24. janvārī 90. dzimšanas diena aprit kādreizējam Latvijas Nacionālās operas un Rīgas Radiofona orķestra (tagad - LNSO) čellistam, šobrīd Vācijā dzīvojošajam, bet laiku pa laikam arī Latviju apciemojošajam Donam Jaffē - pazīstamā čellista Ramona Jaffē tēvam, kuram, beidzot aktīvās čellista gaitas, negaidīti atklājies arī komponista talants! 

Dona Jafē mūžs ir bijis patiesi neparasts. Ne mazums tajā bijis dramatisma un laimīgu likteņa pavērsienu, kas atbalsojušies vairākos Dona Jaffē autobiogrāfiskajos skaņdarbos un pilnīgi noteikti varētu kalpot par lielisku sižetu spriegai piedzīvojumu filmai.

Dons Jaffē bijis pirmais Latvijas mūziķis ar ebreju saknēm, kurš pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados uzdrīkstējies izceļot no Padomju Savienības, kurš guvis augstāko novērtējumu konkursā uz čellista vietu Izraēlas Radio simfoniskajā orķestrī, izvirzoties par vadošo čellistu, un vēl gūstot kara pieredzi kā tankistam Izraēlas karā pret Ēģiptes-Sīrijas Savienību 1973. gadā...

Pirms 10 gadiem Dons Jaffē ciemojās Latvijā, kur, veidojot raidījumu "Mākslinieka darbistabā", viņu un Dona Jaffē dzīvesbiedri Elzu Saulkrastu namiņā apmeklēja Sandra Ņedzvecka.

Pārraidē ieklausāmies viņu toreiz runātajā, ko papildina Rakstniecības un Mūzikas muzeja ekspertes Ilonas Miezītes dokumentālais detektīvs par mūziķa Dona Jaffē neparasto dzīvi.

Pedagoģiskās gaitas Emīla Dārziņa mūzikas skolā, kuru pats absolvējis 1951. gadā, Dons Jaffe sāk 1960. gadā. 

Šķiet, liktenis Donu Jaffē ir pārbaudījis nepārtraukti, kopš pašas bērnības. Kad 1941. gada vasarā vācu karaspēks tuvojās Rīgai, Dona tēvs, saprazdams draudošās briesmas, izlēmis ar ģimeni doties uz Krieviju, jo cita glābšanās ceļa toreiz nebija.

"Ceļš ir garš un grūts," lasām Ilonas Miezītes publikācijā. "Vispirms ar motociklu, bet beidzas benzīns. Tad ar zirgu, kurš nokrīt un nobeidzas. Pēc tam kājām. Ne reizi vien jāpiedzīvo vācu iznīcinātāju uzlidojumus bēgošajām padomju armijas daļām, kas atkāpjas pa to pašu ceļu. Donu pat ievaino galvā. Vēlāk līdz robežai bēgļus uzņem krievu armijas mašīna ar ievainotajiem. Taču uz robežas jāpiedzīvo pārsteigums – Krievijas teritorijā viņus neielaiž, lai gan vecākiem ir padomju pases.

Ģimene ar trīs maziem bērniem naktī caur mežu nelegāli šķērso robežu un pavada vairākus mēnešus klejojumos pa Krieviju. Pa ceļam viņiem pievienojas tēva brālis Īzaks ar sievu un vectētiņš Moiše. Nobriest pārdrošs plāns ar vietējo kalnu taciņu zinātāju palīdzību nelegāli šķērsot PSRS un Afganistānas robežu, bet no turienes aizceļot uz Palestīnu...

Toreiz Afganistāna, tāpat kā Palestīna, vēl ir Lielbritānijas protektorāts. Neviens nezinājis, ka nesen PSRS ar Lielbritāniju ir noslēgusi līgumu par bēgļu izdošanu. Dona tēvabrāli ar sievu robežsargi arestē un izdod atpakaļ Padomju Savienībai. Tur abi gājuši bojā cietumā vai nometnē.

Palicēji ir nobijušies, ka arī viņus apcietinās. Vecāki dodas meklēt vietu, kur apmesties. Donu atstāj stacijā kopā ar vectētiņu, kurš aiz bada galīgi zaudējis spēkus, jo savu pārtikas devu arvien atdevis bērniem. Vectētiņš zēna acu priekšā nokrīt turpat stacijā miris.

Sākas grūtie gadi Sibīrijā, kur kara laikā arī brīvo cilvēku dzīve nav daudz labāka kā izsūtītajiem. Astoņus gadus vecais Dons mācās vietējā skolā. Tā ir tālu. Turklāt, lai līdz tai nokļūtu, jāšķērso Bijskas aiza pašā Novosibirskas nomalē, kurā dzīvo cilvēkēdāji vilki. Vietējie bērni uz skolu slēpo visi kopā grupās pa trīsdesmit, četrdesmit. Tad vilki baidās un netuvojas.

Dons neprot tik ātri slēpot kā viņi, aiz bada nav arī spēka. "Mēs to žīdu negaidīsim; lai vilki viņu apēd!" bērni nosaka un pamet jaunpienācēju vienu. Lai sevi aizsargātu, Dons apgādājies ar nūju, kurai galā iesista prāva nagla. 

Kādu rītu, kad atkal viens pats slēpojis cauri aizai, zēns sev priekšā ieraudzījis vilku ģimeni: tēvu, māti un divus mazus vilcēnus. Tad lielais vilks mīkstiem soļiem tuvojies un taisījis lēcienu uz viņu. Dons atvēzējies ar nūju un trāpījis vilkam tieši ar naglu pa degungalu. Tēviņš briesmīgi iekaucies un meties bēgt. Kopš tās reizes neviens vilks vairs zēnam netuvojies. No vietējiem bērniem Donam tā neizdevies sevi aizstāvēt. Gandrīz katru dienu viņš nācis mājās no skolas, piekauts līdz asinīm."

Tāpēc nokļūšana īpaši apdāvināto bērnu skolā Rīgā pēc atgriešanās no Sibīrijas 14 gadus vecajam Donam šķiet visīstākā paradīze...

Dzīve Padomju Savienībā ir nomācoša, antisemītiskā attieksme arī, un Dons Jaffē sāk domāt par izceļošanu. 1971. gadā, slepeni klausoties vācu radio, mūziķis uzzina par Latvijas un Lietuvas ebreju bada streiku pie Centrālā telegrāfa ēkas Maskavā, pieprasot ebrejiem izsniegt izceļošanas atļaujas. Lai mazinātu tolaik samilzušo saspīlējumu starp PSRS un ASV, padomju valdība piekrīt amerikāņu prasībai šos cilvēkus no Padomju savienības izlaist. To dzirdot, Dons iesniedz izceļošanas pieteikumu. Prasība tiek apmierināta, Padomju Savienība jāpamet mēneša laikā, taču izbraukšanai rodas neparedzēti šķēršļi.

"Dons ierodas Maskavā, lai nopirktu lidmašīnas biļetes. Bet izrādās, ka noteiktajā laika posmā tās vairs nav iespējams dabūt. Biļetes ir tikai uz reisu, kas izlido divas dienas vēlāk. Viņam iesaka lūgt izceļošanas termiņa pagarinājumu. Dons izlūdzies, lai šīs biļetes viņam rezervē. Atgriezies Latvijā, viņš tūliņ dodas uz Vīzu nodaļu lūgt divu dienu pagarinājumu. Viņam to atsaka. "Bet kā tad lai es izbraucu?" "Neizbrauksiet – paliksiet!"

Lieki piebilst, ka labākajā gadījumā tas nozīmē beigas mūziķa darbam. Viņš pacēlis balsi. Tad darbiniece paskaidrojusi, ka viņiem nav tiesību šādu pagarinājumu dot. To ir tiesīgs darīt vienīgi priekšnieks. Bet tas ir aizbraucis atvaļinājumā un atgriezīsies tikai pēdējā dienā, kad to vēl var pagūt izdarīt. Baidoties, ka pa to laiku rezervētās biļetes būs atdotas citiem, Dons nolemj vēlreiz braukt uz Maskavu. Arī vilciena biļetes nevar dabūt. Viņš samaksā par braucienu "uz rokas" un slēpjas vilciena pavadoņa istabiņā.

Maskavā aviobiļešu pārdevēja saka, ka viņu atlaidīs no darba, ja tās netiks pārdotas. Bet pārdot toreiz drīkstēja vienīgi ar atbilstošu izbraukšanas atļauju. Dons galu galā viņu pierunājis vēl pagaidīt. Taču atpakaļ paguvis vairs tikai uz vilcienu, kas Rīgā ienāk bez desmit divpadsmitos dienā. Vīzu nodaļa strādājusi līdz divpadsmitiem, parasti durvis slēgtas jau pāris minūtes agrāk. Un tā ir vienīgā diena, kad priekšnieks vēl var pagarināt izbraukšanas atļauju. Dons saka, ka tajā dienā viņš uzstādījis Latvijas rekordu maratonā, piecpadsmit minūtēs noskrienot pusotru kilometru. Pie iestādes durvīm viņš bijis piecas minūtes pāri divpadsmitiem un skrējienā ar lielu spēku meties durvīs, domādams, ka tās būs jau slēgtas. Bet tajā reizē durvis ir palikušas vaļā, un apkopēja tieši tobrīd noliekusies pie tām, mazgājot grīdu.

Dons apgāž apkopēju ar visu spaini, pārlido viņai pāri un pats nokrīt uz grīdas. Jau nākamajā mirklī viņš ir kājās un iebrāžas priekšnieka kabinetā. "Ja viņš tagad teiks, ka darba laiks ir beidzies, es pār sevi nevaldīšu," viņš pagūst nodomāt. Bet priekšnieks mierīgā balsī saka: "Nomierinieties! Jūsu dokumenti ir sagatavoti, un es tos tūlīt parakstīšu."

Pēc pāris dienām Dons ar ģimeni sēž lidmašīnā Maskavā. Aizbraucot šķiet, ka dzimteni redz pēdējo reizi, tāpēc noskaņa ir drūma. Tad lidmašīna nolaižas Vīnē, un pēkšņi sirdī ielīst gaišs prieks: "Es esmu brīvībā!" Līdz tam Dons nav ticējis Dievam. Bet tajā brīdī, stāvot uz lidmašīnas trapa Vīnes lidostā, viņš zina, ka Dievs ir."

Pēc Jom Kipur kara, kurā Dons Jaffē spiests iesaistīties kā tankists, vērojot arābu neprātīgo pašnāvniecisko drosmi, Dons saprot, ka Izraēlā miera nekad nebūs. Tāpēc viņš no Izraēlas dodas projām. Vispirms – uz Rietumberlīni, kur ir čellu grupas koncertmeistars Berlīnes simfoniskajā orķestrī, bet pēc tam - pie brāļa uz Brēmeni, kur atkal uzvar konkursā uz čellista vietu Brēmenes filharmonijas orķestrī. Kad pēc 22 orķestrī nostrādātajiem gadiem Dons Jaffē aktīvās mūziķa gaitas gatavojas beigt, viņa dzīvē notiek jauns un pat pašam Donam negaidīts pavērsiens:

pēc kāda koncerta Dons Jaffē atzinies kolēģim, ka viņam nepatīkot kāda mūsdienu komponista skaņdarbs, ko nupat nācies spēlēt. "Pamēģini pats komponēt, tad redzēsi, cik tas ir grūti!" kolēģis atbildējis. Mājās pārnācis, Dons sācis domāt: "Kāpēc gan lai es nevarētu komponēt?" Tā tapis viņa pirmais skaņdarbs "Kaislības".

Raidījumā skan: kamersimfonijas Anne Horribili autobiogrāfiskās taktis, fragmenti no Kora simfonijas ar čella solo, Sonātēm Passionen un Shoah, "Serafinas sapņiem" un kameropusa "Saulkrasti". Šo skaņdarbu interpreti: komponista dēls čellists Ramons Jaffē, arfiste Marī Pjēra Langlamē un pianiste Arianne Heringa, Latvijas Radio koris Kaspara Putniņa vadībā, stīgu trio Belcanto Strings un orķestris "Vācu kamerakadēmija".