Pirmoreiz radio ēterā - Nacionālās ierakstu firmas SKANI paspārnē izdots albums "Juris Karlsons: Dzīves un nāves dejas", ko ieskaņojis Liepājas Simfoniskais orķestris Gunta Kuzmas vadībā. Albumā iekļauti trīs komponista skaņdarbi: "El Cid. Dzīves un nāves dejas", svīta no baleta "Antonija #Silmači", kā arī "Jāzepa vīzijas", kuru atskaņojumā piedalījies baritons Daumants Kalniņš.

Turpmāk - muzikologa Jāņa Torgāna rakstītais albuma ievadā.

Diezin vai Juris Karlsons būtu ar vienu teikumu raksturojams gan kā mākslinieks, gan tieši kā mūzikas jomas pārstāvis: viņš ir daudzveidīgs un daudzpusīgs, jaunrades ideju un žanru izvēles ziņā, kā teicam, fleksibls. Arī viegli sakompromitētais atvērts viņam pieskanīgs: blakus (vai apakš) tīri muzikālai iecerei un versijai allaž kāds ārpus muzikāls pavadonis vai pat režisors. Gan pavisam tieši – ar poētisku tekstu vai skatuvisku darbību saistīts. Gan arī hipotētisks, ne vienmēr priekšplānā jaušams, kā slavenā lādīte ar dubulto dibenu: te koncerta žanra un koncertēšanas idejas lauzums ar īpašām piebildēm, te ļaušanās simfonijas žanra īstā varianta meklējumiem, te visdažādāko instrumentu izvēle un kombinācijas kopspēlē. Galu galā – arī vesels birums visdažādāko miniatūru gan vokālajā jomā, gan instrumentālajā, gan – dabiski – kopā. Viss ir jāizmēģina, jāpārbauda ar paša uztveri.

Negribētos pielīmēt kādu vienu raksturtēzi, bet kopskatu varētu riskēt iezīmēt ar mēreni moderns: bez galējībām, taču trendā, nekrītot laukā no latviešu mūzikas paradigmas, bet iezīmējot savu vārdu un burtu.

Šajā albumā iekļautos atšķirīgos skaņdarbus vieno kopēja īpašība: tie saistīti ar skatuvi, ar teātri, tātad citu – vēstošu mākslu. Jā, dažādā veidā un tiešuma vai netiešuma pakāpē, taču rampas gaisma tur ir klāt, nerunājot par to, ka visiem opusiem saknē ir literārie sacerējumi, sākotnējais vēstījums, avota impulss. Un man šķiet, ka komponista paša dotumu klāstā arī ir kāda šķēle teātra, teatrālisma, teatralitātes. Kā katrā no mums. Ar visiem monologiem un dialogiem, ekspozīcijām un fināla mēmajām ainām… Taču, ja reiz skaņradis mums šādu skatījumu, redzējumu piedāvā, tad tur arī ir kāds knifs, kāds īpašs rakurss, kāda slēdzene un atslēga.

Pjēra Korneija "Sids" Dailes teātrī iestudēts 1996.gadā Arnolda Liniņa režijā, laikā, kad Juris Karlsons vairs nebija uz komandtiltiņa mūzikas jomā, bet vienkārši sadarbojās ar Arnoldu Liniņu un teātri.

Taču albumā mums pieejamais nekādi nav pa tiešo pārņemts no izrādes. Nē, nepavisam. Tas ir cits žanrs, cits rakurss, cita leģenda (kā izlūka gatavais stāsts iespējamai iekrišanai, kurš nesakrīt ar viņa cilvēcisko patību). Arī virsraksts ir cits – gan spāniski mauriskais El Cid kā folklorizējies varoņtēls  (kungs, valdnieks, bruņinieks – šis pēdējais laikam gan visvairāk...), gan klāt tam vēl "Dzīves un nāves dejas". Nez vai bez tām dejām Spānijā vispār var iztikt – arī tad, kad Gvadalkivira skrej un krāc... Taču daudz vairāk nekā prāts un saprāts, te nosaka neprāts: kaisme, kaisle, asiņu balss. Un godaprāts, gara dižciltība un cildenums.

Pašas dejas (visā kopumā un tiešumā) sākotnēji it kā gurdenas, lēnīgas, taču reizumis it nospriegotas, uzvilktas, un tad arī – virpulis, atvars, reibonis. Un vairs nav nošķirams – dzīve vai nāve, vai abas vienlaikus.

Svīta no baleta "Antonija #Silmači" simfoniskajam orķestrim tapusi 2020. gadā, pati baletmūzika - 2017., pirmiestudējums - 2018. Sižeta kontūras latviešu auditorijai nav jāpārstāsta – tās no bērnu dienām zina vai ikviens. Savukārt internacionālajam klausītājam jau nemaz nav iespējams izstāstīt darbības metus un pavērsienus. Varbūt vienīgi iezīmēt kādus mezgla punktus caur darbības personu īsu reģistru. Viss notiek Latvijā, lauku sētā Silmači – kādu lugas autors Rūdolfs Blaumanis 20. gadsimta sākumā to redzējis. Saimniece Antonija, vēl vitāla atraitne ar meitiņu, skrodermeistars Dūdars, ar kuru kādreiz tuvinājušies, Aleksis– priekšstrādnieks, kurš ieskatījies Elīnā, jaunā kalponē, un abi cerējas. Tad vēl trīs, jāteic, vecenes– vaļiniece Bebene, dziedniece Tomuļmāte un vēl mutīgā kalpasieva Pindacīša. Tieši viņa par Antoniju lugā īsi konstatē: Branga un priša diezgan vēl ir. Vecāka jau arī nav par Aleksi. Tad jaunieši, īstenībā pusaudži Rūdolfs, Kārlēns un Ieviņa. Un vēl žīdu trijotne: paunu tirgotājs Ābrams, viņa dēls Joske un savukārt viņa iecerētā jaunā šneideriene Zāra (drusku ceremoniāla, ar manierēm, bet... plika kā sūname adatine – Ābrams par šo kolīziju ir šausmās). Viņas žīdiskais akcents nav karikatūrisks, jo ir īsts – pat baletā.

Komponists vēstījuma centrā izvirzījis Antonijas dzīvi un pārdzīvojumus (īstās vai iedomātās jūtas pret Aleksi, cerības uz laimīgu vai vismaz mierīgu laulību) – tādēļ baleta emocionālais kodols gan viņas tēlā, gan titulā.

Jā, un, protams, Līgovakars un Jāņu dienas gaidīšana– vispārindoeiropeiska padarīšana un dziļi latviska norise. Taču Antonija – baletā – tobrīd nepiedalās saimes dziesmās un līksmē: viņa ir sastingusi. Pati luga gan pirmuzvedumā, gan tālākajā gaitā cieši saistīta ar Aleksandra Būmaņa skanīgo, trāpīgo un dzīvo mūziku, kas ik pa laikam pavīd arī baleta partitūrā – kā attāls mājiens, kā atgādinājums un uzvedinājums.
Svītas deviņas daļas glīti izkārtotas ar pretmetiem un kontrastiem, kopējo nosacīto sižetu spoguļojot pavisam brīvi.

 Līdzīgi kā ar Sidu, "Jāzepa vīzijas" ir atskats, retrospekcija, 1981. gada teātra izrādes "Jāzeps un viņa brāļi"  Arnolda Liniņa režijā, hronoloģiski attāla rezonanse. Jā, tas ir Austrumu tuksnesis, tā ir arī vienatnība un vientulība – svarīgas Raiņa Jāzepa reālās eksistences šķautnes. Pirmā asociācija – skatījums, vērojums, tad arī parādība, negaidīta zīme. Jebkurā gadījumā redzējums – pagātnē vai nākotnē, vai abēji. Kopumā stipra asociācija ar acīm tveramo. Nē, tā nav gaiši romantiska pastorāle . Tā ir gan ainava, bet drīzāk tas ir skatiens tuksneša karstajos putekļos (Rainis, "Fatamorgana"), neganta, nospiedoša svelme, smilšu dedzinošā elpa. Tomēr kodols – ar aci tverams (varbūt ar iekšējo, slēpto aci): redzējumi, raudzījumi, jā, vīzijas.

Un vēl gluži cita dimensija – cilvēka balss. Stilizēti nekopta, raupja balss – padrūms dvēseles monologs kā grūdieniem, kā šķēršļus pārvarot.

Vienbrīd rodas asociācija ar muedzīna sevī vērsto šķietami vienmuļo dziedājumu, taču šis ir tieši raupjš, it kā pretsvaru vairojot, ar emocionāliem grūdieniem no dziļākiem laikrites bezdibeņiem.