Pasaulslavenais tenors Pjotrs Bečala: Nav īpašas receptes, kā kļūt par izcilu dziedātāju

Vasaras pilnbriedā durvis skatītājiem atkal ver Latvijas Nacionālā opera, šovakar, 4. jūlijā, pulksten 19:00 aicinot uz Galā koncertu "Operas zvaigžņu vasara", ko "Klasika" piedāvās tiešraidē.

Pirmo reizi Latvijā viesosies viens no pasaulē izcilākajiem tenoriem Pjotrs Bečala (Piotr Beczała), ar kuru svētdienas rītā "Klasikā" tiekamies plašākā intervijā.

Inta Zēgnere: Ļoti priecājos par mūsu tikšanos Operā! Vai Rīgu apmeklējat pirmoreiz?

Pjotrs Bečala: Manas attiecības ar Rīgu veidojušās tā, ka man ir daudz senu draugu no Latvijas, bet pats patiesi esmu šeit pirmoreiz.

Jūs minējāt senos draugus – vai tas nozīmē, ka piekritāt braukt uz Rīgu tāpēc, ka jums ir sena draudzība ar mūsu operas bosu Egilu Siliņu?

Jā, tas bija Baireitā pirms diviem gadiem, kad viņš mani aicināja uz Rīgu, un beidzot man radusies iespēja atbraukt.

Jums ir fantastiski dziedātāji! Viņu vidū – Marina Rebeka, Elīna Garanča, Kristīne Opolais. Fantastiski kolēģi! Ar viņiem daudz esam runājuši par Latviju, par dzīvi.

Vai ar visām šīm solistēm esat bijis kopā uz skatuves?

Jā, pazīstami esam daudzus gadus. Ar Marinu Rebeku kopā bijām "Fausta" izrādē Madridē. Fantastiski!

Un ar Kristīni Opolais un Elīnu Garanču?

Ar Kristīni bijām kopā Dvoržāka operā "Nāra" Minhenē, bet ar Elīnu – Masnē "Vertera" iestudējumā Parīzē.

Un ar Egilu Siliņu? Kāda ir jūsu sadarbība uz skatuves?

Mēs runājām par senajiem draugiem, un Egils ir tieši tāds – esam pazīstami jau ļoti ilgu laiku, jau kopš Cīrihes operas laikiem, kad abi kopā uz skatuves piedalījāmies izrādē "Dēmons". Esam pazīstami gandrīz divdesmit gadus. Pēdējo reizi tikāmies Baireitā, "Loengrīna" izrādē.

"Loengrīns", Vāgners un Rīga – tās arī ir īpašas attiecības, jo galu galā Vāgners šeit ir dzīvojis, no šejienes arī aizmucis... Netālu no Operas ir Vāgnera iela. Kāda ir jūsu pieredze ar Vāgneru? Vai turpināsiet šo līniju? Jo jūs bijāt Loengrīns, dziedājāt kopā ar Annu Ņetrebko Elzas lomā Drēzdenē, bet pēc tam piedalījāties Baireitas festivālā.Tas jums bija ļoti pēkšņs piedāvājums toreiz – katrs tenors par to sapņotu...

Jā, mana pieredze un

piedzīvojums ar Vāgneru ir tiešām traks, jo Kristians Tīlemanis, šis slavenais diriģents, mani pierunāja piedalīties šajā izrādē... Es nemaz nebiju tik pārliecināts, jo vairāk pievēršos franču, itāļu mūzikai.

Bet – sākumā Loengrīnu dziedāju Drēzdenes Semperoper, un tad nāca 2018. gads, Baireita. Tas bija fantastisks piedzīvojums, bet nevaru sevi raksturot kā Vāgnera dziedātāju. Vairāk tā tomēr ir itāļu un franču teritorija, arī slāvu repertuārs, arī čehu un poļu operas. Tā ka manas attiecības ar Vāgneru ir dīvainas. Bet "Loengrīnu" paturu savā redzeslokā. Protams, man ir idejas par Vāgneru arī turpmāk. Nākošgad Klīvlendā būs mans pirmais "Parsifāls", tā būs koncertizrāde. Sakarā ar koronavīrusu daudz kas arī mainās, bet labprāt dziedātu dažus "Loengrīnus".

Jūs simtiem reižu esat dzirdējis komplimentus par to, ka jums ir brīnišķīga balss, un tā nudien ir patiesība. Bet kā jūs pats nonācāt līdz idejai, ka gribat kļūt dziedātājs? Nākat no Silēzijas apgabala Dienvidpolijā...

Tas ir sarežģīts stāsts, jo

manā ģimenē nav mūziķu, bet soli pa solim savu vēlmi attīstīju – es vienkārši mācījos.

Sākumā dziedāju Katovicē, pēc tam jau parādījās pirmie līgumi. Tā normāli, soli pa solim, es savu karjeru arī attīstīju. Patiesībā jau nav īpašas receptes, kā kļūt par izcilu dziedātāju – cik dziedātāju, tik arī padomu un recepšu. Daži uzvar konkursos, un tad viņu karjera strauji attīstās. Manā gadījumā tas bija soli pa solim – sākumā dziedot korī, pēc tam – mazākos opernamos. Tā arī veidojās mana karjera, bet tas ir ļoti drošs ceļš. Un es priecājos par to.

Sarunu pilnā apjomā lasiet Sabiedrisko mediju portālā LSM.LV!