Nubaija Garsija: Sava māksla jāprezentē tā, kā tu to vēlies

Nubaija Garsija ir britu tenorsaksofoniste un mūsdienu džeza inovatore, kas simbolizē Londonas jauno muzikālo vilni.

Viņas skanējums ir džeza improvizācijas, regeja, salsas un Londonas klubu kultūras sakausējums. Pagājušajā nedēļā Nubaija viesojās Rīgā, uzstājoties festivālā “Pink Noise”, un šonedēļ raidījumā “Džeza impresijas” piedāvājam sarunu ar mūziķi.

Anete Ašmane-Vilsone: Cik saprotu, tu sāki ar klasisko mūziku, spēlēji altu un vijoli. Kā džezs ienāca tavā dzīvē?

Mājās tas vienmēr bija man apkārt, vēl pirms sāku to spēlēt, un tad apmeklēju koncertus. Es pati sāku spēlēt džezu desmit gadu vecumā skolā, sestdienās es mācījos Kemdenas mūzikas skolā, un mana skolotāja, mūziķe un pianiste Nikija Jeo vadīja nelielu grupu un mācīja mums melodijas, mācīja mums spēlēt un klausīties, un dalījās savā mīlestībā pret džezu. Tā tas sākās.

Un kāpēc tu izvēlējies džezu, nevis klasisko mūziku, paliekot pie vijoles un tā žanra?

Man nav skaidras atbildes, izņemot to, ka dažreiz tā ir sajūta.

Es domāju, ka bērni zina, kas viņiem patīk, un tad īsti nedomā par karjeras iespējām, saprātīgām vai nesaprātīgām izvēlēm. Tu vienkārši domā: man patīk šī lieta, un es vēlos to darīt vairāk.

Vai nu tāpēc, ka tā tevi uzrunā, vai tāpēc, ka tev ļoti patīk tā kopiena. Tam ir daudz iemeslu, bet es domāju, ka es atbildu un joprojām atbilstu šai brīvībai. Un tas nenozīmē, ka džezā nav nekādu vadlīniju vai dažādu virzienu, bet man šķita, ka tajā var atrast savu ceļu un patiešām to izpētīt, un tad virzīties tai cauri. Klasiskajā mūzikā tas ir citādi. Tur ir strikti noteikumi, norādes, vēsture un mantojums. Tur ir svarīgi, kā to darīt, nevis kas tu esi, kad to dari.

Bet dažreiz, kad ir liela brīvība, tas var būt arī izaicinoši, jo tev, kā jau teici, ir jāsaprot, kas tu esi.

Jā. Es domāju, ka tā ir interesanta lieta. Reizēm cilvēki domā, ka džezā ir brīva vieta visam. Bet es nemaz nedomāju, ka tā ir. Es domāju, ka pastāv ļoti skaistas, stingras līnijas un idejas, bet tajās, manuprāt, ir milzīga spēja būt individualitātei.

Ir bijuši visi laikmeti, daudzi, daudzi cilvēki, kas ir nākuši, lai mainītu "status quo", un katrs saka: “Kas tas ir? Mums tas nepatīk.” Un tad gadus vēlāk viņi to apbrīno un iemīl.

Tāpēc es domāju, ka tas ir viens no tiem skaistajiem žanriem, kur tradīcijas nozīmē ļoti daudz, bet tās var mainīt. Tās vienmēr attīstītās un mainās. Un es nevarētu teikt to pašu par daudziem citiem žanriem, bet tas nekas. Tas ir kaut kas tāds, kas mani patiešām piesaistīja un turpina piesaistīt šim žanram. Tā ir domu, tehnikas, dvēseles un gara attīstība. Jā, tu vienmēr domā par to, kas tu esi šajā kontekstā, bet, lai to izdarītu, vispirms ir jāmācās, jāieklausās, jāpēta un jāsaprot citu mūziķu, kas ir bijuši pirms tevis, idejas un sajūtas, lai varētu pareizi saprast, kā virzīties uz priekšu.

Kā tu raksturotu Londonas džeza vidi?

Manuprāt, to ir diezgan grūti apkopot.

Pilsēta kopumā ir ļoti eklektiska. Tā ir kā dziļš katls, kur viss sakūst kopā, kā jau jebkurā metropolē. Vārdi, kas nāk prātā, ir daudzu un dažādu lietu sajaukums. Tas ir vienīgais kopsaucējs, ko es varu sajust un redzēt.

Londonas aina visās radošajās jomās, vai runa ir par mākslu, modi, mūziku, dzeju vai rakstniecību, ir daudzdimensionāla. Londonā, ja kāds dara kaut ko atšķirīgu, ir interese – wow, kas tur notiek? Tas ir diezgan forši. Nevis kā dažās citās vietās, kur liek sajust, ka tas neiederas. Esot Londonā tu zini, ka tur ir tik daudz dažādu cilvēku no visām malām, ka,

dodoties uz sesiju, tu zini, ka vari satikt pilnīgi dažādus cilvēkus, taču dienas beigās jums ir šī kopīgā eklektiskā identitāte. To ir grūti aprakstīt. Es to raksturotu kā kaut ko atšķirīgu katru dienu, tāpēc ka tā tas ir – šī pilsēta ir ļoti bagātīga.

Kā jaunam mūziķiem ir veidot karjeru pilsētā, kas ir tik pilna ar cilvēkiem, tik pilna ar dažādiem mūzikas žanriem un notikumiem?

Jauns mūziķis tagad vai jauns mūziķis laikā, kad es sāku savu ceļu, ir divas dažādas lietas. Tas noteikti ir citādi. Es jums pastāstīšu, kā tas bija, kad es biju ļoti jauna – man vai maniem vienaudžiem, maniem draugiem nekas netika pasniegts. Bet tu varēji sarīkot koncertu jebkur. Tu varēji ieiet kādā vietā un jautāt: vai vēlaties mūziku, vai jūs nolīgstat grupas? Un, ja viņi teiktu “nē”, tad tu viņus pierunātu un varbūt nopelnītu 20 mārciņas par četru stundu uzstāšanos. Bet tas joprojām būtu tavs spilgtākais notikums, jo tu vienkārši gribēji spēlēt.

Manuprāt, tā ir skaistākā lieta jaunībā – tu esi izsalcis, tu vienkārši gribi spēlēt standartus vai spēlēt melodijas, ko esi sarakstījis. Tu vienkārši gribi spēlēt! Tāpēc nav svarīgi, kas notiek, kur tas notiek vai cik tu nopelni.

Tā tas bija pirms 15 gadiem, tas bija pavisam cits laiks. Tagad ir cits ekonomiskais klimats, mēs esam tik daudz pārdzīvojuši, un cilvēki aizmirst, cik lielas ir šīs izmaiņas. Publika pārstāj doties uz radošiem pasākumiem, kad viņiem ir mazāk naudas. Mazāk cilvēku apmeklē koncertus vai pērk biļetes, jo Londona šobrīd ir ļoti dārga. Tam ir domino efekts visā pasaulē – pasākumu vietas tiek slēgtas, organizatori neuzņemas nekādu risku ar jaunām un daudzsološām grupām. Manā jaunībā bija daudz rīkotāju, kas nezināja, kas mēs esam un ko darām, bet deva mums iespēju. Un tad tu aizgāji un izdarīji to vienreiz, un, ja tas bija labi, tu varēji turpināt un darīt vairāk. Tagad ir daudz lielāks spiediens, lai jums būtu video un cilvēku komanda, kas palīdz, jo daudzi domā, ka tas ir tas, kas viņiem nepieciešams. Tāpēc jā, es domāju, ka tā ir cita vide. Es nezinu, labāka vai sliktāka, bet

katrai paaudzei ir savi izaicinājumi. Mums arī bija savi izaicinājumi, bet man šķiet, ka bija lielākas iespējas īstenot lietas un tās attīstīt. Šobrīd ir atšķirīgs priekšstats par kopienu un to, ko tā nozīmē.

Tagad tas ir tiešsaistē, un tas ir pavisam cits veids, kam ir pilnīgi atšķirīga ietekme uz to, kā cilvēki sevi prezentē, cik daudz koncertu viņi sniedz, kur viņi spēlē, kādi tie ir. Tas ir pilnīgi cits psiholoģiskais uzstādījums par to, ko nozīmē būt mūziķim. Katra paaudze dara citas lietas, un tas ir labi.

Bet albumu, kompaktdisku vai plates koncepts joprojām ir dzīvs.

Jā, visi mani ieraksti ir vinila formātā. Tas vienmēr bijis man ļoti svarīgi, neskatoties uz ekonomiskajām grūtībām kā jaunai mūziķei, piemēram, savākt 500 plašu tirāžu. Tas ir grūti, bet es vienmēr zināju, ka tā ir lieta, ko es vēlos darīt. Es ticu, ka sava māksla jāprezentē tā, kā tu to vēlies.

Lai arī es esmu kompaktdisku paaudze, man mājās, kad augu, vienmēr bija vinila plates. Atceros, ka pirmo plati es iegādājos apmēram 11 gadu vecumā, un esmu veidojusi savu kolekciju, es ticu šim formātam. Tā ir neticama skaņa.

Tās visas ir nišas lietas, bet es tās mīlu, esmu īsta vinila fane. Un kāpēc gan lai nebūtu? Es mīlu mūziku un tās dažādās formas. Es vairs nevēlos būt daļa no straumēšanas paaudzes, tāpēc atgriezīšos pie mūzikas, kas man pieder, un tā paliks mana uz visiem laikiem.

Es domāju, ka daudzi cilvēki neapzinās, cik svarīgi ir atbalstīt mūziķus, iegādājoties ierakstus. Jūs varat pirms 15 gadiem nopirkt plati, iztērēt 30 mārciņas, un jums tā būs mūžīgi.

Straumējot mūziku jums tādas iespējas nav, un jūs īsti neatbalstāt mūziķus ekonomiski. Klausījumu skaits ir svarīgs promoteriem, kuri redzēs, cik daudz straumējumu tev ir, un cilvēki domā: “Tas mūziķis ir šajā karjeras posmā, jo viņam ir tik vai tik daudz klausījumu.” Tas ir dīvaini un traki, un es īsti to neatbalstu. Bet es saprotu, ka tas ir ļoti reāli. Un tā ir realitāte, ar ko nākamajai mūziķu paaudzei būs jācīnās.

Vai jums Lielbritānijā ir diskusijas ar mūziķiem par straumēšanas platformām un par mākslīgā intelekta politiku, ko viņi piekopj?

Jā, sarunas notiek, bet ne pietiekami daudz, un tās īsti neko nedod. Bet es negribu teikt, ka vajadzētu pārtraukt sarunas, nē, ar sarunām viss sākas, un tad seko rīcība. Manā draugu lokā mēs par to daudz runājam, un pat starp mums un amerikāņu mūziķiem, kurus pazīstu, tik daudziem cilvēkiem mākslīgais intelekts ir pievienojis mūziku viņu straumēšanas platformu profiliem. Arī man tā ir bijis, un stress, lai no tā tiktu vaļā, ir diezgan traks. Es domāju, ka arvien vairāk cilvēku apzinās, cik svarīgi ir ieviest kaut kādas sistēmas šajā jautājumā. Bet mēs arī runājam par to, ka mūziķiem maksā 0,003 mārciņas vai dolārus par klausījumu. Tā ir grūta cīņa, bet sarunas turpinās.

Ja skatāmies uz tavu karjeru, tad tas bija 2017. gads, kad iznāca tavs pirmais EP, tātad nākamgad tam būs jau desmit gadi. Vai šajā laikā tava mūzika ir mainījusies, vai vēstījums, ko vēlies nodot klausītājiem, ir mainījies, vai palicis tāds pats?

Es domāju, ka tas joprojām ir tas pats, vienkārši tajā ir nedaudz vairāk plašuma un dziļuma, jo ir briedums. Bet pamatā tā ir tā pati vēlme veidot kopienu, vēlme veicināt vidi, kurā es varu spēlēt ar saviem draugiem un cilvēkiem, kurus mīlu, un prezentēt mūziku, kas man kaut ko nozīmē un ko iedvesmo dzīve un lietas, ko esmu klausījusies bērnībā un kas manī ir dziļi iesakņojušās. Jā, es teiktu, ka tā ir sava veida pilnīgāka, plašāka versija tam, kas bija pirms desmit gadiem.

Esmu dzirdējusi, ka tev nekad pirms koncerta nav izdomāts skaņdarbu saraksts, arī šim vakaram.

Mums nekad nav skaņdarbu saraksta. Es ticu, ka ir jābūt nelielai brīvībai un jāreaģē uz to, ko telpa vēlas un jūt, ko tai vajag.

Manuprāt, sēdošs koncerts salīdzinājumā ar stāvošu koncertu atšķiras atkarībā no tā, kāda enerģija valda telpā. Cilvēki ne vienmēr vēlēsies dzirdēt balādi, ja viņi stāv kājās, turpretī sēžot viņi varbūt gribēs lēnākus skaņdarbus.

Man šķiet, ka katrā norises vietā mūziku klausās atšķirīgi, katrs koncerts ir atšķirīgs, tāpēc es vēlos tam pieiet tāpat – ko mums vajadzētu darīt? Es nevaru to zināt iepriekš. Es saprotu sistēmas un kārtības skaistumu, bet es tā neuzaugu. Tas ir kā džema sesijā – ko tu gribi spēlēt? Tāpēc jā, man nav vajadzīgs saraksts, kāpēc gan.

Bet tev ir nepieciešami mūziķi sev apkārt, kuriem uzticies.

Jā, un neviens no viņiem nekad nav teicis: “Nē, šo es tagad nespēlēšu!” Tāpēc esmu ļoti, ļoti pateicīga, ka viņiem galvā vienmēr ir bijusi manas mūzikas bibliotēka, kas šobrīd jau ir diezgan liela. Es to īsti neapzinājos, bet tā nu tas notiek desmit gadu laikā. Un, kad esi koncertējis tik daudz kā mēs – tā mūzika ir tevī, pat ja neesi to spēlējis gadu, divus vai trīs. Tā tur ir, muskuļi atceras.

Šogad pasaule svin divas simtgades – Mailsam Deivisam un Džonam Koltreinam. Arī tu šos abus mūziķus esi minējusi kā savus iedvesmas avotus.

Jā, es esmu liela fane. Es uzaugu ar viņu abu mūziku. Vai tie būtu skaņdarbi, ko spēlējām grupās un skolas pulciņos, vai albumi, ko klausījos. Un tad tu galu galā dabū arvien vairāk un vairāk, tev ir vesels viņu katalogs, un tu saproti, cik daudz viņi ir paveikuši. Viņi patiesi bija leģendas un meistari ar pārliecību un spējām mainīt mūziku un džezu, pievienojot kaut ko tādu, kas nekad iepriekš nebija darīts. Cilvēki īsti neapzinās, cik grūti to bija izdarīt laikā, kad viņi sasniedza savas absolūtās virsotnes, ieguldījās mākslā un bija izcili ļoti dažādos veidos.

Ikviens mūsdienās var darīt jebko, un mēs aizmirstam, kā izcilība patiesībā izskatās cilvēka un mūzikas formā.

Kad es par to domāju filozofiskā veidā, tas ir vienkārši neticami – justies tā, it kā jūs varētu būt kopā ar viņiem, pat ja es nekad neesmu satikusi nevienu no viņiem. Bet esmu pavadījusi ar viņiem daudzas, daudzas stundas un mācījusies no viņiem ļoti, ļoti daudz. Un viņi ir aizkustinājuši tik daudzus tūkstošus un miljonus cilvēku. Un, kā jau teicu, viņi ir mainījuši šī mūzikas žanra ceļu. Tas ir neticami, ja par to padomā. Tas ir tik neticami iedvesmojoši un apdullinoši.

Vai tev liekas, ka šodien mūzikā arī ir tik lielas personības, kas var kaut ko tik ievērojami mainīt?

Jā, šādi cilvēki ir visās jomās, bet katrs no viņiem ir atšķirīgs. Katrs mākslinieks ir atšķirīgs. Katrs sportists savas jomas virsotnē ir pilnīgi atšķirīgs. Luiss Hamiltons ir pilnīgi atšķirīgs sacīkšu braucējs nekā tie, kas ir bijuši pirms viņa. Man liekas, tas ir fenomenāli. Simonai Bailsai ir vingrošanas paņēmieni, kas nosaukti viņas vārdā, piemēram. Es vienkārši domāju, ka mēs jūtamies tam visam tuvāk, jo tas ir redzams video internetā un televīzijā. Tas viss mums ir ļoti tuvu, tāpēc cilvēki varbūt dažreiz aizmirst, cik fenomenāli tas ir. Mūzikas ziņā, manuprāt, tā ir cita lieta, bet es domāju, ka ir tādi mākslinieki kā Džošua Redmens, Kriss Poters, Samara Džoja. Viņi ir individuāli, bet joprojām saglabā tradīcijas pārmantojamību. Tātad jā, mums 100% ir šādi cilvēki, tikai citādā veidā. Tajā pat laikā es ļoti cienu Mailsu Deivisu un Džonu Koltreinu, bet es arī zinu, ka viņi bija cilvēki, un ka katrai paaudzei ir savas īpašās dvēseles.