Šī gada sākumā klajā nāca divi Jāņa Lūsēna instrumentālās mūzikas albumi: "Gadalaiki – divpadsmit mēneši" un "Skaņu lauki. AIZ. Vēla vakara klaviermūzika", kuru ieraksti atspērušies pandēmijas mājsēdes laikā.

Par pirmo albumu stāstījām un to raidījām jūnija un septembra beigās, bet tagad pirmo reizi "Klasikā" skan "Skaņu lauki".

"Esmu apveltīts ar neparastu spēju sajust skaņas krāsās. Improvizējot tonalitāte, mūzikas plūdums un instrumentu tembrālais skanējums rada krāsainu un mainīgu asociāciju virkni, ko esmu nosaucis par SKAŅU LAUKIEM. Ierakstā, kas tapis manā mūzikas namā OZOLU SKOLA, dzirdami daļa no tiem. Pieejamas arī notis," – tā albuma priekšvārdā raksta pats komponists.

Pirms klausāmies albuma astoņas kompozīcijas, atceramies sarunu ar Jāni Lūsēnu, kas notika februārī, kad viņš stāstīja par abiem jaunajiem albumiem.

***

No jaunības gadiem līdz mūsdienām komponistu vienmēr ir aizrāvusi improvizācija un jaunu tembrālu saskaņu veidošana. Kopš 2020. gada Jānis Lūsēns darbojas kā improvizētājs, dzīvo un komponē Zvārtavas pagasta Ozolu skolā, kurā atrodas viņa mūzikas instrumentu kolekcija.

Savas improvizācijas komponists dēvē par Skaņu laukiem un sevi neuzskata par pianistu, bet gan par klaviatoru.

Skaņu lauki ir kā meditatīvas etīdes, kurās izpaliek dramatisms un kontrasti. Ja tās salīdzinātu ar norisēm dabā, tad līdzība būtu meklējama strauta čaloņā, vēja šalkās vai lietus monotonajā skanējumā.

(teksts: janislusens.lv)