Šogad aprit 10 gadi, kopš muzikālā apvienība “Vintāža” sāka ceļu pie klausītājiem, no partitūrām restaurējot un maksimāli oriģinālajai iecerei izpildot latviešu estrādes mūziku. Pateicībā šī žanra skaņražiem, ieskaņots apvienības pirmais albums "Atmiņu lāse. Latviešu estrādes piezīmes".

Albumā izvēlēti 15 autoru skaņdarbi, kas vistiešāk raksturo autoru muzikālo valodu un kultūrvēsturisko fonu, piemēram, G. Rozenberga spožais bigbenda rokraksts, Jāņa Sildega, Ulda Stabulnieka un Aļņa Zaķa melodisms, Edvīna Zālīša un Egila Straumes avangarda meklējumi, klasiķa Valtera Kaminska paralēlās kompetences estrādes žanrā. Par jauno albumu un muzikālās apvienības pirmo desmitgadi sarunājamies ar grupas vadītāju Rihardu Bērziņu.

 

Anete Ašmane-Vilsone: Pārsteidzošā kārtā "Vintāžai" šis ir pirmais albums, bet ar mūziku, kas mūs ved pagātnē, kā jau liecina arī albuma nosaukums. Tas, man liekas, ļoti labi raksturo to, ko jūs visu desmit gadu laikā esat darījuši  - meklējuši senus ierakstus, iespējams, pazudušas notis vai pat neierakstītus, fragmentāri atrodamus darbus un tos atjaunojuši mūsdienīgās skaņās aranžējuši, un tas viss nu ir apvienojies albumā. 

Rihards Bērziņš: Mums jau tas džeza žanrs vienmēr ir bijis klātesošs. Visu laiku esam bijuši uz tādas starpžanru ass. Arī ja skatāmies jaunā albuma kontekstā: Jāņa Sildega dziesmiņa "Rīgas balzams" varbūt Latvijas Radio 3 "Klasika" klausītājiem varētu būt pārāk demokrātiska, savukārt Egila Straumes opuss "Atmiņu lāse" nebūs pa prātam Latvijas Radio 2 klausītājiem, tad varbūt mēs beigās atjēdzamies Latvijas Radio 1 nakts programmā. (smejas)

Tā mēs visu laiku balansējam, un tas cietais nosaukums "latviešu estrāde" visās tajās ailītēs arī dārgi maksā, ka tu esi ne šis, ne tas. Bet nu jā... Beidzot esam saņēmušies, desmit gadi ir pagājuši, un mums šis ir tāds debijas albums...

"Jaunie skatuves mākslinieki"...

Jā, tas būtu tagad diezgan nekaunīgi - piedalīties aptaujās Gada debijas kategorijā. (smejas)

Laikam jau tas ir subjektīvi, bet man pašam ar katru gadu arvien mazāk interesē kāpt uz skatuves: man labāk interesē tas, kas ir nofiksēts tieši ierakstos, jo tas viss arī atsaucas uz to, ko daru paralēli - mana sirdslieta ir digitalizēt senus ierakstus.

Tiem pateicoties, zinu par 60., 70., 80. gadu mūziku. Piemēram, par teātra izrādēm vai restorāna dziedātājiem padomju laikos - ir dzirdēti nostāsti, cik tas viss bijis leģendāri, bet tas viss ir ļoti gaistošs: aiziet cilvēki, līdz ar viņiem - arī viņu atmiņas un pāri nepaliek nekas. Tāpēc man vienmēr bijis svarīgi nofiksēt visu to ierakstos.

Un šķiet, ka tieši estrādes žanrs varētu būt bijis tas ļoti, ļoti gaistošais - jo tas tika uzskatīts par tādu vieglo mūziku, kas varbūt nemaz nav tāda saglabāšanas vērta. 

Šajā albumā iekļāvām "Rīgas balzamu", kas bija ļoti slavena dziesma. Katrs no mums savu radinieku bēniņos atradīs lentes, kur tā iekopēta. Savulaik to dziedātāja Margarita Vilcāne, bet oficiāli šis ieraksts vairs saglabājies nav, un es to pavisam nejauši atradu studijas lentē pirms pāris gadiem. Tā tas albums arī kopumā ir veidojies, kur ir tādi paraugi kā Gunāra Freidenfelda "Pārdaugava", kurai ir tāds pats liktenis - viņa sieva Margita to savulaik iedziedājusi, bet ieraksts ir kaut kur pazudis. Vai Ulda Stabulnieka "Balāde par klaunu" - skaists darbs, kas nekad oficiāli studijā nav ierakstīts.

Tāda bija tā doma - ne tikai izcelt katra autora daiļrades virsotni, kas ir ļoti subjektīvs mans vērtējums, bet akcentēt, kuram skaņdarbam vairs nav saglabājies studijas oriģināls vai kurš saglabājies tikai kā koncertieraksts.

Teiksim, Edvīna Zālīša dziesma "Rudens karnevālā" saglabājusies tikai Margaritas Vilcānes benefices koncertā - studijas ieraksta nav. Un tad nu mēs ar misijas apziņu esam ņēmuši rokā partitūras... Kolēģi nāca vasarā, un mums vienmēr tā ieskaņošana ir tāda, ka nāk ar somām, ar instrumentiem. Kad "Džeza impresiju" kolēģis Artūrs Sebris nāk, tad mums ir lieli svētki, jo tad ir visi pieci saksofona tembri plus flauta un klarnete. Tad mums tā diena ir gara. (smejas) 

Vairāk - ierakstā.