Cilvēki te atrod citādību. Būdē – Eiropas kultūras galvaspilsēta 2024

Mēs atkal pievēršamies Eiropas kultūras galvaspilsētām un atgādinām, ka 2024. gadā tādas ir trīs: Bādišle Austrijā, Tartu Igaunijā un Būdē Norvēģijā.

Par Bādišli runāja janvārī Gunda Vaivode, maija vidū Liene Jakovļeva stāstīja par Tartu, nu pienākusi Būdē kārta.

Būdē ir pilsēta ar 50 tūkstošiem iedzīvotāju, atrodas mazliet aiz Polārā loka, Nūrlannes novadā lielākā, bet Ziemeļnorvēģijā — otrā lielākā.

Latvijas Radio 3 "Klasika" sarunbiedri ir "Būdē 2024" starptautisko attiecību vadītāja Marī Pēra (Peyre), sāmu koordinatore Marija Hernesa (Hernes) un jauniešu padomes pārstāvji Kristians Iversens (Iversen) un Sīne Pēšona (Persson) — paldies arī programmu konsultantei Cecīlijai Haugsetai (Haugseth), kā arī sitaminstrumentu festivāla "Bodø BEAT" mākslinieciskais vadītājs Sebastiāns Molenārs (Molenaar).

Uzmanības lokā: Būdē programmas galvenās satura līnijas, sāmu klātbūtne un problēmas, kultūras galvaspilsētas titula nozīme un iespaids uz vietējo kopienu, jauniešu padomes aktivitātes, skaistākās apskates vietas Būdē un apkārtnē, sitaminstrumentu festivāls "Bodøх Beat" un visam vainagojumā — Eiropas dimensija.

Marī Pēra: Cilvēki te atrod citādību

Orests Silabriedis: Cik viegli vai grūti Būdē bija tikt pie Eiropas kultūras galvaspilsētas titula?

Marī Pēra: Ir dažādas situācijas.

Piemēram, Francijā uz 2028. gadu par titulu cīnījās astoņas pilsētas. Būdē bija tikai divas konkurentes. Jums labi jāpārdod sava vīzija — tas arī viss. Kolēģi paveica labu darbu.

Kas ir satura galvenās līnijas?

Galvenais iemesls, kāpēc mēs pieteicāmies, ir — padarīt šo novadu pievilcīgāku nākotnē. Jaunieši dodas studēt un neatgriežas. Tā tas ir daudzviet Eiropā. Līdz ar to jaunieši ir mūsu galvenā mērķgrupa. Un, kad es saku jaunieši, Norvēģijā tas nozīmē 13–17 gadu vecus, nevis ap 30, kā tas ir citviet Eiropā. Mums ir sava jauniešu padome, kas ir Eiropas kontekstā unikāli. Viņiem ir savs budžets — 10 miljonu kronu (nepilns miljons eiro), ko viņi var tērēt pēc ieskatiem. Man kā francūzietei tas liekas kaut kas fenomenāls. Viņi satiekas ik nedēļu un spriež, ko un kā darīt.

Un sāmu aspekts?

Ļoti svarīgs.

Mums bija iespēja prezentēt sāmu kultūru Venēcijas biennālē, un interese aug milzīgi. Mums ir sāmu koordinatore Marija Hernesa, jo ir ļoti svarīgi, lai mūsu pašu birojā būtu cilvēks ar drošām zināšanām šajā laukā.

Bet arī atzīmēsim, ka mūsu priekšsēdētāja ir kādreizējā Sāmu parlamenta prezidente, tātad arī valdes līmenī mums ir sāmu lieta.

Atklāšanas ceremonijā mums bija nozīmīga sāmu daļa — kino, teātris, mūzika.

Kādas kultūras jomas jūs nosauksiet kā programmā svarīgākās?

Mūsu redzesloks ir ļoti plašs.

Mūsu definīcijā kultūra ir jelkas, kas pulcē cilvēkus. Mūzika, mākslas, teātris, literatūra, bet arī ēdiens, un ļoti daudz cilvēku pulcē arī, piemēram, valsts mēroga skrējieni un slēpojumi. Plānā ir ap 1000 notikumu.

Kas noteikti jāredz Būdē?

Te ir tik ļoti daudz ko redzēt! Pirmos nosaukšu bibliotēku un koncertzāli Stormen. Tas ir satriecošs komplekss. Sevišķi bibliotēka. Iespējams, vienīgā Norvēģijas grāmatu māja, kur lasītavā ir skats uz jūru. Šī celtne ir saņēmusi balvas un šogad svin desmito jubileju.

Bibliotēkas un koncertzāles uzcelšana pilsētas centrā bija pagrieziena punkts Būdē dzīvē. Šīs abas būves ir neiedomājami populāras, tajās pulcējas cilvēki — lūk, atkal šis pulcēšanās aspekts. Un šī ir pirmā reize, kad kultūra nonāk Būdē notikumu centrā. Tas liek cilvēkiem domāt — ā, varbūt mums tas jādara biežāk, varbūt kultūras galvaspilsētas statusam jāpievērš vairāk uzmanības. Tas viss sākās pirms desmit gadiem, šis bija ļoti garš ceļš. Bija ļoti svarīgi iesaistīt vietējos cilvēkus.

Vai kultūras galvaspilsētas tituls ir svarīgs Norvēģijas mērogā, Eiropas mērogā, varbūt pašai Būdē visvairāk?

Visos līmeņos. Tas ir svarīgs jautājums.

Ir būtiski, lai Norvēģija augtu kā kultūras ceļojumu galamērķis. Pirms diviem gadiem Oslo uzbūvēja Munka muzeju un jaunu Nacionālo muzeju, tas tagad ir laikam Skandināvijā lielākais. Jauna kultūras būve ir Kristiansandā. Norvēģijā patlaban notiek daudz laba kultūras un mākslas jomā. Un Būde ir svarīga gan Nūrlannei, gan visai Norvēģijai.

Bet arī starptautiski — kultūras galvaspilsētas ir Eiropas kultūras plašākā manifestācija, lielākais kultūras projekts, nākošgad svinēsim šīs idejas īstenojuma 40. gadadienu.

(..)

Tāds iespaids, ka jūs esat pilnībā iemīlējusi Norvēģiju.

Jā, es te pirmoreiz ierados, kad man 12 gadu. Mēs ar vecākiem no manas dzimtās Marseļas devāmies ar auto un teltīm ceļojumā uz Nordkapu, tas ilga trīs nedēļas. Pēc tam es te vairākkārt atgriezos, tad Londonā satiku savu dzīvesbiedru, viņš izrādījās norvēģis — faktiski es iemīlējos, tikko viņš pateica, ka ir norvēģis. Un tad mēs pārcēlāmies uz dzīvi Norvēģijā, nu jau četrus gadus dzīvoju Būdē.

Man jāteic, ka šī vieta nav kuram katram, ir zināmas galējības. Ziemā baisa tumsa, vasarās gaišās naktis… Bet te ir vieta piedzīvojumiem, kas nav iespējami citur. Kaut vai, piemēram, peldēšanās āliņģī — mūsu grupu sauc "Būdē pingvīni".

Marseļā tas nebūtu iespējams. Cilvēki te atrod citādību.

Jauniešu padomes pārstāvji: Būdē ir pilsēta ar skatu uz nākotni

"Būdē 2024" starptautisko attiecību vadītājas Marī Pēras stāstīto zināmā mērā papildina jauniešu padomes pārstāvji — Kristians Iversens un Sīne Pēšona — abiem 16 gadu, abi ir sociāli aktīvi, un par iespēju parunāties ar viņiem paldies BŪDĒ 2024 programmu konsultantei Cecīlijai Haugsetai.

Orests Silabriedis: Pastāstiet par jauniešu padomi. Kas tas ir?

Kristians Iversens: "yoUNG 2024" projekta padome ir galvenais "Bodø 2024" projekts. Mēs esam jaunieši, kas cenšas palīdzēt Būdē jauniešiem just lepnumu, kā arī sveikt visus, kas dzīvo šajā reģionā. Būdē, tāpat kā visām citām Eiropas kultūras galvaspilsētām, ir savas problēmas, un mūsu problēma ir — mums nav svārstību iedzīvotāju skaitā. Populācija noveco, bet mūsu nekļūst mazāk vai vairāk. 1960. gadā Nūrlannē dzīvoja ap 240 000 pilsoņu, un šis skaitlis nav mainījies līdz šai dienai.

Kas jums personīgi patīk Būdē?

Sīne Pēšona: Personīgi man patīk visas pusaudžu grupas, kuras organizē palikšanas vietas jauniešiem. Mums ir grupējums ar nosaukumu "Frukt", kas ir grupa ar cilvēkiem, ar kuriem tu vari iet kaut kur un kaut ko pasākt. Ar viņiem var doties padziedāt vai vienkārši atpūsties. Jauniešiem ir vieta, kur palikt, jo ir problēma, ka pusaudži nezina, kur iet, nezina, ko darīt. Mēs cenšamies viņiem parādīt, ka ir tādas vietas, kur atrasties un ka ir daudz, ko darīt.

Lai rodas tendence socializēties?

Sīne Pēšona: Jā. Mēs domājam, ka mums vajag ieguldīt vairāk naudas, lai vairāk pusaudžu varētu šādi būt kopā.

Kā jūs raksturotu Būdē kā pilsētu? Kas šeit ir tāds, kas iepatīkas?

Kristians Iversens: Būdē ir pilsēta ar skatu uz nākotni, cilvēki šeit cenšas risināt nākotnes problēmas un izveidot pilsētu, kas seko tendencēm.

Man patīk Būdē kā pilsēta, jo te ir liela jauniešu aktivitāte un pietiekami daudz vietas, lai jaunieši varētu izteikties un piedalīties. Būdē un Nūrlannē vispār ir ļoti skaista daba un prasmes sevi parādīt pārējai Eiropai. Mēs ļoti lepojamies, ka esam 2024. gada Eiropas kultūras galvaspilsēta, jo tas mums sniedz daudz jaunu iespēju, kā sevi parādīt, kā arī ļaut citām valstīm uzzināt, kā ir dzīvot augšpus Ziemeļu polārā loka.

Un kā ar dabu, kas jums te patīk no dabas?

Sīne Pēšona: Mums ir daudz kalnu, un es domāju, ka ir svarīgi ļaut jauniešiem piedzīvot šejienes dabu un šos kalnus, ne tikai vecākiem cilvēkiem. Mēs cenšamies rīkot koncertus dažādās vietās, kas nav ierastas. Vasarā būs koncerts Rensåsparken.

Tas ir kalnos?

Sīne Pēšona: Nē, tas ir kā liels pakalns ar mauriņu un mežu.

Bet tas ir ārpus pilsētas?

Sīne Pēšona: Tas ir pilsētas vidū, bet mēs cenšamies rīkot koncertus dažādās vietās, lai jaunieši varētu labāk iepazīt pilsētu. Nevis tikai pilsētas centrā, bet arī nedaudz ārpus.

Kristians Iversens: Un mums ir "Bodø BEAT" festivāls, kas ir īpaši orientēts uz jauniešiem. Vienam no rīkotājiem bija koncerts kalna galā 300–400 metru augstumā — sitaminstrumentu koncerts.

Vai jūs teiktu, ka jūs sadzird?

Kristians Iversens: Diemžēl Būdē patlaban saskaras ar lieliem finansiāliem izaicinājumiem. Mēs esam pēdējos gados iztērējuši ļoti daudz naudas, un tagad ir skaidri redzams, ka nevaram tā turpināt. Tāpēc tagad vajag sašaurināt budžetu, un daudzi jauniešu projekti un aktivitātes vairs netiek atbalstīti.

Mēs par to skumstam un dusmojamies, jo politiķi runā par to, cik svarīgi ir, lai Būdē būtu daudz jauniešu, bet tad viņi atņem šīs iespējas. Tas ir jauniešiem, kuri nespēlē futbolu, kuri nepiedalās organizētos pasākumus. Lielākoties mums ir laba jauniešu iesaiste, bet mēs pēdējās nedēļās saskaramies ar nelielu neuzticību pret politiķiem viņu rīcību dēļ.

Sīne Pēšona: Es arī domāju, ka tas ir ļoti skumji, bet tad, kad Būdē izziņoja kā Eiropas kultūras galvaspilsētu, jaunieši saņēma vairāk uzmanības un mūs vairāk sadzirdēja. Mums joprojām ir daži projekti jauniešiem, par ko man ir liels prieks, tie netiek izbeigti. Mums būs festivāls vasarā pēc pāris nedēļām. Būs liels pasākums, un daudzi reģiona cilvēki varēs satikties. Par to es esmu ļoti pateicīga un nevaru vien sagaidīt.

Sebastiāns Molenārs: Būdē man kā cilvēkam un mūziķim sniedz mieru

25. maija rīts Būdē sākās ar bungotāju parādi — te tikai dāmas — un skaistu kariljona melodiju no Būdē Doma baznīcas torņa. Šī bija daļa no sitaminstrumentu festivāla "Bodø Beat", kura mākslinieciskais vadītājs ir Sebastiāns Molenārs.

Orests Silabriedis: Tu esi no Nīderlandes, bet tev ir festivāls Norvēģijā. Kā tā sagadās?

Sebastiāns Molenārs: Tiešām, es esmu holandietis, bet pārvācos uz dzīvi Norvēģijā ar vecākiem, kad man bija piecpadsmit gadu. Tā ka esmu dzīvojis Norvēģijā kādu laiku. Uz Amsterdamu aizbraucu, lai apgūtu sitaminstrumentu spēli. Pandēmijas laikā ieguvu timpānista darbu šeit Būdē "Arktiskajā filharmoniskajā orķestrī" (Arctic Philharmonic Orchestra). Pēc ilgāka laika ārpus Norvēģijas atgriezos tajā. Jā, pēdējos četrus gadus esmu strādājis šajā orķestrī, un 2021. gadā pirmo reizi rīkoju šo festivālu.

Sāksim ar orķestri. Kā tu raksturotu orķestra specialitāti?

Šī orķestra specialitāte ir elastīgums.

"Arktiskā filharmonija" ir īpaša iestāde, mēs strādājam divās pilsētās. Būdē, kura šogad ir izvēlēta par Eiropas kultūras galvaspilsētu, dzīvo aptuveni 25 mūziķi. Otra orķestra puse dzīvo un strādā Trumsē, kas ir aptuveni 10 stundu brauciena attālumā no šejienes.

Mēs lielākoties viens pie otra lidojam ar lidmašīnu, projekti katru gadu aizņem aptuveni 10–15 nedēļas. Pārējo gada laiku mēs strādājam katrs pie saviem projektiem Būdē un Trumsē. Mēs veidojam projektus simfoniskajam orķestrim – operas un baletus. Bet mēs arī veidojam simfonietas, modernās mūzikas programmas, kamermūziku.

Pastāsti par koncertzāli "Stormen". Kāda tev tā šķiet?

"Stormen" ir fantastiska vieta. Mums ir ļoti paveicies ar šo skaisto zāli.

Pirmkārt, zāles ir vairākas, ir lielā zāle pilna sastāva simfoniskajam orķestrim un klausītājiem, un akustika tajā ir ļoti skaista. Cilvēki no visas Norvēģijas un arī citām valstīm brauc uz šejieni, lai veiktu ieskaņojumus.

Tiešām?

Jā, piemēram, pianists Leifs Uve Ansnēss brauc uz Būdē, lai veiktu ieskaņojumus. Arī dziedātāja Līse Dāvidsena brauc uz šejieni.

Zināmi vārdi.

Jā. Mums ir ļoti paveicies ar labo akustiku, bet ir arī mazākas zāles. Te ir melnā kaste, kas ir piemērota mazāka mēroga programmām, ir kamermūzikas zāle, ir iespējas spēlēt džezu un roku. Ir pieejams viss aprīkojums, kas vien vajadzīgs. Te var darīt ļoti daudz lietu. Tik mazai pilsētai kā Būdē tas ir apbrīnojami.

Tagad pastāsti par savu festivālu, lūdzu. Kā tas aizsākās?

Man apkārt vienmēr bijis daudz cilvēku, mūziķu un īpaši sitaminstrumentālistu. Vienmēr bija kopiena. Kad pārvācos uz Būdē, pirmkārt, bija pandēmijas laiks un nenotika gandrīz nekādi koncerti, otrkārt,

esmu viens no diviem timpānistiem, kas dzīvo šajā pilsētā. Un man ļoti pietrūka šīs sitaminstrumentālistu kopienas. Tā vietā, lai kaut kur pārceltos, es padomāju: "Kāpēc neatvest viņus uz šejieni?"

Tas aizsākās kā ideja, ka daži mani draugi no Šveices varētu atbraukt — tie būtu 10 studenti un 2 skolotāji no Bāzeles konservatorijas. Tad es pajautāju savam skolotājam, vai viņš varētu atbraukt un pasniegt nodarbības. Mēs sākām rīkot koncertus, un pēkšņi tas kļuva par festivālu. Bez nodoma būt festivālam, bet bija jautri to darīt, un tas bija tik ļoti iedvesmojošs pasākums, ka izlēmu to atkārtot. Šogad notiek jau trešais festivāls.

Tātad šis festivāls ir pandēmijas auglis?

Kaut kādā ziņā jā. Dažiem cilvēkiem ir otrādi, bet es jutu, ka šis ir pasākums, kuram te ir piemērota vieta. Pats sitaminstrumentu mūzikas koncepts un fiziskā, vizuālā spēles daļa — es domāju, ka tā ir moderna pieeja, kā parādīt vienlaikus klasisko un laikmetīgo repertuāru tādiem klausītājiem, kuri parasti nedodas uz klasiskās vai laikmetīgās mūzikas koncertiem. Tas ir vienkāršs un efektīvs veids, kā to apvienot.

Marija Hernesa: Sāmu lielākā problēma ir tiesības uz zemi

Un nu – saruna ar “Būdē 2024” sāmu koordinatori Mariju Hernesu.

Marija Hernesa: Sāmi dzīvo visur pasaulē, tas ir tāds pats stāsts kā daudziem, bet šajā pasaules daļā mūsu zemi sauc Sapmi. Īstenībā tai ir vairāki nosaukumi atkarībā no tā, kurā sāmu valodas paveidā mēs runājam, ir kopumā deviņi līdz vienpadsmit šādi paveidi, faktiski pat dažādas valodas. Un valoda ir kā ģērbs, ko tu uzvelc un nēsā.

Sāmi dzīvo Norvēģijā, Zviedrijā, Somijā un Krievijā. Valstu robežas mums neko daudz nenozīmē, kad runājam par kultūru, cilvēkiem, uzvārdiem. Ir drīzāk kultūras apgabali, piemēram, Ziemeļsāmzeme.

Būdē novadā ir kādas piecas sāmu valodas. Ne vienmēr var labi saprasties. Mana mamma runā ziemeļsāmu valodā, viņa mēģināja sarunāties ar sāmu sievieti no dienvidu apgabala, un viņas nesaprata viena otru. Un te ir problēma — kad tu vēlies runāt sāmiski, bet saproti, ka valodas atšķiras. Tomēr dīvainā kārtā tas netraucē justies kā vienai tautai. Viens karogs, viena identitāte kā etniskajai minoritātei. Arī tad, kad jāprotestē.

Oslo notika manifestācijas pret vēja parkiem, kas sabūvēti Sāmzemes dienvidos. Cilvēki sabrauca no visas Sapmi — arī no Zviedrijas un Somijas.

Orests Silabriedis: Kas ir sāmu lielākās problēmas?

Lielākā problēma ir tiesības uz zemi. Sevišķi tagad — saistībā ar vēja parkiem un raktuvēm.

Tātad ar resursiem?

Jā, un vēl arī ar ziemeļbriežu ganīšanu.

Bet kas vēl būtiski —

mums it kā jāpierāda tiesības praktizēt nacionālo kultūru. Un valodu. Norvēģijā notika norveģizācija kā valsts politika. Kad mamma mācījās pamatskolā, viņa nedrīkstēja runāt sāmiski. Bet viņa uzauga sāmu vidē un norvēģu valodu nemācēja, viņa nonāca skolā un nemācēja ne vārda norvēģiski.

Un tas nebija sen.

Nepavisam nē. Man ir pāri 30, viņai pāri 60. Lielai daļai valsts iedzīvotāju vispār nav ne jausmas par sāmu kultūru. Jūs neko nezināt, un piedevām jums ir netīra sirdsapziņa par to, ka šī nezināmā kultūra tiek apspiesta. Skolās par mums neko nemāca. Un

tas, ko cilvēki zina, ir kaut kādi stereotipi, kas sastinguši laikā: tautastērpi, ziemeļbrieži. Bet laiks rit. Nemaz tik daudz briežkopju vairs nav. Mēs ikdienā nestaigājam tautastērpos. Tie tādi pasaku skati. Ir uzskats, ka tev jāuzvedas tradicionāli.

Kā muzejā.

Jā. Cīņa ir arī par valodu, par tās saredzēšanu. Mūsu lielākie ienaidnieki ir cilvēki, kuriem ir vienalga. Viņi neko nezina par mūsu kultūru un valodu. Mēs nejūtamies atzīti. Gadās arī naidīgi komentāri. Ja uzvelku tautastērpu un kaut kur izeju vakarā, kad cilvēki sēž bāros, var dzirdēt visu ko. Patlaban esmu ikdienas apģērbā un neatšķiros no citiem. Kad uzvelku tautastērpu, uzreiz redzams, kas es esmu. Lielākā daļa cilvēku ir pozitīvi noskaņoti. Vai arī viņi vismaz ļauj man būt. Bet ir arī naidīgie. Var sajust gan vienu, gan otru.

Vai Būdē atrodas Sāmzemē?

Jā, mēs esam uz divu valodu robežas: pite sámi un lule (izrunā — lüle) sámi. Viena no tām ir paliela valodas grupa, otrā valodā runā burtiski daži cilvēki. Ir kādas atšķirības apģērbā un tradīcijās, tomēr mēs esam un paliekam zem viena jumta. To labi jūt, piemēram, tad, kad runa par zemes tiesībām.

Kā sāmu kultūra iekļaujas Būdē kā kultūras galvaspilsētas programmā?

Tā nav programma, tas ir drīzāk skatpunkts. Te ir atšķirība. Ir pasākumi, kas ir caurcaurēm sāmiski. Ir pasākumi, kuros ir sāmu aspekts vai sāmu dalībnieku dalība. Ir notikumi bez sāmiskā akcenta. Kad jūs braucat uz šejieni, jums jājūt, ka te ir gan norvēģu, gan sāmu vide.

Mēs esam ilgi dzīvojuši sāns pie sāna. Jā, te bija spēcīgs norveģizācijas process, un mūslaikos arvien vairāk sāmu, tā sakot, nāk ārā no skapja.

Ja tā godīgi jāsaka, festivāla programmā esmu sāmu sadaļas koordinatore, un mana galvenā interese ir sāmu kultūras popularizēšana. Te ietilpst padomu došana, kad jāsakontaktē pareizie cilvēki, un te ir arī zināmā mērā darīšana ar cilvēku reakciju uz sāmisko. Atklāšanas ceremonijā bija daudz sāmiskā aspekta te, Būdē ostā, un tas rosināja spēcīgu reakciju. Daudzi bija vienkārši nikni, kas ir par daudz sāmu kultūras šajā pasākumā.

Būdē atrodas pussalā. Kad jūs tuvojaties pilsētai, ir liela zīme — BŪDĒ. 2011. gadā mēs pievienojām sāmisko nosaukumu — BÅDÅDDJO. Bija tik daudz kritikas, zīme tika saķēpāta. Līdzīgi ar atklāšanas ceremoniju, un man ir teorija, protams, bez pierādījumiem.

Cilvēkiem nav problēmu ar to, ka sāmi eksistē, bet viņi negrib, lai sāmi būtu tepat klāt, "mūsu mājās". Lai viņi dzīvo, kur vēlas, bet ne šeit, šī ir mūsu identitāte. Sevišķi vecākiem cilvēkiem ir šādi uzskati.

(..) 

Vai visi Norvēģijas sāmi ir Norvēģijas pilsoņi?

Ja jūs dzīvojat Norvēģijā, jūs esat Norvēģijas pilsonis. Tāpat attiecīgi uz visu triju citu valstu sāmiem. Paliela sāmu diaspora ir ASV. Bet tādas sāmu pases nav. Ja mums būtu sava valsts, mēs vairs nebūtu pirmiedzīvotāju statusā. Tāda ir ANO definīcija. Jūs šeit dzīvojāt, pirms izveidojās attiecīgā valsts. Laiku pa laikam uzpeld sarunas par Sapmi valsti, šis jautājums aktualizējas ikreiz, kad runa par resursiem, vidi. Bet mēs te jau tūkstošiem gadu esam dzīvojuši līdzās — norvēģi un sāmi.

Vai sāmi ir arī kaut kā pārstāvēti Eiropas mērogā?

Ir tāda Sāmu padome, kas nav ierobežota konkrētas valsts teritorijā un kas aptver visu Sapmi. Tā ir mūsu iespēja padarīt sāmus redzamākus visā Eiropas sistēmā. Mēs esam vienīgie Eiropā, kam ir pirmiedzīvotāju statuss. Grenlandē ir inuīti, bet viņi ir arī ASV un Kanādā, līdz ar to tieši Eiropā mēs tomēr esam vienīgie.

Norvēģijā, Zviedrijā un Somijā ir sāmu parlaments, bet tie ir trīs dažādi parlamenti, jo katrā valstī ir citādi likumi. Sāmu padome ir vienojoša. Tā neizdod likumus, tai ir padomdevējas funkcija. Un katru gadu Sāmu padomes pārstāvji, tāpat arī citu sāmu organizāciju pārstāvji dodas uz Ņujorku, kur notiek ANO pirmiedzīvotāju forums — tur satiekas cilvēki no visas pasaules. Pirmiedzīvotājiem visur pasaulē ir līdzīgas problēmas — tās saistītas ar zemes īpašumtiesībām, rasismu. Šīs problēmas ir gadiem ilgas, cilvēki palaikam jau sāk pierast pie tām. Ir jāstrādā pie attieksmes maiņas. Tā jau nav tikai pirmiedzīvotāju problēma, tas attiecas uz visām pasaules minoritātēm. Tomēr Eiropā un varbūt pat arī visā pasaulē notiek zināma attieksmes maiņa — kā sarunāties, kā sadarboties, ko ģērbt un tā tālāk.

***

Jā, kas ir šīs Eiropas vērtības un dimensijas, mēs katrs varam aizdomāties, sevišķi pirms Eiroparlamenta vēlēšanām, un, lai būtu vēl grūtāk, ierosinu izlasīt Milana Kunderas 1983. gadā sarakstīto eseju "Nolaupītie Rietumi jeb Centrāleiropas traģēdija" (žurnāla "Domuzīme" jaunākais laidiens) — īsais secinājums: Eiropā pašu Eiropu kā vērtību nejūt jau vismaz kopš 20. gadsimta vidus — tad nu mēģināsim katrs pats tikt skaidrībā: kas ir vērtības, ko mēs turam vērtē tagad — 21. gadsimta trešajā gadu desmitā.

Bet 2024. gads vēl tikai pusē: vēl daudz notikumu Bādišlē, Tartu un Būdē — Eiropas kultūras galvaspilsētas mūs gaida!

Visas sarunas pilnā apjomā teksta formātā drīzumā būs iespējams izlasīt portālā lsm.lv.