Šoreiz "Grāmatu stāstos" pievēršamies Latvijas kultūrvēsturei un sabiedriski nozīmīgām tēmām.

Pieminekļu aizsardzība un izpēte ir vēsturnieces un mākslas zinātnieces Rūtas Kaminskas ikdiena. Tieši ar viņas veidoto grāmatu par sakrālajām celtnēm Daugavpilī 2006. gadā aizsākās apgāda “Neputns" kultūrmantojumam veltītā izdevumu sērija, kurā atrodams unikāls materiāls par Latvijas reģionu sakrālās arhitektūras un mākslas pieminekļiem. Kāpēc Rūta toreiz izvēlējās Daugavpili? "Sākām ar Latgali tāpēc, ka tas bija viens  tālākajiem reģioniem, par kuru ir vismazāk apkopotas informācijas, vēl jo mazāk - precīzas. Tātad sākām ar grūtāko," stāsta Rūta, kura ir visas sērijas zinātniskā redaktore. Viņa arī uzsver: "Latvijas īpatnība ir tā, ka tieši baznīcās seno periodu mantojums saglabājies daudz labāk, nekā muižās vai pilīs, kas laika gaitā vairāk izpostītas. Tomēr mūsu mākslas vēsture bieži vien nolasāma tieši sakrālajā mantojumā."

Rūta Kaminska arī īsi pastāsta, kāda ir pasaules pieredze saistībā ar pasaules kultūras mantojuma apkopošanu, bet vaicāta, vai sakrālo celtņu šī brīža saimnieki Latvijā priecājas par izrādīto interesi, viņa kļūst domīga:

"Gadās visādi. Reizēm cilvēki vienkārši baidās - nevēlas, lai vērtīgie priekšmeti tiktu publicēti visai elementāra iemesla dēļ: tās ir bailes tikt apzagtiem. Nelietīgu cilvēku dēļ radusies liela piesardzība. Tāpēc cenšamies izvērtēt, ko varam atļauties publicēt un ko tomēr labāk nē."

Savukārt sērijas jaunākā izdevuma "Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums Zemgalē" autore, Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Zemgales reģionālās nodaļas inspektore Mārīte Putniņa atklāj, ka iepriekšējās grāmatas viņai kalpojušas par lielisku etalonu: "Kā parasti, viss atkarīgs no gadījuma. Kādā pieminekļu inspekcijas pasākumā Rūta Kaminska un Anita Bistere pienāca man klāt un jautāja, vai neesmu ar mieru rakstīt par Bauskas rajona baznīcām. Līdz ar to, ka ilgus gadus šajā reģionā biju strādājusi par pieminekļu inspektori, piekritu. Tad atklājās vairākas problēmas, un viena no tām - ka Zemgales rajonos ir daudz mazāk baznīcu, nekā Latgalē. Tāpēc klāt nāca Jelgavas un Dobeles rajons. Tomēr ceru, ka rezultāts ir pietiekoši labs."

Ar ko Mārīte Putniņa skaidro baznīcu celtniecības blīvuma atšķirības? "Skaidrojums meklējams konfesionālās ainas veidošanās vēsturē: Zemgale un Kurzeme ir daudz viendabīgāka - šeit dominējošās ir luterāņu baznīcas, bet pārējās konfesijas pārstāvētas mazāk. Toties Latgalē katrā ciemā atradīsim visu trīs konfesiju dievnamus!"

Pati Mārīte Putniņa pēc ģimenes tradīcijas ir kristīta katoliete, bet liela baznīcā gājēja viņa nav: "No otras puses - uz dažādām baznīcām dodos vai ik dienu, tikai iešanas iemesls ir praktiskas dabas: darba darīšanas."

Raimonds Pranks ir viens no līdzautoriem divām apjomīgām grāmatām - "Latvijas armijas krūšu nozīmes. 1918-1940″ un "Latvijas valsts apbalvojumi 1918-1940″.

"Esmu kolekcionārs ar 45 gadu stāžu... Mana pirmā kolekcija bija pastmarku kolekcija otrajā klasē," smej vitālais un enerģiskais vīrs un stāsta, ka interese par valsts apbalvojumiem viņā raisījusies gluži nemanot, vēl bērnībā: "Vecāki stāstīja, kas un kā noticis pirms kara. Tēvs bija Imantas pulka dalībnieks, vēlāk - arī aizargs. Tas rosināja manu interesi un notika gluži nemanot, ar vienkāršiem piemēriem no dzīves. Brīvvalsts posmu ļoti cienu un par to interesējos."

Jautāts, vai šīm grāmatām būs arī turpinājums, Raimonds stāsta, ka jau iecerēts izdevums par Latvijas organizāciju un biedrību apbalvojumiem, kā arī par krūšu nozīmēm: tas būšot visapjomīgākais.

"Izrādās, ka latvieši visos laikos mīlējuši greznoties ar dažādiem apbalvojumiem," ar smaidu atzīst grāmatu autors, kura krājumā ir arī aizraujoši stāsti par apbalvojumiem latviešu sportistiem.

"Bieži gadās tā, ka senā fotogrāfijā redzu zīmi, par kuru nav nekādu ziņu. Piemēram, mans sapnis ir atrast Latvijas armijas orķestra vadītāja zīmi! Zinu fotogrāfiju, kurā tā fiksēta, bet dzīvē nekad neesmu redzējis..."