"Man iedvesma rodas no darba. No darba! Jo ir ģēniji, kuriem ir ģēniju darīšanas, bet mums pārējiem, "zemes tārpiem", tas kaut kā jānopelna caur darbu," smaida komponists Edgars Mākens, atbildot uz vienu no viņaprāt "kaitinošākajiem" jautājumiem, kuru var uzdot komponistam – proti, no kurienes rodas iedvesma. 

Jau šovakar – opusa "Mūzika lielam ansamblim" pirmatskaņojums festivāla "Latvijas Jaunās mūzikas dienas" noslēgumā, tad vēl vājinieku opera "Marats / Sads" Nacionālajā teātrī: tie šoreiz ir galvenie iemesli, lai satiktos ar Edgaru.

Liene Jakovļeva: Jau vakarā būsi klausītāju rindās Lielajā ģildē, kas tūdaļ vērs durvis uz remontu, jo šodien noslēgsies festivāls "Latvijas Jaunās mūzikas dienas". Tas taču ir pagodinājums, ka festivāla noslēguma koncertā, kurā Normunda Šnē vadībā muzicēs orķestris "Sinfonietta Rīga", skanēs arī tavs jaundarbs?

Edgars Mākens: Jā, pilnīgi piekrītu.

Strādāt ar "Sinfonietta Rīga" – tas ir luksuss un privilēģija! 

Tavs pirmais simfoniskais darbs laikam arī bija tieši kopā ar orķestri "Sinfonietta Rīga", vai ne?

Jā, "Poētika", ar saksofoniem. Te gan atšķiras detaļas.Ja "Poētika" bija pilnajam sastāvam, tad šis ir ļoti specifisks gadījums, jo tas ir ansamblis, kurā spēlē koncertmeistari – stīgas ir pa vienai un arī pūtēji ir katrs pa vienam.

Tā bija tava ideja?

Domāju, ka ideja nāk no Rolanda Kronlaka, kurš kūrē šo visu. Nezinu, varbūt samānos kaut ko, bet priekšlikums nāca no festivāla puses.

Un tāds arī ir šis nosaukums: "Mūzika lielam ansamblim". Nekādu programmatisku āķi neesi devis?

Nē. Jo

man kaut kā brīžiem liekas, ka tas programmatisms klausītājiem nozog spēju interpretēt darbu tā, kā katram pašam šķiet.

Man neprasās.

Varbūt tev tā programmatiskuma ir tik daudz citā tavā pasaulē – teātrī, kur no tā neizbēgt...

Jā, tā varētu būt gan.

Kādā intervijā esi teicis, ka viens no kaitinošākajiem jautājumiem komponistam ir – no kurienes rodas iedvesma. Tad nu pakaitināšu tevi. Tātad – no kurienes tev rodas iedvesma?

No darba. No darba! Ir ģēniji, kuriem ir ģēniju darīšanas, bet mums pārējiem – "zemes tārpiem" – tas kaut kā jānopelna caur darbu. Tad,

kad tiek uzticēts jauns darbs, sākumā ir laimīgais skicēšanas posms, kad atbildība vēl nav iestājusies pilnā mērā un vienkārši var pierakstīt tekstā, var skicēt notīs, var skicēt ar roku uz papīra vienkārši kubiņus, formu taisot. Bet tad pienāk īstais darba cēliens,

kurā, protams, arī ir kaut kas ārkārtīgi fascinējošs: tas ir tas brīdis, kaut kādas nedēļas, kad tu tiešām pieslēdzies darbam ar maksimālu intensitāti, un pārējais diezgan lielā mērā aiziet otrā plānā. 

Bet nav jau nekad tikai viena lieta, kam vari atļauties pieslēgties. Ir arī citi darbi, un laikam jābūt kādām īpašām podziņām, lai pārslēgtos no viena uz otru. Pieņemu, ka arī Nacionālā teātra izrāde "Marats / Sads" bija pa vidu šim procesam.

Man šķiet, ka

tas bija Brāmss, kurš mēdza rakstīt divus dažāda rakstura darbus vienlaicīgi. Ja viņam bija pasūtīta, piemēram, Svinīgā uvertīra, tad otru darbu viņš rakstīja ar sēru noskaņu. Man līdzīgs gadījums bija šopavasar, jo "Marats / Sads" ir diezgan dzīvespriecīgs, brīžiem pat traki dzīvespriecīgs darbs, savukārt par "Mūziku lielam ansamblim" to nevar teikt: tā ir diezgan padrūma.

Un tad pienāk brīdis, kad satiecies ar mūziķiem. Komponistam tas laikam ir diezgan biedējošs mirklis, vai ne?

Jā, jā, tas nav laimīgs moments. (..) Tur ir divējādas sajūtas. Pirmkārt, ir šī labā skaņa profesionālu mūziķu izpildījumā, ko tu beidzot dabū dzirdēt: telpisku, apjomīgu un siltu. Tai pat laikā ir kaut kādas detaļas, kuras tu esi iecerējis – ka tās kaut kā parādīsies, bet tās neparādās. Un tad jāmeklē vaina. Bet nedrīkst šādā situācijā zaudēt darbaprieku.

Un šeit laikam ir tā atšķirība no teātra. Zinu, ka esi no tiem komponistiem, kuri mīl sēdēt mēģinājumos: esi iekšā visā procesā, kurā jebkurā mirklī var kaut ko mainīt, tomēr koncertmūzikas gadījumā – ja notis uzliktas uz papīra vai datorā un iedotas mūziķiem, kuriem tās iestudēšanai atvēlēts kāds laiciņš, tad laikam milzīgas pārmaiņas nav iespējamas.

Tieši tā! Teātrī izrāde parasti tiek iestudēta divu mēnešu laikā. Orķestrim "Sinfonietta Rīga" šonedēļ "jāuztaisa" četri vai pieci jaundarbi!

Tieši tā, jo šovakar līdzās tavam darbam skanēs arī mūzika, kuru autori ir Santa Bušs, Armands Skuķis, Asija Ahmetžanova un arī Ilona Breģe. Tāda cienījama kompānija un pamatīgs darbs tam visam apakšā.

Un ir ļoti, ļoti liels prieks, ka tāds koncerts tiek rīkots! Paldies organizētājiem un naudas devējiem. Tā ir vērtība. Ļoti mīlu tradīciju, ko saucam par Rietumu klasisko mūziku, tas man ir kaut kas ārkārtīgi tuvs, tāpēc priecājos, ka arī Latvijā notiek šādi jaunrades koncerti.

Tu pats esi teicis, ka tu savā ziņā esi izlēcējs – salīdzinoši vēlu sāki studēt kompozīciju. Vai jūties iederīgs šodienas laikmetīgās akadēmiskās mūzikas pasaulē ar savu balsi?

Es [vēl] meklēju savu balsi – tāda būs mana atbilde, un arī šis darbs man pašam ir zināms meklējumu posms. Piemēram, harmonijā meklēju jaunus ceļus – varbūt tas būs kaut kāds pagrieziena punkts.

Meklējumu ceļš var būt nebeidzams.

Jā, un droši vien šai ziņā labākais piemērs ir Stravinskis, kurš visu mūžu kaut ko mainīja. Nesen lasīju interviju ar Džonu Adamsu, kurā viņš stāsta par Stravinski – vēl 75 gadu vecumā viņš esot pircis dodekafonijas mācību grāmatas un risinājis kādus uzdevumus. Pieraksti bija atrasti. Tā kā... Jāizbauda process – laikam jāsaka tā.

Tu jau minēji – darbs, darbs, darbs. Bet kas vēl ir tie papildus ceļi, lai meklētu un atrastu iedvesmu? Klausoties citu mūziku? Lasot un gūstot iespaidus no citām mākslām? Es tikai minu.   

Mūzika laikam kā tāda. Jo brīžiem tu klausies lielisku skaņdarbu, un tad ir sajūta, ka... jāmet pie malas šitā ņemšanās un nav ko pašam mocīties, ja ir kas tik skaists un labs uzrakstīts. Bet tad ir atkal citi skaņdarbi, kas nav ne par matu sliktāki, bet kas iedvesmo mani uz paša radošo procesu. Nezinu, kur šajos darbos ir atšķirība. Nav izdevies nofiksēt to. Bet mūzika kā iedvesmas avots noteikti strādā. Vēl sarunas ar kolēģiem. Teiksim, mums ar Arturu Maskatu reizēm gadās pasēdēt un parunāties, un tas parasti ir jauns dzinulis kaut ko meklēt.

Vairāk – audioierakstā.