Čaina Mozesa ir dziedātāja, kas Latvijā viesojusies jau vairākkārt. Parasti, Čainu raksturojot, tiek minēts viņas slavenās mammas Dī Dī Bridžvoteres vārds. Taču dziedātāja arī pati par sevi ir nobriedusi un izcila mūziķe, kurai ir, ko teikt. Savā mūzikā viņa sapludina džezu un R&B, soul un popmūziku. Pavisam drīz klajā nāks viņas jaunākais albums “it’s complicated…”, un mūziku no tā mēs klausīsimies jau šajā raidījumā.

Ir pagājuši gandrīz 30 gadi kopš jūsu pirmā albuma. Kur jūs redzat sevi šobrīd?

Esmu tieši tur, kur esmu. Nekas nebija plānots. Es vienkārši dzīvoju pilnvērtīgu māksliniecisko dzīvi, un esmu par to pateicīga. Tāpēc uzskatu sevi par laimīgu.

Man ir bijusi iespēja, kas daudziem nav pieejama – dzīvot dzīvi, kas piepildīta ar mūziku un mākslu. Un mana balss joprojām ir šeit, tāpēc domāju, ka turpināšu.

Vai atceraties to sevi gandrīz pirms 30 gadiem, kas veidoja pirmo albumu?

Protams. Domāju, ka mēs visi atceramies sevi dažādos dzīves brīžos, jo šie pagātnes "es" joprojām pastāv mūsos. Tātad, tā 16 gadus vecā meitene, kura parakstīja līgumu ar savu pirmo ierakstu kompāniju –  joprojām esmu viņa. Tā 18 gadus vecā meitene, kura ierakstīja albumu Zviedrijā, Stokholmā – viņa joprojām ir šeit. Es īsti negribēju veidot karjeru mūzikā. 

Arī tad, kad jau veidojāt savu pirmo albumu?

Jā, es to vienkārši darīju, jo varēju, un tā es skatos uz dzīvi. Kad tagad skatos uz savu karjeru, es vienkārši... Es vienkārši esmu šeit. Es vienkārši izdzīvoju pieredzi. Un tas ir bijis diezgan forši. Esmu izdarījusi izvēles, kas mani šeit ir atvedušas. Tā pati zinātkāre, kas mani aizveda uz Stokholmu mana pirmā albuma ierakstīšanas laikā, ir tā pati zinātkāre, kas mani atved šeit kopā ar Latvijas Radio bigbendu. Ziniet, tā ir cilvēku satikšana, tās visas ir attiecības.

Tiešām domāju, ka mūzika ir mīlestība, tā ir spēcīga, un mums ir jādalās mākslā un jādalās mīlestībā. Es tagad vienkārši nedaudz vairāk nogurstu, bet man joprojām ir tā pati enerģija.

Vai jums vienmēr bijis viegli izmantot iespējas, ko dzīve sniedz? Piekrist jaunām lietām, jaunām sadarbībām. Vai varbūt kaut kad parādās arī bailes vai sajūta “ai, es nezinu, vai man tas ir vajadzīgs...”?

Runājot par darbu ar citiem cilvēkiem un sadarbību, es nekad neesmu baidījies. Varbūt ne vienmēr esmu bijusi pietiekami klātesoša vai varbūt nepietiekami ticējusi sev, tāpēc dažu sadarbību rezultāts varētu šķist nepilnīgs, nepilnvērtīgs. Bet kopumā man vienkārši patīk cilvēki, es domāju, ka cilvēki ir forši. Man ir bijis prieks un iespēja dzīvot dzīvi caur kultūru, apceļot pasauli, pateicoties mūzikai. Tātad pasaule, ko redzu, automātiski ir laipnāka, pieņemošāka, empātiskāka. Visas sadarbības ir labas sadarbības, tās ir dvēseles pieredzes, un tu pats tajās mācies. Es domāju, katrā pieredzē tu mācies savus jā un nē. Man ir bijusi tā greznība mākslinieciski nobriest, netiekot iemītai zemē. Tāpēc varbūt neesmu labākā dziedātāja pasaulē, labākā māksliniece, labākais jebkas pasaulē. Bet es dzīvoju dzīvi ar mērķi. Es dzīvoju dzīvi, kurā varu redzēt pasauli. Neatkarīgi no tā, kas ar mani notiks rīt, esmu redzējusi tik daudz. 

Jums vienmēr ir bijusi šī doma, ka mērķis nav būt labākajam dziedātājam vai mūziķim, bet gan vienkārši būt un darīt to, kas patīk? Vai tas ir nācis gadu gaitā?

Es nekad neesmu gribējusi būt populāra. Nekad neesmu gribējusi būt zvaigzne.

Tāpēc jūs izvēlējāties džezu?

Jā, droši vien tieši tā. (smejas) Bet džezs izvēlējās mani. Es sāku ar R&B un popmūziku, dziedāju kopā ar daudziem franču reperiem. Un vadīju raidījumu MTV. Es biju lielākajās Francijas televīzijās. Bet popularitāte un slava mani nekad nav virzījusi. Es nāku no mākslinieku ģimenes. Ne tikai mani vecāki, bet arī viss apkārt, mana pasaule ir mākslinieki. Būtībā es uzaugu kopā ar visjocīgākajiem, dīvainākajiem, ekscentriskākajiem cilvēkiem, kuri dzīvo fantastiskas dzīves, kas nav perfektas. Dažreiz viņu dzīves bija ļoti grūtas. Un neatkarīgi no tā, cik viņi bija nabadzīgi vai bagāti, māksla un esošā mirkļa svinēšana vienmēr bija priekšplānā, iekšējā neglītuma pieņemšana vienmēr bija priekšplānā. Tāpēc, es domāju, tas mani ir noturējis uz zemes. Es vienmēr esmu gribējusi dot atpakaļ, sniegt pozitīvu ietekmi. Dažreiz noliedzu sevi, lai pārliecinātos, ka kāds jūtas labi, un tas dažreiz ir bīstami. Bet tāda es vienkārši esmu.

Tāpēc vienīgais, ko, manuprāt, esmu iemācījusies, ir pilnībā pieņemt, ka nav labi vēlēties būt labākajam. Vienkārši būt labam ir lieliski. Man nav stresa, mēģinot iekarot mūzikas topu virsotnes. Vienīgais, par ko es uztraucos kā māksliniece – lai publika aizietu ar smaidu.

Lai enerģija tiktu apmainīta, lai cilvēki justos redzēti, lai viņi justos sadzirdēti, lai mūzika, ko es radu, liktu cilvēkiem justies saprastiem. Tas ir labākais spiediens. Un tas ir vienīgais spiediens, kas man ir. Tātad jā, esmu iemācījusies dzīvot diezgan zemā spiediena eksistencē. 

Bet vai jūs esat jutusi šo spiedienu? Ne no sevis, bet apkārtējiem.

Protams, protams. Tas ir bijis briesmīgi! Esmu piedalījusies šausmīgās sapulcēs ar ierakstu kompāniju vadītājiem, kuri man lūdza ģērbties noteiktā veidā vai strādāt kopā aŗ citiem māksliniekiem, kas ir ļoti populāri, lai varētu pārdot vairāk ierakstu. Esmu bijusi šajā kapitālistiskajā skrējienā. Un, ziniet, tas ir bizness. Mūzika ir bizness. Bet tagad, 47 gadu vecumā, vai es vēlos tur būt? Nē. Vai es labprātāk dziedu ar bigbendu, nevis dzenos pēc straumēšanas rekordiem? Man joprojām ir draugi, kuri cenšas radīt TO dziesmu. Tas vienkārši šķiet pārāk nogurdinoši, es esmu pārāk slinka – būsim godīgi. Esmu dzimusi un augusi pasaulē, kur mana pašvērtība nekad nebija apdraudēta. Vienīgais, kas to apdraudēja, bija mans personīgais, iekšējais viltvārža sindroms, kas zināmā mērā piemīt visiem cilvēkiem. Tā bija vienīgā lieta, kas to patiešām apdraudēja. Jo mani vecāki vēlējās, lai es būtu laimīga, mani draugi vēlas, lai es būtu laimīga. Mans viltvārža sindroms un slikta partneru izvēle ir bijuši vienīgie apdraudējumi manā dzīvē. Kad jūs saprotat, ka jūsu viltvārža sindroms nav īsts, ka jūtas nav fakti, un kad jūs to pieņemat, jūs varat dzīvot lielisku dzīvi. To pieņēmu, šķiet, apmēram 30 gadu vecumā, un kopš tā laika man viss ir kārtībā. Tāpēc tagad tās ir vienkārši augsta spiediena situācijas. 

Pirms divām nedēļām piedalījos ļoti lielā televīzijas šovā Francijā. Visu savu karjeru, visu savu dzīvi, pat bērnībā, es vienmēr izgāzos pārbaudījumos. Ja man pateiks, ka koncerts tiek filmēts, es dziedāšu briesmīgi. Bet, ja nākamajā dienā es piedalīšos koncertā, kur būs 30 cilvēku, tas būs labākais koncerts manā dzīvē. Tāda es esmu.

Tātad bija šis lielais TV šovs, man jādzied ar orķestri, ar stīgām un ļoti populāru franču mākslinieku priekšā. Un tas ir jāieraksta ar pirmo reizi. Un es atceros, ka, skatoties uz sevi spogulī nodomāju: meitenīt, tu to vari. Tu jau esi šeit. Viņi tevi jau ir uzaicinājuši. Ja viņi neuzskatītu, ka esi laba, viņi tevi neaicinātu, jo mūsdienās netrūkst talantīgu mākslinieku. Tāpēc es vienkārši centos tikt galā ar savām iekšējām bailēm. Un man liekas, ka pirmo reizi mūžā es piedalījos TV ierakstā, kurā tiešām labi uzstājos. Pirmo reizi! Tā ka laikam esmu tikusi galā arī ar spiedienu – beidzot, gandrīz 50 gadu vecumā! Ne visiem no mums ir paveicies nodzīvot tik ilgi, tāpēc esmu pateicīga, ka man atkal un atkal, dienu no dienas, tiek dota iespēja būt labākai sevis versijai. Vismaz jācenšas nebūt par kretīnu.

Vai jums ir kāds padoms vai īsceļš jaunākiem mūziķiem, kuri vēl tikai sāk savu karjeru un cenšas būt labākie, cenšas panākt, lai viņus mīlētu publika, ierakstu kompānijas un visi pārējie?

Ir viena grāmata, kas mainīja manu dzīvi. Tās nosaukums ir "Effortless Mastery". To ir sarakstījis pianists, kurš joprojām ir dzīvs, kurš joprojām māca un spēlē, viņa vārds ir Kenijs Verners. Pēc šīs grāmatas izlasīšanas es vienkārši radīju mākslu. Viss. Es vairs nemēģināju definēt lietas, es centos būt klātesoša un būt es pati. Tas būtu mans padoms. Un arī – esiet zinātkāri. Ir internets! Kad es augu, es nevarēju meklēt informāciju savā telefonā. Es uzaugu, kad nebija interneta, un tad pēkšņi tas parādījās. Un lieta, ko es bieži redzu ar jaunākām paaudzēm, un tas nepavisam nav tā, ka es to saku negatīvi – ir tik daudz informācijas, ka cilvēki nezina, ko izvēlēties, tā ir informācijas pārslodze.

Tāpēc jebkuram māksliniekam, kurš sāk savu karjeru un vēlas būt labākais – interesējaties par visiem tiem, kas ir labākie pirms jums. Un es nerunāju par to, kurš tagad ir labākais. Es domāju par tiem, kas bija labākie vēsturē. Viņi ir mūsu virziena rādītāji.

Jūs nevarat vienkārši klausīties audiogrāmatas un skatīties video. Dažreiz jums ir jāpaņem grāmata un tiešām jāizlasa fiziska grāmata. Tur nav citu variantu. Un es arī ieteiktu lasīt mākslinieku autobiogrāfijas. Mēs vienmēr jūtamies tā, it kā mēs būtu vienīgie, kas kaut ko pārdzīvo, bet kāds to jau ir jutis un piedzīvojis iepriekš. Deivida Bērnsa grāmata “How Music Works” ir otrā grāmata, ko es ieteiktu. Un, kad es saku grāmata, es nedomāju kāda cilvēka konspektu “YouTube”, es nedomāju prasīt mākslīgajam intelektam atstāstīt šo grāmatu. Nē. Jums ir jāapsēžas un jāizlasa tā, ar marķieri jāatzīmē teikumi, kas jums der, kas jūs uzrunā. Jums ir jāmācās. Māksla ir kaut kas tāds, kas ir jāpraktizē, jāstudē, jāapgūst, jāpieļauj kļūdas, atkal jāmācās no tām. Mākslā ir meistarības līmenis, un tas nerodas bez mācīšanās un visu to cilvēku analizēšanas, kuri to ir darījuši pirms jums. Tas ir labākais veids, kā pilnībā kļūt par sevi.

Vai jums šķiet, ka klausītāji joprojām novērtē un nākotnē novērtēs visu to, ko minējāt? Jo tagad mums ir mākslīgais intelekts, mēs varam radīt mūziku ar to dažu sekunžu laikā, un kāds to klausīsies, visticamāk jau šobrīd klausās.

Jā, ir visa šī mākslīgā intelekta mūzika, un man ar to nav nekādu problēmu. Mākslīgais intelekts joprojām nevar uzkāpt uz skatuves tā, kā es to daru, tāpēc es neuztraucos. Kamēr mums nebūs tādi roboti, ka nevarēsim pateikt atšķirību starp dzīvu un mākslīgu cilvēku, es vispār neuztraucos. Un pat tad es neuztrauktos. Jo mākslīgais intelekts ir lielisks instruments, taču jāpatur prātā, ka tas ir apmācīts, balstoties uz pagātnes diženumu, un viena lieta, ko mākslīgais intelekts nevar izdarīt, ir perfekta, skaista nepilnība. Tas, kas mums patīk vecajos ierakstos, ir nepilnības.

Mūsu ausis ir tik ļoti noregulētas uz visu, kas ir perfekts, ka ir vesela cilvēku paaudze, kas tagad saprot, ka tieši nepilnība rada emocijas. Un viņi cenšas to atdarināt, taču to nevar atdarināt. Tas, ko mēs saucam par X faktoru cilvēkos – to nevar aizstāt.

Vēl nav tāda datora, kas to varētu aprēķināt, jo katrs cilvēks ir unikāls dabas, audzināšanas, rakstura un dzīves izvēļu sajaukums. Tas ir tā, it kā mēs visi ražotu vīnu no vienām un tām pašām vīnogām. “Pinot Noir”, vecākā vīnogu šķirne, kas jebkad pastāvējusi. Visi to var dabūt. Bet tad kāpēc “Pinot Noir” dažās vietās ir labāks par citām? Tas ir tas pats. Tā ir daba un audzināšana. Tāpēc mākslīgais intelekts mani neuztrauc. Cilvēki, kas vienkārši izmanto mākslīgo intelektu, manuprāt, zaudē iespēju piedzīvot neveiksmi. Jūs mācāties no tā, ka esat radījis sliktu dziesmu.

No sliktām improvizācijām džema sesijās.

Jā! Es joprojām dziedu šķības notis. Es par to jokoju ar saviem mūziķiem, sakot: “Oi, es nodziedāju kādas sešas šķības notis šovakar!” Un viņi saka: “Bet bija īstā sajūta, mēs neko nedzirdējām.” Un līdz pat šai dienai man neviens klausītājs nav pienācis klāt un teicis: "Ak, tā nepareizā nots, ko tu nodziedāji trešās dziesmas otrajā pantā, bija tiešām slikta, tā sabojāja visu vakaru.” Nevienam tas nerūp! Un, kad tu sāc saprast, ka nevienam nerūp un pilnība nav tāda, kāda mums šķiet, kad saproti, ka tas nav pasaules gals... Es domāju, ka mēs esam tik ļoti ieciklējušies uz perfekciju. Tāpēc savu jauno albumu es nosaucu "It’s Complicated".

Mums ir jānormalizē tas, ka viss ir sarežģīti. Būt cilvēkam ir sarežģīti. Dzīve ir dīvaina. Tā ir visdīvainākā lieta. Kad mēs piedzimstam, mēs iegūstam apziņu. Atkarībā no tā, kur esam uzauguši un tamlīdzīgi, mums ir noteikts skaits ierobežojumu, grūtību, nosacījumu un visa cita. Un to nevar sadalīt reizinātājos. Tas ir bezgalīgi saistīts. Bezgalīgi, cik daudz variāciju ir cilvēkiem.

Es vienmēr jokoju, ka ir viena manis versija, kas vakar nokavēja lidmašīnu; ir viena manis versija, kas izdeva šo albumu; ir versija, kas atmeta mūziku. Ir tik daudz dažādu manis versiju, un ir tik daudz dažādu versiju par katru cilvēku. Tātad lieta ir tāda – ja jūs sākat radīt mūziku, cenšoties būt perfekts, un ja jūs sākat radīt mūziku, domājot, ka pelnīsiet naudu, jūs jau esat zaudējis. Es nesaku, ka izpratne par to, ka tas ir bizness, ir nepareiza. Jums ir jāsaprot, ka tas ir bizness. Bet, ja jums nav mīlestības pret to, jūs beigās jutīsieties tik garlaikots, kā strādājot bankā. Mums visiem ir tas viens draugs, kurš ienīst savu darbu, necieš savu priekšnieku. Tu būsi šis cilvēks. Un es nedomāju, ka kāds vēlas būt šis cilvēks. Tātad visi, kas nodarbojas ar mūziku un mākslu – esiet gatavi strādāt četros vai piecos darbos. Esiet gatavi uztraukties par to, kā samaksāsiet īri. Esiet gatavi uztraukties par to, vai varēsiet nodibināt ģimeni. Esiet gatavi dzīvot savu dzīvi ar visām tās sarežģītībām, jo tā ir sarežģīta. Dažreiz tā ir lieliska sajūta, un dažreiz tā ir slikta. Tas arī viss. Mums tas ir jānormalizē. Visa meditācija un “es pamostos no rīta, mani mati ir perfekti, es pagatavoju savu mazo mačas krūzīti, tad nodarbojos ar jogu un tad es vedu savus bērnus uz dārziņu” – neticiet 30 sekunžu video! Tā nav īstā dzīve. Nekad nav bijusi un nekad nebūs. Tas arī viss.

Iepriekš sarunā jūs teicāt, ka joprojām ticat mākslas spēkam.

Jā, noteikti.

Tiešām? Jo pasaulē ir tik, tik daudz sliktu lietu.

Es zinu. Bet ziniet ko? Patiesībā, ja jūs tiešām uz to paskatāties, pasaule nekad nav bijusi tik mierīga. Un tā ir traka doma. Problēma ir tā, ka mēs zinām par visu, kas notiek. Mūsu smadzenēm nav paredzēts zināt tik daudz, cik mēs zinām. Par to ir pētījumi. Tas ir pirmkārt. Otrkārt, ja nekļūdos, to sauc par Ženēvas institūtu, kas dokumentē visus pašreizējos bruņotos konfliktus, kas notiek pasaulē katru dienu jebkurā laikā. Un tur ir redzams, ka mēs nekad neesam bijuši šādā mierā. Un tad es domāju – kā pasaule var būt mierā?

Es ieslēdzu telefonu, man šķiet, ka pasaule ir liesmās. Katrā kontinentā, katrā valstī, katrā pilsētā, visur, katrā mājsaimniecībā. Pieaug naida runa un viss pārējais. Un vienlaikus, tieši tajā pašā laikā, ir valstis, kurās ir pieejama universāla veselības aprūpe, ir vecāku atvaļinājums, sievietēm ir atļauts atvērt bankas kontus.

Es varu ceļot pa pasauli kā melnādaina amerikāniete – varu doties praktiski jebkur, kur vien vēlos.

Un dziedāt!

Jā! Es varu iet skolā! Jā, ir tik daudz sieviešu un tik daudz bērnu, kuri nevar iet skolā. Un ir bērni, kas mirst katru dienu. Un tajā pašā laikā ir bērni, kas dzimst katru dienu. Mēs nebūtu tikuši tik tālu kā suga, ja šī iņ un jaņ struktūra nebūtu pastāvīgi klātesoša. Vienkārši mēs zinām, ka ir arī ļaunums, un ir tiešām grūti tam nepievērst uzmanību. Visvairāk mani uztrauc, ka mēs zaudējam spēju sarunāties cieņpilni arī tad, ja nepiekrītam viens otram. Man šķiet, katru reizi, kad kāds kādam nepiekrīt, tūlīt tiks izvilkta pistole. Nomierinieties, tas nav tik svarīgi! Ir panākts pārsteidzošs progress, bet jā, šobrīd manā valstī, manā dzimtenē, šķiet, mēs ejam uz atpakaļu. Bet īstenībā jau mēs to nedarām. Kad es runāju ar saviem radiniekiem, divdesmitgadniekiem, viņi saka: "Nē, mēs to nepieņemsim, nepaliksim mierā." Tad es saprotu, ka visi nav sajukuši prātā.

Un patiesība ir tāda, ka pasaulē ir daudz vairāk labu cilvēku nekā sliktu. Vienkārši negatīvisms ir skaļāks. Tā vienmēr ir bijis. Cilvēki koncentrējas uz negatīvo. 

Un ko māksla, mūzika var darīt lietas labā? 

Ir jānolaiž tvaiks. Cilvēkiem ir vajadzīgas vietas, kurp doties. Mēs nevaram palikt pie ekrāniem, revolūcija nenotiks televīzijā. Ja vēlies kaut ko mainīt, ir jānāk kopā. Tātad ir jāiet ārā, jāpiedzeras ar draugiem un jāuzsāk trakas debates, varbūt pat jāiesaistās kautiņā, varbūt tajā vakarā kāds pazaudēs draugu, bet varbūt arī iegūs dažus jaunus draugus. Varbūt tiks izdomāta kāda lieliska ideja. Un varbūt tajā vakarā tu satiksi kādu, kurš domā tieši tāpat, un tad kaut kas notiks. Tā darbojas sabiedrība. Jo vairāk mēs pārtraucam savus klātienes kontaktus, jo bīstamāka kļūst dzīve. Tāpēc māksla ir spēcīga un svarīga. Kāds nolēma man iedot mikrofonu, un es cenšos, lai mana brīvība neierobežo kāda cita brīvību. Tā es esmu audzināta. Tāpēc, kad es kāpju uz skatuves un dziedu, es paņemu līdzi visu šo vēsturi. Manai mātei bija 18 gadu, kad rasu segregācija likumīgi tika izbeigta Amerikas Savienotajās Valstīs. Latvieši ir piedzīvojuši tik daudz. Katra valsts, katra kultūra, katra cilts ir piedzīvojusi tik daudz. Kad kāpju uz skatuves, es kāpju uz skatuves ar savas cilts vēsturi, un mana cilts ir piedzīvojusi daudz, un mani vecāki mainīja pasauli. Varbūt ne visu pasauli, bet apkārtējo pasauli. Mans tēvs kopā ar diviem draugiem 20 gadu vecumā segregētajos ASV dienvidos izveidoja teātra trupu un piedāvāja bezmaksas izrādes melnādainajiem cilvēkiem, kuriem tas nebija pieejams un kuri, iespējams, pat nevēlējās dzirdēt par viņu intelektuālajiem teātra darbiem. Bet šī teātra trupa iedvesmoja veselas kaudzes citu melnādaino teātra trupu rašanos. Tas ir spēcīgi.

Mūsdienās ir bērni, kas pandēmijas laikā sāka radīt radio pārraides no savām guļamistabām, un tagad viņiem ir milzīga auditorija, un viņi nodrošina, ka tiek atskaņota mūzika no visām šīm dažādajām vietām. Tā ir māksla, tas ir spēks.

Ir viens mākslinieks, ar kuru mēs uzaugām vienā komūnā, puisis vārdā Dž. R., viņš ir pasaulslavens. Viņš ir bijis ļoti daudzās vietās. Viņš veido tādu kā sēriju – cilvēku attēlus palielina lielos izmēros un izvieto uz ēku sienām. Viņš ir bijis kara plosītās valstīs, un cilvēki ir ieraudzījuši sevi tā, kā viņi paši sevi nekad iepriekš nav redzējuši, jo reprezentācija ir svarīga. Vai viņš apturēja karu? Nē. Vai viņš cilvēkiem deva lepnuma sajūtu? Jā. Tam visam ir nozīme. Radio – tā ir māksla. Tas, ko jūs darāt tieši tagad. Tie, kas klausās, iespējams, nekad nav par mani dzirdējuši. Un viņi, iespējams, nekad vairs par mani nedzirdēs. Bet varbūt ir kaut kas, ko es pateicu šajā sarunā, kas viņus uzrunās, un viņi to atcerēsies visu mūžu. Tas viss ir svarīgi. Tā visa ir māksla. Mums ir jāaizstāv laipnība un empātija. Tā droši vien ir vissvarīgākā lieta, kas mums vēl ir palikusi. Jo vārda brīvība ir paredzēta ikvienam. Un tas var būt gan labi, gan slikti. Tas var būt negatīvi vai pozitīvi, lai kā arī būtu, lai kur jūs atrastos politiskajā spektrā, dzīves spektrā. Bet laipnība ir universāla. Un mūzika ir māksla, kas ir visvieglāk pieejama.