Šoreiz raidījumā tiekamies ar amerikāņu džeza pianistu, komponistu, aranžētāju un vairāku ansambļu vadītāju Džonu Bīsliju. Viņu satikām, kad mūziķis viesojās Latvijā un uzstājās kopā ar Latvijas Radio bigbendu, un balvām godalgotais, mūzikas pasaules un Eiropas, Amerikas un Āzijas klausītāju atzītais mākslinieks atvēlēja mirkli arī sarunai.
Džon, jūs esat spēlējis kopā ar daudziem lieliskiem mūziķiem. Kāds, jūsuprāt, ir labs džeza mūziķis?
Kāds, kurš ir gatavs mainīt virzienu muzikālas sarunas vidū, varētu teikt – plūst pa straumi. Labs improvizators, labs klausītājs, jo parasti džeza mūziķi klausās dažādu mūziku, iedvesma nenāk tikai no džeza.
Labs mūziķis ir tāds, kas daudz trenējas, kurš saglabā savas fiziskās un garīgās spējas, dvēseli.
Un kas ir labs vadītājs? Jūs vadāt arī orķestrus un mazākus ansambļus.
Labs vadītājs ir labs klausītājs. Viņš klausās mūziķus, kas ir grupā, iekļauj. Parasti grupā jums ir dažādi mūziķi, un katram ir savs stils, un kādam ir jāapvieno visus šos elementus un visas šīs personības, kultūras kopā.
Jūs uzaugāt muzikālā ģimenē. Jūsu vecāki bija mūziķi un arī vectēvs. Vai šīs kvalitātes jūsos ir kopš bērnības?
Tā varētu būt.
Manas agrākās atmiņas ir par to, ka no rīta dzirdu, kā mana mamma un tētis trenējas. Es kopā ar viņiem devos arī uz viņu mēģinājumiem. Vectēvs man mēdza nest dažādus instrumentus, viņš bija arī grupas vadītājs.
Un es atceros, ka viņš man iedeva ģitāru, arī manas pirmās bungas. Man šķiet, ka tagad daru to pašu, ko darīju studenta gados. Jau kad biju jauns, pamatskolnieks, es gāju uz grupas mēģinājumiem, tad mājās trenējos, mācījos un tad mums bija koncerts. Savā ziņā tagad es daru tieši to pašu, tas turpinās.
Vai jums jau sākumā bija skaidrs, ka būsiet mūziķis?
Nē, vismaz ne citiem.
Patiesībā es esmu pārliecināts, ka mana māte nevēlējās, lai es kļūtu par mūziķi, jo viņa zināja mūziķa ikdienu. Bet es spēlēju un man bija jautri. Taču man bērnībā patika arī sports un es arī nodarbojos ar citām lietām.
Un visbeidzot, kad man bija kādi 13 gadi, es aizrāvos. Un es domāju, ka tad, kad jūs ar kaut ko aizraujaties, jūs kļūstat apsēsts ar to. Un tas notika ar mani. Un no tā brīža es zināju, ka tas ir tas, ko vēlos darīt.
Bet jūs spēlējāt dažādus instrumentus, ne tikai klavieres, vai ne?
Jā. Manai mammai bija vasaras ansamblis, kas, manuprāt, bija vidusskolas vecuma bērniem, un viņai vajadzēja papildu spēlētājus, lai dotos 4. jūlija parādē. Tas ir liels notikums, kas mums ir vasarā. Tā viņa man un manam brālim iemācīja kornešu partijas. Es domāju, ka man bija kādi seši gadi, manam brālim bija četri. Tad es sāku apmeklēt klavierstundas, un vienmēr dauzījos un rībināju pa katliem, pannām un citām lietām sava prieka pēc.
Es domāju, ka stāsta morāle ir tāda, ka man tas bija jautri, tas nebija darbs ar domu “tev ir jātrenējas astoņas stundas dienā”. Ziniet, mūzikā ir jābūt priekam.
Mēs dažreiz to zaudējam, piemēram, mūzikas skolās.
Tā es domāju, jā. Vismaz dažiem bērniem tā ir. Bet man tas nekad netika uzspiests. Kad es sāku apmeklēt klavierstundas astoņu gadu vecumā, man bija jātrenējas 20 minūtes dienā vai tamlīdzīgi, nekas daudz. Bet, ja vecāki vakarā devās prom, mēs ar brāli pēc tam teicām, ka trenējāmies, mēs pat notis pāršķīrām tā, it kā būtu spēlējuši, bet, protams, ka mēs nebijām spēlējuši. Bet arī tas taču nav nekas traks, bērni tā dara.
Vai jūs spēlējāt džezu, kad sākāt mācīties mūziku?
Nē.
Es spēlēju oboju. Tas bija pirmais nopietnais instruments, ko sāku mācīties, un tie, protams, bija klasiskie ansambļi un orķestri, kuros spēlēju. Un tad man klavierstundās bija gammas un skaņdarbi, ko katrs jaunais pianists spēlē.
Un mans tētis vienmēr mājās spēlēja džezu un klasisko mūziku. Un es domāju, ka pirmais ieraksts, ar kuru es patiešām aizrāvos, bija Jusefa Latīfa ieraksts ar nosaukumu “Eastern Sounds”. Tētis mājās spēlēja Čārlija Pārkera tēmas, un man likās, ka tas ir forši. Un tad es spēlēju rokgrupā, kad man bija 12 vai 13 gadi.
Ne jau oboju?
Nē,
es spēlēju ģitāru, bet es biju šausmīgs ģitārists. Man nebija nekāds sapratnes, bet man patika, es vienkārši nodarbojos ar to. Pēc kāda laika grupu pameta pianists, un es pie sevis nodomāju – ja jau es eju uz klavierstundām, es varētu izmēģināt. Tas bija brīdis, kad tas man kaut kā saslēdzās.
Un tētis atveda mājās Teda Džonsa un Mela Lūisa ierakstu “Central Park North”, un es kļuvu apsēsts ar Tedu Džounsu un viņa aranžējumiem, pēc tam ar Kvinsiju Džounsu. Tas ir apmēram tāpat kā sportā, kad tu kā bērns fano un zini, kādi spēlētāji ir katrā komandā, un viņiem ir tādas kartītes, kuras varēja sakrāt. Džezs man kļuva par kaut ko tādu. Kvinsija Džounsa ierakstā es uzzināju par Frediju Habardu, trompetistu. Tad es sāku meklēt viņa ierakstus un no Fredija Habarda uzzināju par Hērbiju Henkoku, un no Hērbija Henkoka ierakstiem es uzzināju par Mailzu Deivisu. Tas kļūst par tādu kā kolekcionēšanu, fanošanu, un tas bija veids, kā es ieaugu šajā mūzikā.
Saruna teksta formātā pilnā apjomā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv.
Ieteikt
Latvijas Radio aicina izteikt savu viedokli par raidījumā dzirdēto un atbalsta diskusijas klausītāju starpā, tomēr patur tiesības dzēst komentārus, kas pārkāpj cieņpilnas attieksmes un ētiskas rīcības robežas.
Pievienot komentāru
Pievienot atbildi
Lai komentētu, ienāc arī ar savu draugiem.lv, Facebook vai X profilu!
Draugiem.lv Facebook X