pavasarī" / Kristiāns Gerhāers un Gerolds Hūbers

(sarunas fragments)

Anna Marta Burve: Kāda situācija valda Londonā, un kāda ir tevis paša dzīves izjūta šobrīd?

Silvestrs Juris Kalniņš: Jūtos ļoti labi! Londonā mums jau mazlietiņ sācies pavasaris – ir tāds kā maziņš satraukums, pirms atkal viss mostas. Darba ir ļoti daudz, kas ir patiešām labi un… neierasti. 

Ko tu šobrīd dari Londonā?

Studēju Karaliskās mūzikas koledžas maģistrantūrā - tepat arī mācījos bakalaura programmā. Paralēli tam

esmu arī divās orķestra akadēmijās: tā nu iznācis, ka esmu gan kopā ar Londonas simfonisko, gan Londonas filharmonijas orķestri.

Pērn biju arī Anglijas Nacionālās operas orķestra akadēmijā, un tagad tieku aicināts uz katru izrādi, kas ir ļoti patīkami – man arī tiešām liels prieks spēlēt operas: tas ir tik interesanti, arī dziedātāji vienmēr ir brīnišķīgi un repertuārs daudzveidīgs.

Tātad šobrīd tu spēlē operas orķestrī?

Jā, visu februāri un martu ir Pučīni "Bohēma" un Janāčeka "Mazā, viltīgā lapsa", kā to latviski varētu iztulkot. Esmu uz pārbaudes laiku kā koncertmeistara vietnieks. Tā nu viss vienlaicīgi kaut kā jāapvieno. Katru rītu un vakaru pavadu vismaz stundu, vienkārši ejot cauri kalendāram un domājot, kā to visu varu izdarīt. 

Bet tev tas izdodas! Klausoties tevī, dzirdu, ka tas viss tevi iedvesmo un ļoti patīk, vai ne?

Protams! To visu daru tikai un vienīgi tāpēc, ka tas man ļoti patīk…

Protams, ir jāizdzīvo – dzīve šeit ir ļoti dārga, bet, ja varu samaksāt īri un paēst, īstenībā man arī neko citu nevajag: šķiet, pārtieku no mūzikas, jaunas pieredzes un emocijām, satiekoties ar citiem mūziķiem.

Ja tev būtu jāsalīdzina, kā ir spēlēt operas orķestrī un simfoniskajā orķestrī – vai ir kāda atšķirība?

It kā ir ļoti līdzīgi, bet tajā pašā laikā nav: operā jākoncentrējas uz visiem divsimt procentiem, jo, pirmkārt, tu nekad nezini, ko izdomās darīt dziedātāji, arī koris dažreiz var nesākt dziedāt laikā un pievienot vēl vienu takti, kur tā nav domāta, un principā orķestris lec līdzi – jo diriģents tajā brīdī nevar īsti neko pateikt, bet mums visiem kopā tas kaut kā jānoķer.

Darbu operas orķestrī varētu formulēt tā, ka vienlaikus klausos ļoti skaistu mūziku un pildu kādu sudoku vai krustvārdu mīklu. (smejas)

Bet simfoniskajā orķestrī esmu uz skatuves – uzstājos, muzicēju un izbaudu mūziku caur sevi.