Burgī un krampusi. Par filmu un performanci Bādišlē stāsta Katrīna Neiburga un Anna Fišere

Eiropas kultūras galvaspilsētā Bādišlē tapis jauns mākslas darbs. Tā radošajā komandā arī latvietes – multimāksliniece Katrīna Neiburga un komponiste Anna Fišere, ar kurām svētdienas rītā tiekamies "Klasikas" studijā.

Sarunā – par filmu, performancēm, budēļiem; par skaņu ainavām ar sēnēm un jodelēšanu; par Austrijas dabu un Latvijas dabu...

Gada sākumā "Klasikas" direktore veidoja reportāžas no šī gada Eiropas kultūras galvaspilsētas 2024 Bādišles, un jāatgādina, ka par kultūras galvaspilsētu šogad ir kļuvis vesels Austrijas reģions - Zalckamergūta, un Bādišle ir šī reģiona centrs. Jūlijā dienasgaismu tur ieraudzīja jauns mākslas darbs – filma "The Great Expedition", kuras komandā ir arī Anna un Katrīna. 

Katrīna Neiburga: Filma ir viena sadaļa no tā, ko veidojām kopā ar Annu, manu dēlu Antonu Georgu Graudu, kurš bija operators, un vēl dažiem citiem iesaistītajiem cilvēkiem – tā bija gan instalācija, gan dzīvā performance, kuras atklāšanā Anna dziedāja kopā ar vietējo mūziķi – ganu Tonī. Un filma ir viena no šīs performances sadaļām – ļoti jauka, kuru, iespējams, varēs redzēt arī skatītāji Latvijā.

Filma radās, attīstoties manai interesei par vienu konkrētu vietējo sievieti, kura ir tāda kā ragana: viņa sarunājas ar dzīvniekiem, ārkārtīgi spēcīgi izjūt dabu… Iepazinos ar viņu, kad ierados savā pirmajā ekspedīcijā šeit, un sapratu, ka šis cilvēks mani tik ļoti uzrunā un ieinteresē…

Radās arī tāda kā māju sajūta – kā Latvijā! Jo arī tur ir ļoti spēcīga dabas izjūta. Sapratu, ka gribu veidot filmu par šo cilvēku un apkārtējo sajūtu. 

Dāvis Eņģelis: Vai varat mazliet dziļāk raksturot šo filmu un tās galveno varoni?

Katrīna Neiburga: Pie montāžas strādājot, sapratu, ka negribu veidot portretfilmu, jo tas man likās garlaicīgi, tāpēc filma drīzāk ir ceļojums – angliski to varētu saukt par trip. Itin kā tu būtu kādā īpašā, dīvainā prāta stāvoklī, un vienkārši plūsti... Tā ir tāda kā plūsma, kurā mūs ved Burgi – cauri kalniem, cauri mežiem, ik pa brīdim baudot, sarunājoties, pētot dabu: tas ir ceļojums cauri šim apvidum apvienojumā ar mitoloģiju, vietējo ļaužu stāstiem par būtnēm no senseniem laikiem – krampusiem, kas mani uzreiz ļoti uzrunāja.

Krampusi ir kas līdzīgs budēļiem, kad cilvēki īpašos datumos pārģērbjas par dažādām būtnēm un iet viens pie otra ciemos. Arī austriešiem ir šāda tradīcija, tikai šīs būtnes ir krampusi. Un, tā kā savu jaunāko dēlu ikdienā saucu par Krampīti, tad kaut kā tas mani ļoti uzrunāja – uzreiz man bija pilnīgi skaidrs, ka krampusi jāizmanto filmā…

Tā nu šajā filmā līdz ar tās galveno varoni Burgi piedalās arī paralēlie tēli, un savā ziņā ir sajūta, ka burve ar krampusiem ik pa brīdim satiekas kādā citā laukā, kuru mēs varbūt pat neredzam un nesaprotam. Krampusu maskas radīju no Latvijā sastopamiem dabas elementiem, ko savācu, dzīvojot pie jūras -  Miķeļtornī. Tā ka filmā krampusu tēli ir tāds kā apvienojums: mitoloģija nāk no Austrijas, bet tērpi – no Latvijas. Man gribējās atvest savus krampusus uz Austriju! Visbeidzot, sapratu, ka man ļoti, ļoti, ļoti svarīga šajā darbā būs mūzika. Jau pēc pirmā brauciena zināju, ka gribu arī dzīvu performanci. Bija vēl tāda ļoti miglaina sajūta, un sapratu, ka jārunā ar Annu... 

Anna, kāds bija tavs ceļš līdz šīs filmmūzikas partitūrai?

Anna Fišere: [Manā rīcībā bija] vislabākais iespējamais ceļš, jo mēs Austrijā kopumā bijām veselas trīs reizes.

Tā tiešām bija pamatīga izpēte! Katra reize bijā ārkārtīgi maģiska un spēcīga... Skatīties uz brīnišķīgajiem tērpiem, kurus radīja Katrīna, uz to, kā tie vidē tika uzlaboti, cik ārkārtīgi labi tie iegūlās mežā, satikt Burgī, sadarboties arī ar vietējo ganu Tonī…

Absolūti izcila pieredze!

Vai arī Burgī ikdienā kaut kādā veidā mūzika ieskanas, vai viņa pati ir mūzikas radītāja?

Anna Fišere: Viņa pārsvarā jodelē kā ļoti daudzi vietējie, un interesanti ir tas, ka jodelēšanas tradīcija arī laika gaitā ir mainījusies – kā jau visas tradīcijas. Pirmajā braucienā mūs abas ar Katrīnu vietējie iepazīstināja ar vēsturiskiem jodelēšanas ierakstiem, un tie mūs abas ļoti uzrunāja! Jo šie dziedājumi jeb drīzāk tādi kā izsaucieni, vienkāršā valodā runājot, bija šķībi – tādos mikrotoņos, turklāt ārkārtīgi mežonīgi! Un tādi tie bija jūtami arī vietējo vidē.

Katrīna Neiburga: Jodelēšanu visbiežāk saprotam ar muzikālām skaņām, asociējam ar kalniem un dziedāšanu. Bet jodelēšana īstenībā cēlusies no tā, ka cilvēki kalnos sasaucās ar konkrētu mērķi, ko vēlas pateikt. "Uzmanies, lācis!" vai "Šeit ir ogas!" Tādi ļoti vienkārši teikumi.

Tā radusies jodelēšana. Tajā bija tāds ārkārtīgs raupjums, pilnīgi dzīvnieciskas skaņas, kas šodien ir tik ļoti nomīkstinātas un pataisītas par "mūziciņu". Šie izsaucieni mūs uzrunāja... Jodelēšana atvēra mūsos kaut ko pirmatnēju un mežonīgu, un to sajutām arī no cilvēkiem, ar kuriem sadarbojāmies – viņi spēja šādā veidā ar mums sarunāties. Tas nebija noplicinātais, izskaistinātais veids, bet gan tāds pavisam īsts.

Vairāk – ierakstā.