"Ir svarīgi nenožēlot. Viss, kam eju cauri, vienmēr ir uz labu. Ja es nebūtu ārsts, es nezinātu, cik svarīgi ir glābt cilvēkus. Es nesaprastu, ka daudzi cilvēki, kurus mēs satiekam, piedzīvo lielu mentālo stresu, kas var izraisīt slimības. Un dažreiz mūzika var būt vienīgā lieta, kas viņiem vajadzīga," uzskata dziedātājs Anjanja Udongu, kurš 20. martā uzstāsies kopā ar Orķestri "Rīga" festivāla Windstream atklāšanas koncertā "Citāds Sinatra".

Anjanja dzimis Nigērijā, desmit gadus dzīvojis Ukrainā, tagad mīt Lietuvā. Lielāko mūža daļu bijis diplomēts ārsts, līdz vienā brīdī sekojis savas sirds aicinājumam un pievērsies mūzikai. Sarunājamies ar Anjanju un uzzinām viņa aizraujošo dzīvesstāstu.

Anete Ašmane-Vilsone: Jums ir ļoti interesants stāsts, kā no medicīnas nonācāt mūzikā.

Anjanja Udongu: Esmu nigērietis, bet 2009. gada oktobrī pārcēlos uz Ukrainu, lai mācītos medicīnas skolā.

Esmu no ārstu ģimenes: mans tēvs ir ārsts, ginekologs, un mani brāļi ir ārsti, mana māsa ir ārste. Pārcēlos uz Ukrainu tā vienīgā iemesla dēļ, lai studētu medicīnu.

Par ārstu kļuvu 2015. gadā un turpināju ķirurģijas aspirantūras studijas līdz 2018. gadam. Un pēc tam divus gadus nostrādāju par ķirurgu militārajā slimnīcā, tāpēc tas ir ilgs laiks medicīnas jomā. Jā, bet es daudz dziedāju baznīcas korī, joprojām dziedu baznīcas korī, tāpēc manas saknes vienmēr ir bijušas gospeļmūzikā, un tā man radās aizraušanās ar dziedāšanu.

Bet profesionāli dziedāt sāku no 2018. gada, kad pabeidzu aspirantūras studijas ķirurģijā, jo līdz tam dziedāju tikai divas reizes nedēļā korī. Piedalījos Ukrainas dziedāšanas šovos “The Voice” un “X Faktors”, man vienmēr bijusi šī aizraušanās ar dziedāšanu.

Man vienmēr ir paticis dziedāt, bet es nezināju, kā to darīt uz pilnu slodzi, jo, protams, es arī gribēju būt ārsts, man bija arī nākotne medicīnas jomā, bet, ziniet, liktenis vienmēr liek par sevi manīt. Tas ir tā, ka gribas vienu, bet liktenis ved uz ko citu.

Tāpēc 2018. gadā es pieņēmu lēmumu, man likās – jā, es dziedēju cilvēkus slimnīcā, bet es domāju, ka man ir jāārstē cilvēki arī ar savu balsi, tāpēc sākās mans profesionāla dziedātāja ceļš.

Jūs teicāt, ka jūsu ģimene ir pilna ar mediķiem, bet vai viņi arī dziedāja brīvajā laikā? Kad bijāt Nigērijā, vai dziedāšana bija arī jūsu bērnības daļa?

Patiesībā esmu vienīgais savā ģimenē, kurš dzied. Man šķiet, ka visā manā dzimtā nav neviena, kas dziedātu. Neesmu redzējis dziedam ne vectēvu, ne vecvectēvu, ne vecmāmiņu, tantes, onkuļus, nevienu.

Varbūt kādam bija talants, bet neviens to neizkopa un nevirzīja tā, lai veidotu to kā karjeru. Tāpēc es esmu vienīgais cilvēks, kas dzied savā ģimenē. Un, tā kā nāku no ārstu ģimenes, tas bija ļoti grūti, īpaši manam tēvam, kad es viņam pateicu, ka gribu būt dziedātājs. Viņš nevarēja saprast, kā es plānoju parūpēties par savu ģimeni ar dziedāšanu. Bet tagad viņš saka: labi, tev bija taisnība.

Kāds bija tas brīdis, kad sapratāt, ka vēlaties dziedāt? Vai tas bija grūts lēmums?

Ļoti, ļoti labs jautājums. Interesanti, ka man kādreiz bija sapņi, piemēram – es

mēdzu redzēt sapnī, ka dziedu pūļa priekšā. Un es domāju – kas notiek? Domāju – labi, vakar es biju korī, varbūt tā ir zemapziņa. Bet tas notika katru dienu, katru nedēļu – es sevi redzēju dziedam cilvēku priekšā!

Tieši tad es sapratu, ka varbūt tās nav tikai halucinācijas, varbūt tas nav tikai tā, ka manas smadzenes mēģina man parādīt, ko es vakar darīju, bet varbūt es, iespējams, redzu nākotni. Un tā viss sākās, es devos uz TV šoviem. Un es sāku saņemt uzaicinājumus dziedāt kāzās un piedalīties festivālos. Sāku domāt, ka man nevajadzētu būt ārstam, jo ​​es nekad neredzēju sevi sapņos slimnīcā, es redzēju tikai sevi dziedam.

Es zinu, ka ir divu veidu sapņi. Ir tie, kurus tu nomodā iztēlojies, piemēram, ka tev ir koncerts, cilvēki dzied tavas dziesmas. Un tad ir sapņi, kurus redzi guļot. Un, kad tie nākotnē piepildās, ir tāda deja vu sajūta.

Es sāku pievērst uzmanību šiem dīvainajiem sapņiem, kad tie sāka atkārtoties. Tas man bija kā vēstījums, tāpēc sāku domāt, ka man tie jāuztver nopietni.

Kā jums gāja, kad sākāt mācīties dziedāt? Jūs vairs nebijāt bērns vai pat ne pusaudzis.

Tieši tā. Kā jau teicu, es pievienojos korim, tiklīdz ierados Ukrainā, man toreiz bija 19 vai 18 gadi. Un tas patiešām spēlēja milzīgu lomu, jo

korī es iemācījos pārvaldīt balsi, dziedāt dažādas partijas, un tas viss pēc dzirdes, jo es ​​nebiju gājis mūzikas skolā, nepazīstu notis. Es joprojām nelasu notis. Bet mūzikā svarīgi ir attīstīt dzirdi.

Un daudzus gadus, kā jau teicu, un līdz pat šim brīdim es dziedu korī. Tāpēc es domāju, ka tas man patiešām ļoti palīdzēja.

Jūs stāstījāt par laiku, kad bijāt Ukrainā, bet tagad dzīvojat Lietuvā. Cik ilgi jau?

Jūnijā būs divi gadi. Tas ir bijis brīnišķīgs ceļojums. Protams, es nekad sevi neredzēju Lietuvā. Pēc kara sākuma daudz ģimeņu no Ukrainas izceļoja, mans dēls pēc pases ir ukrainis, man bija pastāvīgā iedzīvotāja statuss. Mums bija iespēja dzīvot jebkur Eiropā, jo Eiropa paņēma daudz ģimeņu. Es domāju, vai tiešām vēlos mācīties citu valodu? Jo es kļūstu vecs, un man ir jāturpina sava karjera. Un es domāju, varbūt labāk doties uz kādu angliski runājošu valsti, mēs domājām par Ameriku, varbūt Apvienoto Karalisti. Bet mēs esam Lietuvā, un, kā jau teicu,

liktenis vienmēr zina labāk, vienkārši jāļaujas tam. Lietuvā mēs jūtamies kā mājās, jūtamies mīlēti. Esam ceļojuši pa Baltijas valstīm. Šis reģions man ļoti atgādina Ukrainu, tās tomēr bija manas mājas vairāk nekā desmit gadus.

Kad esmu Latvijā vai Lietuvā, ir vietas, kas man atgādina Kijivu vai Odesu. Tāpēc man patīk šeit. Tas ir pārsteidzoši.

Kā jums ir klājies, pārceļoties uz valstīm, kas pat nav līdzīgas Nigērijai, no kurienes jūs nākat?

Tas bija ļoti grūti. Man bija divi izaicinājumi. Viens bija valoda, bet otrs bija laikapstākļi, jo

Nigērijā mums nekad nav bijis un nebūs sniega. Tur aukstākais laiks ir tad, kad līst lietus. Un es atceros – kad oktobrī ierados Ukrainā, tas ir aukstās sezonas sākums, rudens, un es nebiju īsti atbilstoši apģērbies, man bija vienkārši džemperis, jo manā izpratnē tā ģērbjas aukstā laikā. Protams, tad es jutos kā saldētavā.

Jā, bija ļoti auksti. Bet, ziniet, mums bija jāpielāgojas, vienkārši jādabū labas drēbes. Un, protams, valoda. Es mācījos Odesā, un tur viņi runā krievu valodā. Protams, tas bija pirms kara sākuma, tagad tā nav. Bet jā, man bija jāiemācās krievu valoda. Tad mēs pārcēlāmies uz Kijivu, un toreiz es sāku mācīties ukraiņu valodu. Tie bija divi galvenie izaicinājumi. Ēdiens nebija problēma, jo, ja ēdiens ir garšīgs, tad tas garšo. Pie tā vienkārši jāpierod.

Vai redzējāt arī atšķirības cilvēku mentalitātē?

Protams. Pirmkārt, es nezināju, ka būt melnādainam ir problēma, jo Nigērijā visi ir melnādaini, neviens nerunā par tavu ādaskrāsu. Bet, kad mēs ieradāmies Ukrainā, cilvēki bija neizpratnē – kāpēc tu esi melns; vai tas ir tāpēc, ka jūsu valstī ir daudz saules? Jūs zināt, šie jautājumi vienmēr parādās, un vairumā gadījumu tas nav saistīts ar to, ka cilvēki ir rasisti. Tas ir tikai tāpēc, ka viņiem nav pierasts redzēt melnādainu cilvēku vai arī viņi vienkārši to nav redzējuši, viņiem nav bijusi iespēja uzdot jautājumus. Tāpēc viņi vienkārši ir ieinteresēti, ziņkārīgi. Bet to es sapratu mazliet vēlāk, sākumā man šķita, ka viņi ir nedaudz rasistiski.

Un arī, protams, mentalitāte.

Es nāku no Nigērijas, kur ir karsts. Cilvēki vienmēr dejo un vienkārši ir laimīgi. Pat tad, ja kaut kas ir slikti. Piemēram, ekonomika ir slikta – mums ir vienalga, mēs vienmēr esam priecīgi, ļoti optimistiski cilvēki.

Kad mēs atbraucām uz Ukrainu, pamanījām, ka varbūt tas ir laika apstākļu dēļ, debesis ir pelēkas, un dažkārt cilvēku noskaņojums nav tas labākais. Es atceros, ka mūsu kori uzaicināja uzstāties, mēs dziedājām, bet neviens neaplaudēja. Un es domāju – kas notika, vai mēs slikti nodziedājām? Bet tas vienkārši ir tāds noskaņojums. Turpretī Nigērijā, pat, ja jūs dziedātu slikti, visi būtu sajūsmā un aplaudētu. Jā, tā bija kā kultūras maiņa.

Mums bija vajadzīgs ilgs laiks, lai varētu saprast, ka cilvēki šeit ir citādi. Bet ir vienkārši jāpielāgojas, jo, dodoties uz jaunu vietu, jums ir jāpieņem kultūra, valoda un vienkārši jāiekļaujas. Jūs nevarat ienest savu kultūru citā, tas nav pareizi. Ir jāmēģina pielāgoties.

Un, kad mēs pielāgojāmies, viss bija jauki.

Ja runājam par mūziku, tad Rīgā dziedāsiet Frenka Sinatras repertuāru, bet vai ar to jūs nodarbojaties arī savā ikdienas muzikālajā dzīvē? Kāds ir jūsu repertuārs?

Šī būs pirmā reize, kad es dziedāšu Sinatras repertuāru. Protams, esmu dziedājis kādu dziesmu, piemēram, “Fly Me to the Moon” vai “Strangers in the Night”, bet tas arī viss. Tā būs pirmā reize, kad dziedāšu Rīgā, un pirmā reize Frenka Sinatras programmā. Protams, es veidoju daudz džeza programmu, bet man patīk dažādot repertuāru – Lūiss Ārmstrongs, Nets Kings Kols, Ella Ficdžeralda, Frenks Sinatra, Rejs Čārlzs, Stīvijs Vonders. Es vienmēr dziedu zināmas dziesmas, un tas var būt džezs, tas var būt fanks vai soulmūzika. Dažreiz tās ir arī popdziesmas. Tā ka es būtībā dziedu visu.

Manuprāt, vienīgais žanrs, ko neesmu dziedājis, ir roks. Un pēdējā laikā es pat savā repertuārā iekļauju lietuviešu dziesmas. Un ceru, ka drīz izpildīšu arī savas oriģināldziesmas.

Kad jūs uzstājaties, kas ir galvenais – skaisti nodziedāt, radīt klausītājiem kādu īpašu sajūtu, varbūt vēl kas cits?

Godīgi sakot, man ir ļoti svarīgi, lai dziesma, kuru es dziedu, nodotu pareizo vēstījumu. Pieņemsim, Frenka Sinatras dziesmās ir daudz labdabīga vēstījuma, daudz vēstījuma par sirdssāpēm, ar ko cilvēki var identificēties. Tāpēc man ir ļoti svarīgi, lai vēstījums būtu par pozitīvo, ar iespēju cilvēkiem runāt par piedzīvoto. Man ir svarīgi par to runāt, lai cilvēki pēc mana koncerta aiziet labāki, nekā atnāca. Tas ir ļoti, ļoti svarīgi. Un es vienmēr cenšos komunicēt ar publiku. Tas ir abpusēji – es dodu enerģiju, un klausītāji to atdod arī man.

Vai kopš brīža, kad sākāt būt dziedātājs, esat to kādreiz nožēlojis un domājis, ka varbūt tomēr jāatgriežas ārsta profesijā?

Nekad! Nekad, nekad, nekad. Tieši otrādi, man šķiet, ka vajadzēja sākt agrāk. Bet, ziniet, es nenožēloju.

Ir svarīgi nenožēlot. Viss, kam eju cauri, vienmēr ir uz labu. Ja es nebūtu ārsts, es nezinātu, cik svarīgi ir glābt cilvēkus. Es nesaprastu, ka daudzi cilvēki, kurus mēs satiekam, piedzīvo lielu mentālo stresu, kas var izraisīt slimības. Un dažreiz mūzika var būt vienīgā lieta, kas viņiem vajadzīga,

vai varbūt parunāt ar kādu pa telefonu, varbūt apmeklēt terapeitu. Tāpēc es nenožēloju. Un es esmu ārsts. Es varu atgriezties jebkurā laikā. Ziniet, cilvēki joprojām man zvana un jautā, kādas zāles lietot. Kādiem cilvēkiem es joprojām esmu dakteris Anjanja. Protams, vairums mani šobrīd pazīst kā dziedātāju, bet daži, kad saskaras ar vēdersāpēm, joprojām man zvana un jautā pēc zālēm...