Šovakar, 5. martā, plkst. 19:00 tiešraidē no Latvijas Nacionālās operas un baleta "Klasika" piedāvās "Lielās mūzikas balvas 2018" apbalvošanas ceremoniju un laureātu koncertu.

Tieši "Klasikas" klausītāji būs pirmie, kuri uzzinās karsti gaidītos rezultātus!

Gaidot ceremoniju, raidījumā "Benefice" kopā ar muzikoloģi, laikraksta "Diena" mūzikas apskatnieci Inesi Lūsiņu apkopojam simtgades muzikālos iespaidus. Uzklausām arī atzinumus no Latvijas koncertdzīves veidotājiem reģionos - runājamies ar Diānu Zirniņu no Latgales vēstniecības "Gors", Timuru Tomsonu no "Lielā dzintara" un Juri Žagaru no koncertzāles "Cēsis".

Bet par gatavošanos šīvakara LMB ceremonijai telefonsarunā vēsta tiešraides vadītāja Liene Jakovļeva.

***

Pamatīgi rosīgā koncertdzīve

Kā Latvijā veidojas koncertdzīve kopumā, kad mums ir iespēja dzirdēt arī pasaules mūziķus? "Pagājušajā gadā likās - redzot, cik daudz un dažādu orķestru, diriģentu un solistu pie mums viesojas gan akadēmiskās, gan džeza mūzikas laukā, bija sajūta, ka tas ritenis ir tā iegriezies, ka tas kļūst jau gandrīz vai sistemātiski. Ko darīt tagad? Inerce nedrīkst apstāties," atzīmē Inese Lūsiņa. "Protams, šogad tik plašs finansējums nav pieejams.

Bet esmu ļoti priecīga, ka ar jaunu sparu pamodušies kultūras atbalstītāji, ka mums nav viens pats Teterevu fonds, kas nosedz visu, cik vien spēj, ja runājam par privāto sektoru.

Tagad, piemēram, būs jauns festivāls Jūrmalā, Dzintaru koncertzālē - šis būs ļoti plats solis uz priekšu, jo atkal dzirdēsim mūsu iemīļotos latviešu pasaules maestro, ieskaitot Marisu Jansonu! Katrā ziņā, šis festivāls noteikti būs viens no smagsvara notikumiem, ar kura palīdzību atdzīvosies arī mūsu kādreiz starptautiski slavenā Dzintaru koncertzāle."

Uz to, ka arī reģionos koncertdzīve ir pietiekoši aktīva, norāda arī šīgada Lielās mūzikas balvas kategorijas un nominanti, kuros ir vairāki koncerti, kas izskanējuši reģionālajās koncertzālēs. Svarīgi, ka šie koncerti neatkārtojas Rīgā, tātad arī šīs reģionālās koncertzāles, domā par arī par tādiem īpašiem notikumiem.

Inese Lūsiņa: "Pieņemu, ka tas noteikti nav tik viegli, jo visvienkāršākais būtu visu producēt "Latvijas Koncertos" un tad šīs programmas atskaņot visā Latvijā.

Vairumā gadījumu klausītāji būtu priecīgi, ka viņi var dzirdēt to pašu, ko Rīgā, turklāt nebraucot uz Rīgu, pie tam labākos apstākļos - jo Rīgā vēl aizvien koncertzāles absurdā kārtā nav.

Mums ir tik augstas kvalitātes mūziķi, īpašie viesi, tik blīva koncertu aprite, kuru var salīdzināt ar lielajām metropolēm - un, neraugoties uz iedzīvotāju mazo pirktspēju, koncerti gandrīz vienmēr ir cilvēku pilni. Taču normālas, laikmeta garam atbilstošas koncertzāles ar kvalitatīvu akustiku un infrastruktūru vēl aizvien nav."

Cēsīs sliktu mantu ietirgot nevar

Ko saka paši koncertzāļu vadītāji par žanriem kopumā? Kuri ir "ejošie", kun kuri - grūtāk "iebarojamie"?

Juris Žagars: "Teātrus var pārdot visus, arī sliktus, mēs cenšamies neņemt sliktus,

bet teātri latvieši izpērk pilnībā. Tas ir vienkārši paradoksāli! Bet vienkārši tā tas ir. Mēs ar teātriem nekad nezaudējam.

Ārkārtīgi cenšos ierobežot popkoncertus, bet mums diemžēl jāpelna nauda, tāpēc jāizīrē zāle.. Tomēr jāskatās arī, kas veido koncertzāles reputāciju.

Ļoti interesanta tendence, kas novērojama Cēsīs, ir tā saucamā hipsteru sabiedrība, jaunie intelektuāļi, kas ir visai interesanta izpausme.

Jo mums ir tādi koncerti, kas varbūt citās koncertzālēs varētu neiet, piemēram, ambientās mūzikas cikls sadarbībā ar "Tīrkultūru" - ārkārtīgi labi izpārdots! Tie ir Cēsu jaunie intelektuāļi, kas no Rīgas pārvākušies un tur dzīvo. Paradoksālā kārtā bērnu pasākumi nemaz nav tik ļoti labi apmeklēti. Īstenībā esam vairākus koncertus pat atcēluši, jo nav intereses.

Otra lieta, kas vienmēr veicas - ir ja nosaukumam pieliec klāt kaut ko seksīgu. Teiksim, pieliekam Krēmeram pieliekam vārdu "Tango" - "Krēmers un Tango", un strādā.

Itāļu čella rokzvaigzne Solima - atrodam vienu epitetu, ka viens kritiķis par viņu kaut kad kaut ko teicis. Liela lieta ir, kā tu to tirgo, bet sliktu mantu tu ietirgot nevari, vismaz Cēsīs..."

Rēzeknē - jauna auditorija

Diāna Zirniņa: "Ir klausītāju daļa, kurai joprojām nevaram uzreiz piedāvāt laikmetīgo mūziku, mums viņi ar to sākumā jāiepazīstina solīti pa solītim, un tas ir ļoti labi. Mūsu programmā ir arī pasākumi, kurus varam dēvēt par vieglā žanra pasākumiem, bet tas zināmā mērā arī lauž ledu un ļauj klausītājam ienākt mūzikas templī un saprast, ka šis templis nav nekas nesasniedzams.
Nākošajā reizē viņi arī ļausies kaut kam kaut kam vēl vairāk.

Pagājušais gads un šis gads ļauj mums ieraudzīt vēl vienu jaunu auditoriju - tie ir bērni. Tā ir kultūras skolas soma.

Mēs redzam, cik ļoti noderīgi ir mūsu piedāvājumi tieši skolēniem, un atliek paļauties uz skolotāju gaumi un spēju redzēt tālāk. Teātra apmeklētāji ir ļoti uzticīga auditorija, vienmēr zinām, ka zāle būs pārpildīta. Ja runājam par orķestriem un Vivaldi "Gadalaikiem" 1000 cilvēku zālē! Bet ir arī cita sadaļa, kurai ir ļoti liela vērtība, un arī paši mūziķi labprāt to gribētu atskaņot. Mēs spējam atrast vietu mūsu programmā arī šādām lietām, bet ne bez atbalsta, ne bez Valsts Kultūrkapitāla fonda programmas, jo tā ļauj neaiziet tik ļoti auditorijas pavadā un neizdabāt, bet tai pat laikā piedāvāt ko interesantu, ko nebijušu."

Liepājas veiksmes formula - nosaukums

Timurs Tomsons: "Kad domājam par koncertu pārdošanu, veiksmīgs nosaukums ir liela procentu daļa no pasākumu veiksmes stāsta.

Pirmais, ko klausītājs uzķer, tas ir nosaukums. Sevišķi tad, ja viņš nezina saturu. Strādā leģenda vai karalis, zvaigznes, pērle...

Mūsu situācija ir īpatnēja tāpēc, ka mums ir Liepājas Simfoniskais orķestris, tas ir lielais nomnieks koncertzālei, un mēs sapratām to, ka lai gan iesim simfoniskajā repertuārā, mēs to nepārsātināsim. Jā, esam uzaicinājuši Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, Kremerata Baltica, Sinfonietta Rīga, bet simfoniskais repertuārs mums pēc būtības ir. Tāpēc skaidri nodalījām, ar kādu programmu, repertuāru mēs strādājam, lai nepārsātinātu publiku, kas mums ir ļoti limitētā daudzumā."

Līdzīga domāšana

Juris Žagars: "Man ļoti patīk tā mūsu trijotne - Rēzekne, Liepāja, Cēsis, jo mēs kaut kā visi domājam līdzīgi, un domājam komerciāli.

Un tas ir ārkārtīgi pareizi - tā domāt, jo mums ir jāprot pārdot. Lai tu dabūtu jaunu publiku, tev vispirms jāprot viņiem pārdot šī lieta. Un tad, ja cilvēks atnāk, pagaršo tavu produktu, vari "iesmērēt" viņam nākamo produktu, un beigās viņš jau ir atkarīgs no tava produkta, viņš ir tavējais."

Šodienas klausītājs - turīgāks un jaunāks

Bet kāds īsti ir šodienas klausītājs? Ja ārzemēs jau gadus divdesmit raud par to, ka publika noveco, kā tas ir pie mums?

Timurs Tomsons: "Jaunā auditorija, kas ir aptuveni 19-25 gadi, koncertus apmeklē ļoti līdzīgi, tāpat kā vecāka paaudze, un tā ir kardināli atšķirīga no Lielbritānijas, kur 60 plus ir galvenais segments. Tur, protams, ir dažādi iemesli - viens no tiem, ka mūsu pensionāri nevar atļauties tik bieži apmeklēt koncertus. Otrs iemesls - ārkārtīgi spēcīgā kultūras izglītība Latvijā, kas ir valsts dotēta, faktiski mūzikas izglītība. Tas uzreiz, manuprāt, ir iemesls, kāpēc jaunā auditorija iet uz koncertiem biežāk, nekā tas ir rietumos."

Juris Žagars: "Jā, biļetei ir jābūt zināmā cenā, lai cilvēkiem smadzenēs iestrādātos reflekss, ka kultūra kaut ko maksā, ka tas nav par velti. Akadēmisko mūziku tirgot zem cenas ir vienkārši nožēlojami."

Timurs Tomsons: "Es tam pilnīgi piekrītu!

Šobrīd esmu arī Valsts Kultūrkapitāla fonda ekspertu komisijas mūzikas sadaļā, un esmu tas "ļaunais", kurš, skatoties projekta tāmes, neesmu priecīgs, ja mūziķi vienkārši grib uztaisīt koncertu - piemēram, baznīcā - par velti.

Šis bezmaksas koncerts īstenībā izkrīt no konteksta un drusku pabojā arī to tirgu."

Juris Žagars: "Mums neiet slikti ar biļešu tirdzniecību, domāju - tāpēc, ka cilvēki ir palikuši turīgāki, mēs jūtam, ka cilvēkiem Latvijā ir vairāk naudas.

Viens baņķieris man nesen stāstīja - ka viņi netērē lielām lietām, pieņemsim, nepērk dzīvokļus, mājas, mašīnas un tamlīdzīgi, bet tas, kas ir līdz simt eiro, cilvēkam neskaitās nauda.

Un viņš, teiksim, atstāj naudu restorānā, izklaidēs, kultūrai. Jo atnākt uz koncertu tas nenozīmē tikai nopirkt biļeti, tas nozīmē atbraukt, saģērbties, aiziet uz kafejnīcu."

Timurs Tomsons: "Pilnīgi piekrītu, ka cilvēki, šķiet, kļuvuši turīgāki. Janvārī mūsu koncertzāles vēsturē esam sasnieguši rekordu biļešu ienēmumu ziņā, kas parāda, ka līkne iet uz augšu."

Juris Žagars: "Mani ļoti priecē tā saucamie package cilvēki, kuri vakarā iet uz krogu, ņem viesnīcu un tamlīdzīgi - tas ir sabiedrības slānis, kas būtu ārkārtīgi nepieciešams akadēmiskajai mūzikai. Bez Rīgas mēs nevaram iztikt, bet vienalga -

esmu pārliecināts, un to es varētu pierādīt arī ar skaitļiem, ka uz vietas esam izaudzinājuši proporcionāli ne mazāku klasiskās mūzikas klausītāju slāni, kāds, piemēram, Liepājā jau bija, kad koncertzāli uzbūvēja, un ar to varu lepoties.

Nedomāju, ka Jūrmalā kāds būtu uzaudzējis šādu sabiedrības slāni, vienkārši Rīgā nav koncertzāles, tāpēc visi brauc uz Dzintariem, un Dzintari var atļauties brīnišķīgas programmas. Bet tas, ka mums Cēsīs ir uzaudzis zināms slānis, to gan varu teikt, un esmu pārliecināts, ka Rēzeknē arī."

Diāna Zirniņa: "Ja skatāmies mūsu programmas kontekstā kopumā, vairāk nekā 30% uz mūsu skatuves ir profesionālā māksla, kas ir ļoti labs rādītājs. Ja pirms pieciem gadiem uz mums kā pirmo reģionālo koncertzāli skatījās kā uz kaut ko nebijušu un nezināmu, turklāt bija pareģojumi, ka akadēmiskajā jeb profesionālajā sadaļā neredzēsim apmeklētājus, šobrīd varu teikt, ka mūsējais ir tieši inteliģentais, domājošais apmeklētājs, un apmeklēt kultūras pasākumus - tā jau ir tradīcija, kas ir ļoti liela vērtība.

Runājot par kultūru, mēs parasti runājam tikai mākslinieciskos terminos, bet gribētu tomēr piebilst arī par ekonomisko atdevi, jo mēs esam papētījuši - šie cilvēki daudz vairāk atvēl līdzekļus ne tikai koncertu biļetēm, bet arī vēl dažām lietām, kaut vai kafijas krūzīte vai viesnīca, un tas ir svarīgi.

Patiesībā tā ir daļa no procesa."

Latvija - labu notikumu pārblīvēta

Juris Žagars: "Latvijas kultūrvide ir ārkārtīgi pārblīvēta, it sevišķi simtgadē, un "diemžēl" pārblīvēta ar kvalitatīviem produktiem - līdz ar to šajā konkurencē ir jāpacīnās. Tāpēc kultūru patērējošajam cilvēkam, iespējams, pat ir vienalga - divas reizes mēnesī viņš ar sievu iet uz "kaut ko". Ja tajā brīdī tā ir laba teātra izrāde, viņš aiziet uz teātri. Ja tas ir Ešenvalds vai Krēmers, viņš aiziet uz to.

Tā ka - ja mēs pārāk daudz pārblīvējām, mēs viņus varam nokraut ar pasaules orķestriem, viņi nenāks.

Pirmkārt jau tāpēc, ka viņi nevar nopirkt tik daudz biļešu tīri naudas ziņā. Otrkārt - tāpēc, ka cilvēks kaut ko var patērēt tikai tik daudz, cik var patērēt, un mēs to neņemam vērā. Ja mēs paskatītos uz to iedzīvotāju skaitu, kas vispār patērē kultūru...

Es īsti nepiekrītu sauklim, ka Latvija ir ārkārtīgi kulturāla valsts. Jā, viens zināms sabiedrības slānis ir hiperkulturāls.

Un tik liels slānis, salīdzinot proporcionāli ar visiem pārējiem iedzīvotājiem, iespējams, nav nevienā Eiropas valstī. Bet tas ir viens sabiedrības slānis, un, ja mēs to pārbarojam ar kvalitatīviem produktiem, mēs šos cilvēkus tālāk vairs nedabūjam."