Pirmoreiz LR3 ēterā -  pianista Vestarda Šimkus šopavar izdevniecībā Artalinna klajā laistā Kloda Debisī mūzikas dubultalbuma pirmais tvarts ar 12 prelūdijām no Prelūdiju pirmās burtnīcas - „Delfu dejotājas,” „Buras,” „Vējš līdzenumā,” „Skaņas un smaržas virmo gaisā,” „Anakapri pakalnos,” „Pēdas sniegā,” „Ko redzēja rietumu vējš,” „Meitene ar linu krāsas matiem,” „Pārtrauktā serenāde,” „Nogrimusī katedrāle”, „Paka deja” un „Menestreļi.”

Vestards Šimkus: "Kloda Debisī mūzika un viņa klavierspēles ieskaņojumi pēdējo gadu laikā man kļuvuši īpaši tuvi un nozīmīgi. Jau vairāku gadu garumā es katru pavasari daudzos piegājienos noklausos visus Kloda Debisī skaņdarbus. Tie ir dažādi skaņdarbi - tā ir kamermūzika, tā ir simfoniskā mūzika, protams, arī klaviermūzika.

Mani, protams, īpaši interesē tieši paša Kloda Debisī ieskaņojumi. Viņš ierakstījis daudzus savus klavierdarbus, tostarp arī vairākas savas prelūdijas, un viņa klavierspēlē es sadzirdu kaut ko tādu, ko es ļoti vēlos, lai tas turpinātu dzīvot arī mūsdienās, neskatoties uz to, ka šie ieraksti ir tapuši vairāk nekā pirms simt gadiem.

Tā ir klavierspēles estētika, kas man beidzamajos gados kļuvusi īpaši tuva un kuru es esmu iemīļojis, klausoties, piemēram, kā Aleksandrs Skrjabins spēlē savu mūziku vai kā Sergejs Rahmaņinovs spēlē savu mūziku, tāpat arī kā Klods Debisī spēlē savu mūziku. Tā ir estētika, kas mūsdienās vairs neeksistē un netiek uzskatīta par stilīgu vai modē esošu. Tā ir estētika, kas, protams, prasa arī ārkārtīgi lielu pianistisko meistarību un mākslinieciskās intuīcijas jūtīgumu, kas nav nemaz tik bieži sastopams, bet uz kuru cenšos tiekties un tiekšos droši vien visu atlikušo dzīvi. Bet jebkurā gadījumā šādi ieraksti - kā, piemēram, Kloda Debisī ieskaņojumi - ir tie, kas mani kā pianistu noteikti iedvesmo visvairāk un kurus tiešām klausos ar lielu uzmanību un interesi.

Man pat ir tāda viena īpaša vietiņa meža malā, kur mežs satiekas ar saulainu, skaistu pļavu. Tajā bieži vien ganās zirgi un brīnišķīgi spīd saule tieši pēcpusdienās, un tieši martā un aprīlī. Un tad es bieži vien aizeju tieši uz šo vietu, apsēžos uz viena celma un klausos Kloda Debisī prelūdijas.

Gadu no gada tas notiek, un tas ir kā tāds pavasara vēstnesis - man tas kļuvis par neatņemamu konkrēta gadalaika, konkrētas noskaņas, konkrētas diennakts gaismas sastāvdaļu. Un šī mūzika man savā ziņā palīdz arī ieraudzīt to pasauli, kas man apkārt, kaut vai vienu konkrēto ainavu kā gleznu.

Jo arī paša Kloda Debisī mūzika ir skaņu gleznas. Un tā ir glezna, kas pasauli, kas man konkrētajā brīdī ir apkārt, ierāmē un iedvesmo sakoncentrēties uz visu, ko nu es tur apkārt tanī brīdī redzu, un aicina man to novērtēt - izbaudīt visā pilnībā un dažkārt ļauj sadzirdēt pašam savu mūziku.

  Dubultalbuma otro tvartu "Klasikā" vaļā vērsim 9. jūnija vakarā.