Šajā reizē raidījumā "Džeza impresijas" aicinām iepazīties ar mūziķi Juriju Natsvlišvili. Viņa instrumenti ir basģitāra un kontrabass, un Latvijā viņš mīt kopš pagājušā gada vasaras.

Jurijs ir no Ukrainas, vairāk kā desmit gadus viņš ar sievu mākslinieci dzīvoja Kijivā, kur džeza dzīve attīstījās, pilnveidojās, sniedza daudz iespēju muzicēt un radīt mūziku. Tagad tas nav iespējams, tāpēc Jurijs par savām mājām nu sauc Rīgu, lai arī atzīst, ka Ukrainas, protams, ļoti pietrūkst. Šeit viņš iepazinies ar vietējiem mūziķiem, varbūt būsiet jau manījuši viņu arī uzstājamies, bet ja ne, tad tāda iespēja būs 8. februārī kultūrvietā "M/Darbnīca".

Anete Ašmane-Vilsone: Jurij, varbūt sāksim ar to, ka tu pastāsti, tieši no kurienes esi – kur uzaugi, kur veidoji savu karjeru?

Jurijs Natsvlišvili: Piedzimu Makijivkā – tā ir liela pilsēta Doneckas reģionā. Tagad daži to sauc par Doneckas tautas republiku… Pabeidzu Doneckas konservatoriju, bet pēdējos 14 gadus ar sievu dzīvoju Kijivā, jo meklēju plašāku mūzikas ainu. Kijiva ir ļoti liela, tur ir urbāna vide, arī mūzikas dzīve tur ir attīstīta un plaša, tāpēc pēc konservatorijas absolvēšanas es pārcēlos.

Tā ir visur pasaulē – ja tu esi skaists, talantīgs un tā tālāk, tu gribēsi doties uz lielu pilsētu, lai parādītu, kas esi, un redzētu, ko pilsēta tev var piedāvāt. Tāpēc es sāku dzīvi Kijivā. Un es joprojām mīlu šo pilsētu – tā ir skaista, tur ir jauki cilvēki, tāpēc man tās pietrūkst, pietrūkst Ukrainas.

Bet tagad esmu te.

Kāda bija tava bērnība, vai pilna ar mūziku?

Tas ir vienkārši – mana mamma bija pianiste, viņa daudz spēlēja līdz manam 14 gadu vecumam. Viņa spēlēja Rahmaņinovu un tamlīdzīgi, jo bija klasiskā pianiste. Tāpēc man nebija iespējas nespēlēt kādu mūzikas instrumentu – vienmēr biju viņai līdzi, pēc bērnudārza klausījos viņas stundas, mūzika visu laiku bija blakus. Septiņu gadu vecumā sāku spēlēt vijoli. Pirms tam mamma man mēģināja mācīt klavieres, bet es viņā neklausījos, tāpēc viņa aizveda mani pie citas skolotājas.

Kāpēc vijole, nevis klavieres vai vēl kāds cits instruments?

Tolaik televīzijā bija Vivaldi dienas – tajā laikā nevienam nebija kabeļtelevīzijas, tāpēc bija tikai pāris kanāli. Un es skatījos Vivaldi pārraidi, un man patika solists. Teicu mammai, ka man patīk, un viņa uzreiz izlēma, ka spēlēšu vijoli.

Bet vēlāk tomēr nepaliki pie vijoles. Izvēlējies kaut ko lielāku.

Jā, bet mans ceļš pie kontrabasa nebija taisns un skaidrs. Dzīvē tu vari saprast tikai to, ko saproti konkrētajā laikā, bet, vēlāk izaugot, jau atskaties uz to citādi. Procesa laikā ir grūti būt objektīvam, saprast, kas notiek kontekstā. Novērot kādas lietas var, tikai atkāpjoties malā un paskatoties uz konkrēto procesu vai lietu objektīvāk. Man ļoti nepatika spēlēt visas tās etīdes, kamēr mani draugi spēlēja futbolu.

Kā jau visiem bērniem!

Jā, jā, jā!

Es nesapratu, kāpēc man katru dienu divas, trīs stundas jāspēlē, un aptuveni 15 gados es sapratu, ka nekad nebūšu mūziķis. Taču mamma uzstāja, ka jāturpina spēlēt, un es to darīju.

Piedalījos konkursos un tamlīdzīgi. Bet 16 gados sāku spēlēt panku mūziku ar basģitāru. Tā bija garāžas grupa, saproti, pārsvarā tikai troksnis. (smejas) Bet es iemācījos spēlēt basģitāru un attīstījos daudz ātrāk, nekā citi grupas biedri, tāpēc pēc gada aizgāju uz citu grupu – tur pārējie bija vecāki par mani un tiešām labi spēlēja. Spēlējām roku, ārtroku. No mūzikas skolas man bija labas ieklausīšanās prasmes, sapratu harmoniju, tāpēc ar basģitāru un grupām nebija nekādu problēmu. Bet tajā laikā mamma uzskatīja, ka par profesiju mūziku man tomēr nevajag izvēlēties, tas nav vīriešu darbs, vajag atrast kaut ko stabilu, nopietnu, jākļūst par ekonomistu vai juristu, advokātu vai ko tamlīdzīgu. Tā nu es aizgāju uz ekonomikas institūtu, bet negribēju tur palikt, tāpēc pēc gada iestājos mūzikas koledžā. Bet mammai es neko neteicu, kamēr nebiju nokārtojis iestājeksāmenus. Man tolaik bija viens draugs, kurš jau mācījās mūzikas koledžā, un viņš man palīdzēja sagatavoties eksāmeniem, iepazīstināja ar koncertmeistari.

Zini, skaņa, tonis ir viena no vissvarīgākajām lietām. Kā tu nospēlē vienu skaņu. Ar vienu skaņu tu vari izstāstīt veselu stāstu.

Heinrihs Neihauzs, piemēram, lika studentiem spēlēt tikai vienu skaņu. Kad tu paskaties skaņas vilni, tur virsotne ir tikai viena – vidū vai nē, bet tikai viena. Skaņa iesākas, attīstās – tas ir stāsts, jo mūzika ir laika māksla. Es domāju, tāpēc dažādi cilvēki vienā un tajā pašā mūzikā var sadzirdēt dažādas emocijas. Kā tavs ķermenis un emocijas reaģē, piemēram, kad dzirdi skaļu sabvūferi 120 sitienu tempā – dažiem var palikt slikti ar sirdi, jo ķermenis ļoti reaģē uz vibrācijām un tempu. Es gan tagad pazaudēju tavu jautājumu… (smejas)

Kā tu atklāji džeza mūziku? Iepriekš minēji panku, roku, klasisko mūziku – ka tajā visā parādījās džezs?

Man ir labs draugs kopš bērnības Aleksandrs Dobrivs – viņš kļuva par atzītu fotogrāfu. Bija laiks, kad taisījām kasetes – ierakstījām, pārrakstījām. Un vienreiz dzimšanas dienā Aleksandrs man uzdāvināja kaseti, kuras vienā pusē bija Džona Skofīlda albums A Go Go, otrā – Markusa Millera M2. Tā bija pirmā reize, kad apzināti klausījos džeza mūziku.

Mana mamma klausījās Patrīciju Kāsu, Lūisu Ārmstrongu, bet nekas no tā man nebija interesants, tas mani nesaistīja, atšķirībā no rokmūzikas. Džons Skofīlds mani tā iedvesmoja, jo tā nebija vienkārša mūzika, bet ļoti grūvīga, gaiša.

Domāju, kā tā var būt tik viegla un enerģiska, bet tajā pašā laikā nevaru saprast, kas tur notiek. Tā bija kā tāda sistēmas kļūda – nevarēju saprast, kas tajā mūzikā notiek. Tajā laikā sapratu, ka nav jāspēlē smagnēja metāla vai rokmūzika, lai iegūtu grūvu, nav jāspēlē skaļi, lai būtu grūvs. Tas bija pilnīgs errors manām smadzenēm.

Kā tu raksturotu Ukrainas džeza vidi?

Tas ir labs jautājums. Ukrainā džeza scēna ir plaša un dažāda – mums ir folkdžezs, ir bigbendu tradīcija ar svinga mūziku, ko veido lieliskais Deniss Adu, Jakovs Cvjetinskis, Gliera mūzikas institūta bigbenda vadītājs Deniss Anatolijs Efremenko – cilvēki, kas ir jaunās paaudzes mūziķi un vienlaikus iesaistās arī skolās un pedagoģijā. Bet ir arī avangarda eksperimenti, piemēram, Kristinas Kirikas KK4TET, Koļa Rižkovs, Tarass Kozaks. Ir arī elektronikas un džeza eksperimenti – bigbenda vadītājam, trompetistam Denisam Adu ir bijušas uzstāšanās ar Kaloa, kas ir ukraiņu dīdžejs. Arī man ar Denisu bija projekts, kur pie klavierēm bija Radions Ivanovs, bundzinieks Aleksandrs Poļakovs, Deniss ar trompeti un es ar basu, un mēs eksperimentējām. Tas nav īsti elektrodžezs – man šķiet, ja jūs paklausītos Hērbija Henkoka 70. gadu albumus, tie mūs laikam iedvesmoja.

Bet kopumā Ukrainā, ja skatāmies uz skolām, džezs ir vairāk tradicionāls. Taču tas mainās. Lai gan joprojām mūzikas skolās ir daudz skolotāju, kam ir spēcīga PSRS laiku ietekme, tomēr pamazām ienāk manas paaudzes cilvēki, kas ir studējuši ārzemēs, ASV un Eiropā, un tagad atgriežas un nodot savu pieredzi tālāk.

Man patīk, ka aizvien vairāk ukraiņu iet savu ceļu, un ir svarīgi saglabāt svaigumu un individualitāti, pat ja iespaidojies no lietām ārzemēs. Bet vienlaikus ir arī grūti saprast, kas tu esi – ukraiņu mūziķu sabiedrība joprojām nepietiekami novērtē, cik lieliski esam mēs paši. Mēs neesam paši labākie, bet mēs varam būt tikai tie, kas esam.

Un tas ir labākais, ko mēs katrs varam darīt – būs paši.

Jā, tā ir. Ir daudz grūtu jautājumu, uz kuriem man nav atbilžu, bet šobrīd viss mainās. Mums ir lieliski mūziķi, top lieliska mūzika. Mums ir lieliski cilvēki, kas saprot pasaules mūzikas kontekstu, tāpēc arī vietējā aina mainās, attīstās.

Arī tu spēlē un raksti mūziku. Kāds ir tavs vēstījums, ko caur mūziku vēlies nodot klausītājiem?

Tas katru reizi ir citāds. Dažbrīd tas rodas no nekurienes, vienkārši rodas melodija, ko attīstu. Citreiz mani iedvesmo kāda vienkārša sadzīves situācija, vai cilvēki, ko redzu, satieku, situācijas, ko novēroju.

Ir grūti to paskaidrot, bet viena izvēle var ietekmēt ļoti daudz cilvēku tev apkārt, tāpēc mēs esam atbildīgi par to, ko darām. Mums jābūt uzmanīgiem un jāuzņemas atbildība.

Ja tu pievērs uzmanību tam, ko dari, kas notiek tev apkārt, vari daudz ko mainīt – ar mūziku, ko radi, ar vārdiem, ko pasaki, ar smaidu, ko dod apkārtējiem. Kad strādāju ar motīvu, kas manī radies, es nedomāju par cilvēkiem, es domāju par to, kā to attīstīt, kur to vest, bieži vien es uz to skatos emocionāli. Mūzikai vispirms ir jāietekmē mani pašu, tad tā var ietekmēt arī citus. Bet varbūt nē. Radot mūziku es strādāju tādā egoistiskā veidā, man nepatīk rakstīt kādam. Daži tā dara, es domāju, ka popmūzikas industrija tā strādā, ja vēlies nopelnīt naudu. Bet džezs ir patiesāks, personiskāks, tam vispirms ir jāaizskar mani, un tad cerams mūzika uzrunās arī citus.

Vai tu raksti mūziku arī šobrīd?

Jā, uzsāku jaunu skaņdarbu, bet esmu iesprūdis. Nevaru virzīties uz priekšu, laikam vajag laiku, vajag paskatīties uz to no malas.

Man patīk Rīga, man patīk šis latviešu gars.

Kāds tas ir?

Cilvēki ir ļoti vienkārši, bet arī sarežģīti. Es nevaru teikt, ka viņi ir atvērti, bet viņi ir ļoti vienkārši. Vienkāršs nenozīmē stulbs, nē, drīzāk jūs esat viegli saprotami, tieši. Un man tas patīk. Man nepatīk meli, tāpēc man patīk latvieši. Varbūt tas ir jūsu ziemeļnieciskais temperaments.

Un ko tu vari teikt par mūsu džeza dzīvi?

Tā ir lieliska! Tā nav liela, bet ir spēcīga. Man un sievai ļoti patīk "M/Darbnīca", esmu ļoti pateicīgs Maijai un Uģim, viņi ir izveidojuši lielisku vietu koncertiem un mūzikas dzīvei. Esmu tur dzirdējis daudz ļoti labu latviešu mūziķu.

Rīga ir daudz modernāka, progresīvāka par Kijivu. Un tas ir lieliski, jums ir ļoti daudz labu mūziķu, laba skola. Esmu novērojis, ka daudzi no jums aizbrauc mācīties uz ārzemēm un tad atgriežas, un tas ir ļoti labi, nav stagnācijas, ir kustība, attīstība.

Man patīk tā sajūta, ka mākslas attīstās. Tas ir lieliski.

Jurij, paldies par sarunu. Varu vien aicināt klausītājus kādu dienu doties uz "M/Darbnīcu" un ieklausīties tavā spēlē.

Ja, ja mums ir neliels reklāmas laiks, tad pateikšu, ka man būs koncerts 8. februārī. Tas būs ar septetu, latviešu mūziķiem. Nāciet, es jūs gaidīšu!