Komponists Jānis Petraškevičs: Mani radošākie periodi parasti sakrīt ar rudeni un ziemu

Svētdienas Rīta intervijā tiekamies ar komponistu un JVLMA Kompozīcijas katedras docētāju Jāni Petraškeviču, kurš no savas katedras izvirzīts un mūzikas akadēmijas mācībspēku kopējā balsojumā izraudzīts par "JVLMA un LMT Gada balvas 2023" laureātu mācībspēku vidū.

Sarunas gaitā pieskaramies gadalaiku tēmai dabā un to atbalsīm mūzikā, runājam par studenta/skolotāja attiecībām un Jāņa Petraškeviča īpašo kompozīcijas mācīšanas veidu, kā arī atskatāmies uz aizvadītā gada nozīmīgākajiem radošajiem notikumiem.

Sarunas starplaikos klausāmies fragmentu no Ievas Salietes un Artura Novika veiktā koncertatskaņojuma skaņdarbam "Neparlēles": aizvadītā gada decembrī šis Jāņa Petraškeviča skaņdarbs tika izraudzīts par labāko festivālā-konkursā, kas veltīts klavesīnam un laikmetīgajai mūzikai Le prix Anndeli de Man Amsterdamā. Izskanēja fragments no koncertieraksta Tallinas festivālā Afekt, kurā Jāņa Petraškeviča darbu "Kārtības rituāli" atskaņoja ukraiņu kameransamblis "Ukho ensemble Kyiv" diriģenta Luidži Gadžero (Luigi Gaggero) vadībā.

Inga Žilinska: Šis gads tikko sācies, un mūs pārsteigusi pamatīga ziema. Vai esi aukstumu mīlošs cilvēks, vai tomēr drīzāk vasaras "augs"?

Jānis Petraškevičs: Esmu laikam aukstuma mīļotājs – tādā ziņā, ka mani radošākie periodi parasti sakrīt ar rudeni un ziemu. Pēdējā laikā gan esmu iemīļojis arī pārējos gadalaikus, taču tad, kad biju jaunāks, tieši šie gadalaiki man ļoti izteikti bija paši mīļākie.

Kā tev šķiet, vai mūzikas valoda arī izriet no gadalaiku rita?

Es laikam jūtos tā, ka

pelēkajā laikā un ziemā, kad tas pelēkums nav tik izteikts, bet ir vairāk balts, man dabai vai pasaulei jādod kaut kas no sevis, bet pavasaris un vasara kaut kādā ziņā ir pašpietiekamāki. Un tad tā iekšējā sajūta, ka kaut kas ir jādod, un domājot par to, kā un kādā veidā – tas patiešām atsaucas uz pašu mūzikas valodu.

Man bijušas interesantas sarunas ar kolēģiem par šo tēmu. Man šķiet – tā kā mūzikā jābūt plaši pārstāvētām izjūtām un emocijām, jābūt gan gaismai, gan arī tumšākām stīgām, domāju, ka ziemā, tāpat rudenī, šos spektrus varam piedzīvot arī dabā un izjūtā par pasauli. Iespējams, ka tas sasaucas un saspēlējas ar manu pamatizjūtu par kompozīciju.

Par kompozīciju mēs noteikti vēl parunāsim, bet vispirms tevi no sirds vēlos apsveikt ar Latvijas Mūzikas akadēmijas Gada balvu. Tieši tu šogad esi izvirzīts šai balvai kā Mūzikas akadēmijas mācībspēks un saņemsi to līdz ar diviem studentiem. Cik nozīmīgi tev vispār ir dažādi apbalvojumi, atzinības, uzvaras konkursos? Tavs lielais simfoniskais opuss, kas izskanēja Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā aizvadītajā gadā, tika nominēts Lielajai mūzikas balvai, tāpat vairāki tavi darbi pēdējā pusgada laikā tikuši godalgoti ārpus Latvijas. Cik svarīgas tev ir šādas atzinības?

Katrā ziņā es liekuļotu, ja teiktu, ka tam nav nozīmes. Tam pilnīgi noteikti ir nozīme.

Gan kolēģu, gan plašākas sabiedrības atzinība – tas ir kas tāds, kas ļauj sajust to, ka tas, ko tu garajās vienatnes stundās esi pārdomājis un izdarījis, kaut kādā veidā rezonē vēl ar kādu. Tā ka tam katrā ziņā nozīme.

Tajā pašā laikā allaž paturu prātā to, ko savā laikā minēja Kaija Sāriaho – ka komponista mērķis un uzdevums nevar būt plašākas sabiedrības apmierināšana vai gandarījuma sniegšana: kaut kādā ziņā komponistam ne nu gluži jāstāv tam pāri, bet viņa mērķiem kaut kādā ziņā jābūt autonomiem no tā, ka komponējot domāsi, kā tas publikai patiks vai nepatiks. Un tā tas arī patiešām ir, ka brīdī, kad komponēju, par šīm lietām faktiski nedomāju. Bet tos brīžus, kad piefiksēju sevi domājot par šādām sajūtām, izmantoju kā sava veida atspēriena punktu meditācijai, lai sevī šo jautājumu sakārtotu un beigu beigās tomēr sajustos brīvs. Bet vēlreiz gribu atgriezties pie tā, ko minēju iepriekš: ka atzinība un novērtējums – tas ir ārkārtīgi patīkami.

Tas, par ko tu šobrīd runā, vairāk saistīts ar radošo darbu un komponēšanu. Bet Mūzikas akadēmija un LMT tevi apbalvo kā gada labāko mācībspēku. Cik gadu tu jau esi akadēmijā? Vai atceries laiku, kad sāki, un kas šajos gados mainījies? 

Sāku pasen: pirmos studiju kursus akadēmijā sāku vadīt 2011. gadā. Tagad pagājuši jau vairāk nekā 12 gadi. Pašā sākumā pasniedzu mūzikas formu un biju vienkārši pieaicinātais docētājs, bet no 2017. gada esmu ievēlēts kā mācībspēks: pašā sākumā – lektors, tagad – docents, un noteikti ir atšķirības tajā, kā es pats sajūtu gan pašu pasniegšanas procesu, gan arī pats sevi tajā visā. Ar laiku nākusi klāt pieredze, un arī studiju kursi, ko šobrīd pasniedzu, ir tik dažādi, ka man pašam sevī nākas attīstīt ļoti dažādas šķautnes, lai katru no šīm lietām varētu izdarīt. Ja pārdomāju, kas bijis tik īpašs tieši pēdējā gada laikā, jāatzīmē, ka šogad bakalaura programmu beigs divi ārkārtīgi izcili jaunie komponisti – Aleksandrs Avramecs un Ernests Valts Circenis, kuri studē gan pie manis, gan arī pie Krista Auznieka un arī Rolanda Kronlaka. Tas allaž ir tā, ka ar tik izciliem studentiem strādājot, tā ir tāda kā kolēģu sadarbība, jo es absolūti neliekuļojot varu teikt, ka mūsu kopīgajās stundās iemācos no viņiem tikpat daudz, cik viņi no manis.

Tas arī bija mans nākamais jautājums: cik ļoti students ietekmē pedagogu un pedagogs – studentu? Un ja mēs skatāmies atpakaļ, vai tu to varētu salīdzināt ar savām izjūtām mācību procesā un saviem pedagogiem, kuru vidū ir gan latviešu, gan ārvalstu komponisti, piemēram, Svens Dāvids Sandstrems?

Kopš strādāju kā pedagogs, jūtu, ka es pats kā komponists kaut kādā ziņā esmu atbrīvojies, jo redzu to, cik ļoti dažādi ir komponisti, cik katram ir atšķirīgas izejas pozīcijas un dažāda veida darba metodes, pieeja darbam.

Strādājot ar studentiem, kaut kādā ziņā pats esmu attīstījis lielāku elastīgumu: to redzu pats savā radošajā darbā – ja man kaut kas lāgā nesanāk, esmu spējīgs izmēģināt citādāku ceļu, kaut kādā ziņā saredzu vairāk iespēju.

Un mans darba veids ar kompozīcijas studentiem pilnīgi noteikti nav tāds, ka es viņiem mācītu, kā pareizi jākomponē vai ka man būtu sava ļoti skaidri izkristalizēta komponēšanas metode un tagad stāstu, ka jāraksta pēc tās. Es katrreiz ļoti uzmanīgi mēģinu ieklausīties un skatīties, kāds ir konkrētā cilvēka radošais temperaments, vai viņš vai viņa ir vairāk intuitīvi orientēti, vai – tieši pretēji – ir ar ļoti izteiktu konceptuālu domāšanu.

Kaut kādā ziņā mūsu stundas attāli varētu salīdzināt ar terapijas seansiem – tādā ziņā, ka mans uzdevums vairāk ir uzklausīt un uzdot pareizus jautājumus. Kaut kādos brīžos mēģinu arī pats ar kādām atbildēm nākt klajā, bet vairāk tomēr ir tā, ka uzklausu.

Protams, to vieglāk darīt ar pieredzējušākiem studentiem, kas jau samērā skaidri zina, ko un kā viņi vēlas darīt, un mans uzdevums ir to piekoriģēt. Savādāka situācija ir tad, ja students kompozīcijā ir iesācējs, tad man patiešām jādod kaut kāda veida pamati, kaut kāda veida pamata izpratnes, pamata kategorijas – tad tas vairāk aiziet ar tādu pieeju. Bet, kā jau minēju, komponēšanas pasniegšana no manis paša prasa attīstīt ļoti dažādas pieejas, dažādas spējas.

Saruna pilnā apjomā lasāma Latvijas sabiedrisko mediju portālā lsm.lv.