Vai spējam sarunāties arī mierīgi un konstruktīvi?

Par agresijas līmeņa pieaugumu sociālajos tīklos, naidīgiem komentāriem, pilsoniskās apziņas mainīšanos, iesaistīšanos politikā caur sociālo tīklu komentāriem, sabiedrības apvainošanos, diskusiju kultūru un, protams, pāri visam par nacionālās koncertzāles faktu un vietu, LR3 "Klasika" uz sarunu aicinājusi mārketinga komunikācijas plānotāju Dignu Degtjarovu un kultūrpolitikas stratēģi Haraldu Matuli.

Orests Silabriedis: Beidzamajā laikā sociālajos tīklos un vispār sabiedrībā audzis aizkaitināmības, varbūt pat verbālas agresijas līmenis, ko ļoti skaidri varēja redzēt, apspriežot pēdējā laika kultūras dzīves aktualitāti – jaunās nacionālās koncertzāles būvi. Vai arī jūs esat novērojuši sabiedrības neiecietības līmeņa pieaugumu?

Digna Degtjarova: Es to redzu tieši tāpat, un tas ir eskalējies tieši pēdējo pāris mēnešu laikā pēc ārkārtas stāvokļa noslēgšanās, kad dzīve it kā nedaudz normalizējusies, savukārt

stress, kas uzkrājies, dzīvojoties pa mājām, pašizolējoties un esot nepārtrauktā satraukumā par to, kas nu būs un kā mēs tagad dzīvosim, nekur nav palicis. Ir sajūta, ka šobrīd tas gāžas ārā straumēm,

un tas nenotiek vairs tikai "Delfu" anonīmajos komentāros, kā tas bija ierasts agrāk – nupat jau cilvēki to dara arī sociālajos tīklos.

Haralds Matulis: Arī es redzu, ka cilvēki ir satraukušies, un tas, ka mums Latvijā ir atšķirīga epidemioloģiskā situācija un virspusēji viss šķiet ja ne atrisināts, tad mierīgāks, rada mānīgu miera iespaidu, bet satiekoties ar cilvēkiem, var just gan spriedzi, gan nervozitāti. Nebiju iedomājies naidīgos komentārus sasaistīt tieši ar "Covid-19", bet iespējams, ka es pārāk ticu racionālajam cilvēkā, un spriedze noteikti izlaužas arī šādā veidā.

Anonīmi kašķēties vairs nav interesanti

Digna, tu ieminējies par "Delfu" anonīmajiem komentāriem. Vai sociālajos tīklos cilvēki iepriekš valdījās?

Digna Degtjarova: Jā. Un, manuprāt, tam ir divi svarīgi aspekti. Viens ir tas, ka tīmeklī vairāk komunicēja viedokļu līderi, kuri nevarēja atļauties pa labi un pa kreisi kliegt visu, ko viņi iedomājas. Šobrīd sociālo tīklu lietotāju skaits ir pieaudzis – pandēmijas laikā tas kļuvis īpaši liels, jo cilvēkiem kaut kā jāuzzina informācija, jāmēģina būt kontaktā ar citiem. Un šie cilvēki nav tik tuvu iepazinušies ar etiķeti, kas bijusi līdz šim, un atļaujas teikt krietni vairāk. Bet otra lieta –

man liekas, ka cilvēkiem vienkārši gribas kašķēties, un darīt to anonīmi nav interesanti.

Kādēļ?

Digna Degtjarova: Nu, cik tad tu aiz tā anonīmā vārda ilgi kašķēsies? Pēc tam tev katrs nākamais kašķis jāsāk no jauna. Savukārt ja tu šajā kašķīgajā komunikācijā startē ar savu īsto vārdu vai vismaz pseidonīmu, tātad – ar savu profilu, kurā saglabājas arī vēsture, ko pirms tam esi teicis, veidojas kaut kāds tēls, uz kura pamata var turpināt šo kašķi veidot ar citiem par citām tēmām.

Tu saki – audzis soctīklu lietotāju skaits. Tas tiešām ir audzis, vai drīzāk augusi lietošanas intensitāte?

Digna Degtjarova: Gan – gan. Abi. Cilvēki sāk izmantot arī citas sociālo tīklu platformas. (..)

Harald, kāda ir tava sajūta par sociālajiem tīkliem?

Haralds Matulis: Es domāju par tiem naidīgajiem komentāriem par koncertzāli – tajos saskatu ievērojamu un pozitīvu pilsoniskās aktivitātes elementu. Proti, cilvēks tiešām ar savu īsto vārdu ir gatavs kaut ko publiski teikt. Pat ja viņš ir ļoti dusmīgs un tikai gānās, man tas šķiet daudz labāk nekā bezgalīgās virtuves sarunas par to, ka viss ir slikti.

Man šķiet, ka  koncertzāle ir kaut kā sasaistījusies ar Marsa parka gadījumu: lai arī beigās valsts izlēma, ka tomēr cels to Valsts Drošības dienesta ēku, cilvēkiem bija iespēja iziet piketā, pastāvēt ar plakātiem un sajust, ka mēs esam spēks, mūsu ir daudz, un pat ja mūs šoreiz ignorēs, mēs esam ceļā uz labāku valsti. 

Es kaut kā redzu, ka sakrīt ne vien liela daļa protestētāju, bet arī tā kustība savā ziņā radījusi sajūtu, ka šeit ir nākamais gadījums, kur būsim pareizi un iebildīsim. Tik tālu tas izskatās pēc pozitīvas pilsoniskas aktivitātes. Brīdī, kad pieslēdzu savu kultūrpolitisko pieredzi un ieraugu to ne vairs kā vienkārši pilsoniskās aktivitātes gadījumu, redzu, ka tur jau notiek politika un likme ir nevis par procesu, bet to, vai koncertzāle būs vai nebūs un ka

liela daļa to cilvēku, kuri pauž akadēmiskus, ļoti pareizus viedokļus, neapzinās, ka viņi jau ir iesaistījušies politikā ar brīdi, kad publicē kādu negantu komentāru.

Lūk, par šo politisko aspektu – vai nav tā, ka sabiedrība vienkārši nav novērtējusi, ka politisku vienošanos panākt ļoti nozīmīgā jautājumā – tas ir rets gadījums?

Haralds Matulis: Cilvēkiem tas ir vienalga, jo viņiem neviens nepajautāja, viņi ir apvainojušies… Šajā ziņā arī Kultūras ministrija kaut ko neaprēķināja. Nezinu, ko viņi bija gaidījuši – ka visi kā pēc Latvijas hokeja izlases uzvaras nāks un dziedās pateicības dziesmas? Skaidrs, ka arhitekti vienmēr protestēs.

Sabiedrība apvainojusies

Bet tagad ne par arhitektiem, bet sabiedrību. Tu domā, ka sabiedrība ir apvainojusies, ka tai nav pajautāts?

Digna Degtjarova: Tā izskatās. No vienas puses – apvainojusies, ka tai nav pajautāts, bet man tomēr arī nedaudz šķiet, ka vienkārši tā ir kārtējā lieta, par ko varētu uzmest atkal lūpu un atkal parunāt, jo nav jau tā, ka mums šobrīd būtu ārkārtīgi daudz par ko runāt. Sports lielā mērā mums ir atcelts, pasākumi atcelti, un pēkšņi parādījies kaut kas, par ko var būt vai nu pozitīvs, vai negatīvs viedoklis.

Haralds Matulis: Es mazliet vispārināšu. Teiksim, kā panākt, lai sabiedrība grib, ka koncertzāli vispār uzceļ? Man liekas, tā jau ir lielākā problēma. Es varētu teikt – mums ir demokrātija, mēs balsojam, un katru gadu deviņdesmit procenti sabiedrības saka, ka koncertzāli nevajag. Bet jautājums ir, ko darīt tiem desmit procentiem? Es teiktu – labi, šogad nē, nākamgad arī nē, bet reizi divdesmit gados jādod iespēja savas intereses vai tiesības uz cilvēcīgu dzīvi realizēt arī sabiedrības mazākumam. Redzu mūzikas sabiedrības reakciju – šie cilvēki jau arī saprot, ka tas process nav bijis īsti normāls, bet bažas, ka tagad tas tiks atkal apstādināts un nekas netiks uzcelts, ir vēl lielākas.

Diskusiju pilnā apjomā lasiet LSM!