2023. gada 12. februārī mūžības ceļā devies Mihails Gruzdovs: aktieru un skatītāju mīlētais režisors, studentu dievinātais pedagogs. 

Pieminot Meistaru, "Klasika" vedina atminēties pirms 19 gadiem tapušo pārraidi "Mākslinieka darbistabā", kas patiešām arī tapa režisora darbistabā Dailes teātrī, kur viņu apciemoja Gunda Vaivode un Orests Silabriedis. "Klasikas" ēterā saruna pirmoreiz izskanēja 2004. gada 12. jūnijā.

***

Mihails Gruzdovs dzimis 1953. gadā Valmierā. Studējis Vahtangova teātra augstskolas režijas fakultātē, deviņdesmito gadu sākumā strādājis par Pēterburgas studijteātra "Krustceles" režisoru, bijis arī šī teātra galvenais režisors un pasniedzis aktiermeistarību un režiju Pēterburgas Teātra akadēmijā.

Kops 1993. gada sācis iestudēt izrādes Latvijas teātros. Kopš 2001. gada Latvijas Kultūras akadēmijas docents, aktiermeistarības pedagogs, kā arī maģistrantūras režijas meistarības docētājs. 2002. gadā, aktieru trupas aicināts un atbalstīts, kļuvis par Dailes teātra māksliniecisko vadītāju. No 2005. līdz 2009. gadam Dailes teātra galvenais režisors. Iestudējis izrādes arī citos Latvijas teātros, tostarp Jaunajā Rīgas teātrī, Nacionālajā teātrī, Liepājas teātrī, Valmieras teātrī, Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī.

Vairākkārt saņēmis gan "Spēlmaņu nakts" nominācijas, gan balvas par labākajām izrādēm. 2008. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.

***

Orests Silabriedis: Sarunas ieraksts notiek dienā, kad Venēra šķērso Sauli, tāpēc sāksim ar jautājumu, vai jūsu darbu ietekmē planētu stāvoklis, garastāvoklis, laika maiņas?

Mihails Gruzdovs: Bija tāds gruzīnu filosofs [Merabs] Mamardašvili, viņš teica – ir ļoti svarīgi, ka viss sakrīt. Viņš lietoja tādu vārdiņu кстати. Kad viss sakrīt, kaut kas sanāk. Vispār teātrī ir tā: ar saulīti – viena izrāde, bez saulītes – pavisam citāda izrāde. 

O.S.: Bet to situāciju, to кстати taču noteikti var kaut kā sagatavot.

M.G.: Kaut ko mēs varam. Taču kaut ko mēs sagatavojām jau pirms desmit gadiem. Un, ja tu esi uzticīgs saviem principiem un ideāliem, varbūt kaut kas pēc desmit gadiem sakritīs. 

O.S.: Bet, ja principi mainās? Vai jūsu principi mainās?

M.G.: Protams, cilvēks mainās, tomēr ir pamatprincipi, kas nemainās. Mīlestību var saukt tā vai citādi, bet tā ir mīlestība. Un, ja mīlestība ir viens no tavas dzīves galvenajiem postulātiem, tas nemainās.

Gunda Vaivode: Teātris arī ir jūsu lielā mīlestība. Patlaban esat mākslinieciskā vadītāja statusā. Kāda ir atšķirība starp galveno un vienkārši režisoru? 

M.G.: Kad biju "Stradiņos", redzēju tādu bildīti: sieviete abām rokām turējās pie galda, viņai apkārt trīs draudzenes un viens vīrietis, un visi mēģina viņu tā šūpot, lai piedzimtu bērns. Domāju, ka mākslinieciskajam vadītājam ir līdzīgs uzdevums – rūpēties, lai kaut kas piedzimtu. Visi šūpo, bet, ja tu kaut ko nesaplāno un mīlestības arī nav, bērniņš var nepiedzimt.

G.V.: Jums pašam mājās ir mazs bērniņš – meitiņa. Vai domas var noturēt pie teātra, vai tās bieži neaizskrien pie viņas?

M.G.: Nu protams, ka pie viņas. Tas ir tāds brīnums. Brīnums numur viens. Iedomāties – ne no šā, ne no tā pēkšņi dzīvs cilvēks... Tas ir Dieva brīnums, protams. Tā varbūt ir galvenā vērtība dzīvē.

O.S.: Vai esat novērojis, kā šis Dieva brīnums ietekmējis jūsu darbu?

M.G.: Vēl nezinu – kā, taču, protams, ietekmēs. Redziet, kad taisu izrādes, intuitīvi domāju, ka to es veltīšu, piemēram, mammai. Man svarīgi, ka katrā izrādē es ieprogrammēju tādu “failu”, ka tas veltīts tam cilvēkam, tas – tam cilvēkam. Tad man ir kaut kāds emocionālais orientieris. 

G.V.: Ir ētiskas lietas, ko jūs noteikti vēlētos likt savai meitai pūrā. Ko esat iemācījies no sava tēva un mātes?

M.G.:  Neko jaunu nepateikšu – bērnu vajag vienkārši mīlēt. Divas lietas: mīlestība un kristība. Tie ir pamati. Tālāk jau – kā dzīve rādīs. Un, kad tu esi ar bērnu kopā, svarīgi ir domāt par viņu. Tādā brīdī nevajag domāt par teātri, skatīties televizoru vai ko citu darīt. Kad tu par viņu domā, apmīļo viņu, bērns to jūt. Tā es audzināju Anitu, tā tagad Martu. Pārējais viss atnāks.   

G.V.: Miša, kā jūs domājat, vai ir jāiziet cauri ciešanām, lai rastos liela māksla? Vai tas ir kaut kā saistīts ar radošas personības dzīves apstākļiem, komfortu?

M.G.: Neticu, ka Mocarts iztika bez ciešanām. Tas nav iespējams. Un jo talantīgāks cilvēks, jo lielākas ciešanas. Cita lieta, ka viens tajās ciešanās iegrimst tik dziļi, ka sāk tās mīlēt, iegrimst dzeršanā un aiziet bojā. Īsts talants savas ciešanas sublimē radošā darbā. Māksla vispār ir vienas vienīgas ciešanas.

Tas tomēr nav kā uzbūvēt māju. Arī tas var būt zināmā mērā mākslas darbs, bet tur viss lielākoties ir paredzams. Ciešanas sublimējas, kad tu uzzini ko tādu, ko agrāk nezināji – par sevi, autoru, materiālu, aktieriem. Katram māksliniekam svarīgi atrast balansu starp reālo, komfortablo dzīvi un mākslu. Mākslinieki, kas šo robežu pārkāpj, – viņi beidzas. Zaudē arī tie mākslinieki, kas aiziet aktīvajā politikā. Es viņos sāku saskatīt konstrukciju, un neredzu vairs talantu. Dzīve tagad ir strauji mainījusies un vajag jaunus orientierus, lai saglabātos ideāli. Teātris ir tāda radoša spēle. Veselīga spēle, un tas nav tas pats, kas dzīve. Nevajag maisīt omleti ar Dieva ēdienu.

G.V.: Jums jābūt labam psihologam, jo ne vienmēr aktierim, ienākot teātrī, ir viegli aizvērt durvis uz sadzīvi. Vai jums nākas uzklausīt grēksūdzes, varbūt palīdzēt?  

M.G.: Dažādi ir...

Mēģinājumi ir ļoti intīms process. To var salīdzināt vienīgi ar sievietes un vīrieša iemīlēšanos: ir mīlestība – kaut kas sanāk, nav mīlestības – sanāk kā sanāk. Mūsdienu cilvēks baidās būt atklāts. Ne tāpēc, ka viņš man kā režisoram neuzticētos, bet tāpēc, ka ir tik daudz negatīvo enerģiju.

Ja tu pavērsi mazu atklātības šķirbiņu, tieši pa to negatīvā enerģija iesprauksies iekšā. Visapkārt valda pragmatisms, cinisms, karošana, juridiskie murgi – laulību līgumi... Cilvēki baidās, jo viss ir pārmaiņu procesā. Viss orientēts uz to, lai tu labāk dzīvotu. Brīdis, kad tu esi pie valsts vai naudas varas, ir ļoti īss. Ātri vajag saraust.

O.S.: Vai jums ir kādi īpaši apstākļi, kādos jūs lasāt jaunu lugu? Varbūt jums ir iemīļots krēsls, iemīļots diennakts laiks?

M.G.: Ideāli, ja ir vismaz divas trīs stundas, kad neviens tevi netraucē un tu vari būt telpā viens. Gribu – paguļu, gribu – pastaigāju. Tad var uztvert. Ko nozīmē izlasīt lugu? Tas nozīmē sajust, vai ir kontakts ar to lugu, vai nav. Jāizslēdz viss racionālais, jo zemapziņa vienmēr ir gudrāka.

Lasīju "Raudupieti" un "Indrānus" un smējos. Domāju – nu ko es smejos? Tie taču tik traģiski notikumi! Bet tad es sapratu, ka vajag ticēt tam, ko uztver tava dvēsele, nevis prāts un pieņēmumi, kā vajag darīt. 

G.V.: No vienas puses, tas ir lielais režisora risks. Jūs sakāt – lasīju un smaidīju. Es arī skatoties smaidīju. Bet kā ir tad, ja jūtat, ka ir nodarīts pāri cilvēku uztverei vai stereotipiem? 

M.G.: Nu redziet, te ir tā... Režisora darbu var salīdzināt ar sētnieka darbu. Viņš atnāk sešos no rīta, visi cūķi izmetuši mēslus, un tev vajag slaucīt – lai būtu tīri. Protams, ka televīzija, video, seriāli, romāni tik spēcīgi iedarbojas uz cilvēka informāciju! Agrāk tā nebija.

Ja Šekspīra laikā cilvēks atnāca uz izrādi un viņam pateica – mežs, tad cilvēkam iztēlē bija mežs. Uzreiz. Pasaki mūsdienās – mežs, un iztēlē būs seriāls vai kas cits. Mums galva ir sačakarēta. Cilvēks atnāk, nosēžas zālē – nu parādi!

Tomēr esmu pārliecināts: kad tu pilīti pa pilītei dabū humoru un dabū attiecības, tu aizmirsīsies, un būs noticis emocionālais kontakts. 

G.V.: Vai jūsu mamma joprojām dod padomus un vai jūs tos uzklausāt?

M.G.: Nu ko jūs, visu laiku dod padomus! Kā dzīvot, kā ģērbties, kā uzvesties... Mamma ir viens no maniem emocionālajiem... Pavisam cita paaudze! Karš, konclāģeri... Taču tai paaudzei bija kaut kādas saknes, kuru mums vairs nav. Saknes, kas deva iespēju ne tikai izdzīvot, bet paskatīties uz savām mokām ar humoru.

Mēs šodien ciešam pavisam citādi. Varbūt, ka fiziski dzīvojam labāk, taču no senčiem mums jāpaspēj paņemt sakņu sajūtu. Citādi sākas dzeršana, narkotikas... Liekas, jo vairāk sieviešu tev būs, jo tu viņas labāk zināsi... Katram sava "šīza" galvā ienāk. Lai dzīvei būtu garantija, vajag saknes. 

G.V.: Jums pieder skaistie vārdi – "tas nav vīrietis, kas par sievieti nerūpējas vairāk nekā par sevi pašu". Vai šī apjausma arī nāk no mammas, vai varbūt no Puškina?

M.G.: Domāju, tas ir viens un tas pats. Interesanti, ka es ne tikai iepazinu Puškinu kā izglītības sastāvdaļu, bet es viņu arī saprotu kā dzīvu cilvēku, kā dvēseli.

Man bija viens students Pēterburgā. Kolokvijs, pēdējā saruna. Es viņam prasu – kādā gadā Puškins nomira? Viņš saka – Puškins dzīvs. Es – nu labi, labi... Bet – kad tomēr nomira? Vismaz aptuveni! "Nē, Puškins ir dzīvs." Kad es pavaicāju to pašu trešoreiz, viņš šausmīgi apvainojās un aizgāja.

Aizgāja no mūsu akadēmijas pavisam un iestājās Krievijas Teātra akadēmijā Maskavā. Viņš bija dzīvojis Puškina kalnos, un viņam tas bija apvainojums. Es biju pilnīgs muļķis. Studentam taisnība, jo Puškins tiešām ir dzīvs. Tā ir, ja tu iemīlies autorā, kurš ir ģēnijs. Piemēram, Ojārs Vācietis. Es biju tik lepns, ka viņa "Klavierkoncerts" notiek teātrī. Tie ir mūžīgie kritēriji, kas neļauj krist. Un pasaule tevi nesalauzīs.