Valsts Akadēmisko kori "Latvija" Šveices kūrortpilsētā Lucernā pazīst labi, tas tur viesojies jau vairākkārt.

Tomēr maija vidū kori Lucernā pamatoti varējām saukt par debitantiem, viņi pirmo reizi uzstājās Zaubersee festivālā, kas veltīts krievu mūzikas ģēnijiem-Lucernas viesiem un kādreizējiem iedzīvotājiem. VAK “Latvija” šogad bija īpaši aicināts piedalīties Pētera Čaikovska operas “Pīķa dāma” un Igora Stravinska vokāli instrumentālā lieldarba “Kāziņas” koncertatskaņojumos.

Festivālā koris “Latvija” sadarbojās ar starptautisku solistu ansambli un Lucernas simfoniskā orķestra māksliniekiem, uzstājoties izcilā franču arhitekta Žana Nuvela projektētajā Lucernas Kultūras un kongresu centrā, bet pie diriģenta pults bija Lucernas simfoniskā orķestra diriģents un festivāla lielkoncertu mākslinieciskais vadītājs, amerikānis Džeimss Gafigans.

Edgars Raginskis: Kādas ir jūsu pirmās atmiņas par sadarbību ar VAK "Latvija"?

Džeimss Gafigans: Dīvainā kārtā spilgtākās atmiņas ir no reizes, kad es klausījos, nevis diriģēju. Bijām ielūguši kori uz Rahmaņinovam veltītu mini festivālu, kā zināms, Rahmaņinovam ar Lucernu bijusi cieša saikne, viņš ezera krastā pat uzcēla māju. Mēs iestudējām kora simfoniju "Zvani", un tā bija mana pirmā tikšanās, kuras laikā nespēju noticēt brīnišķajam kora skanējumam un ārkārtējai darba disciplīnai. Parasti ir vai nu viens, vai arī otrs, bet "Latvijai" ir abi. Varens, reizē caurspīdīgs un neforsēts skanējums. Bet, kā jau teicu, spilgtākais vēl tikai nāca, un tās bija Rahmaņinova "Vesperes", kuras koris dziedāja Māra Sirmā vadībā. Taisnību sakot, apmeklēt vēl kādu koncertu pēc tādas slodzes kā "Zvanos" bija pēdējā izvēle manā prātā, tomēr orķestra administrācija mudināja sasparoties un aiziet paklausīties.

Vaicāju, vai būtu rupji neaiziet uz koncertu, un saņēmu atbildi, ka, protams, nē, ja gribi, tad atpūties. Neskatoties uz to, izlēmu koncertu tomēr noklausīties, jo no sirds mīlu "Vesperes". Un ziniet – "Latvija" dziedāja visaugstākajā līmenī! Tik spilgtu un šokējoši skaistu interpretāciju es nebiju klausījies ne koncertos, nedz arī skaņu ierakstos.

Daiļrunīgi, plastiski rubato, perfekta nošu materiāla pārzināšana… Un viņi taču bija pārguruši, gluži nesen ceļojuši. Apbrīnojami!

ER: Labi, tiktāl par klausītāja pieredzi, bet kādi ir jūsu diriģenta iespaidi par VAK "Latvija"?

DG: Ziniet, patīkamākā diriģēšanas daļa ir tā, ka tev ir labākā sēdvieta zālē. Jā, tu parādi tempus un dinamiku mūziķiem, bet pārējā laikā vari izbaudīt skanējumu. Man tā bija Verdi "Rekviēmā", kad mani šokēja kora burvīgi skaistā piano dinamika.

Diriģēšana ir dīvaina padarīšana. Ja godīgi, man nemaz nepatīk diriģēt, bet man ļoti patīk mūzika. Diriģēšanas process ir jancīgs – tu vienkārši vicini rokas. Katram pērtiķim var iemācīt noturēt tempu.

Mani valdzina citi priekšnesumu veidojošie elementi mēģinājumu procesā un savstarpējā uzticēšanās skaņdarba dzimšanas brīdī uz skatuves. Ja diriģents nevis uzticas korim un orķestrim, bet pārāk daudz mēģina kontrolēt, burvību piedzīvot visticamāk neizdosies. Manuprāt, tā ir Rahmaņinova un Verdi darbos – pārlieku kontrolējot mūziķus, tiek zaudēta skanējuma kvalitāte, neuzmirdz kora mākslinieku personības individualitāte, jo viņi jūtas iesprostoti. Es ticu rūpīgam darbam mēģinājumā un brīvībai koncertā, tā ir diriģēšanas mākslas atslēga. Protams, skaidri jāparāda mūziķiem jauns temps, frāzes sākums vai krāsa, bet pārējā laikā jāliek viņi mierā.

ER: Vēl jau ir situācijas, kad var redzēt sarežģījumus, kordiriģentam mēģinot diriģēt orķestri.

DG: Jā, un otrādi, tā ne vienmēr ir lieliska situācija. Tāpēc man labāk patīk tādus darbus kā "Vesperes" baudīt no klausītāja vietas. No otras puses, komplicētos vokāli instrumentālos darbos kā "Pīķa dāma" vai Šēnberga mūzikā korim ir vajadzīgs vairāk informācijas tieši no orķestra diriģenta – skaidrs žests. Kordiriģentiem ir plastiska mantuālā tehnika, taču orķestrim tas ne vienmēr der, žestiem tiešām ir divas nozīmes – viena korim un viena orķestrim. Vienlaikus es zinu vairākus diriģentus, kuri abos kontekstos jūtas kā zivs ūdenī, piemēram, bijušais Berlīnes Radio kora vadītājs Saimons Halsijs. Viņš sagatavoja manas programmas ar Londonas Simfonisko un Amsterdamas Concertgebouw orķestri, un izdarīja to neticami labi. Reiz ienācu mēģinājumā Ķelnē, kad viņš mācīja orķestrim oratoriju "Elija" – perfekta tehnika un lieliska mēģinājuma disciplīna. Šādu kvalitāti ir patīkami redzēt.

ER: Tad jau var nojaust, ka iepriekš esat nodibinājis savstarpēju uzticēšanos ar kora "Latvija" mūziķiem!?

DG: To nu gan es neņemos apgalvot, zinu tikai, ka mums ir liels prieks uzņemt kori Lucernā, viņi ir brīnišķīgi un mērķtiecīgi cilvēki, kuri strādā ar lielu pašatdevi. "Pīķa dāma" man nebūs vienkāršs uzdevums, taču tā ir cita pasaule, salīdzinot ar Rahmaņinova "Vesperēm" – tur ir galda dziesma, balles skati, un korim būs tipiska operas kora funkcija. Nekad neesmu "Latviju" šādā kontekstā sastapis, man būs interesanti.

ER: Vai jums ir kāds "Pīķa dāmas" etalonatskaņojums?

DG: Es parasti meklēju pirmo dokumentēto ierakstu, un šoreiz atradu 1937. gada Maskavas ieskaņojumu. Orķestris tajā spēlē apbrīnojami labi, un, kaut arī koris nav pārāk meistarīgs, mūzikas noskaņa ir valdzinoša, un var piedot tehniskas nepilnības. Tad vēl es meklēju kādu kvalitatīvu mūsdienu ieskaņojumu, bet pārāk neaizraujos ar ierakstiem, jo negribu riskēt pazaudēt savu skatījumu uz šo operu.

Bieži saku jaunajiem diriģentiem:" Noklausieties vienreiz un lieciet ierakstu pie malas."

ER: Kā jūs strādājat ar partitūru? Viens veids ir uzlikt mīļāko vai mazāk mīļo ierakstu un pētīt partitūru…

DG: Bet ieraksts, manuprāt, domāts tikai apetītes radīšanai. Lai iemīlinātu tevi skaņdarbā, ko grasies iestudēt. Ja seko kādā ierakstā iestaigātai taciņai, tā varbūt nav krāpšanās, bet īsceļš uz viduvēju atskaņojumu. Ja tu atrodi pats savu ceļu, izburies cauri tempa apzīmējumiem, tas ir daudz aizraujošāk, tad vari saukt to par savu interpretāciju. Līdzīgi kā ar skolotāju, kurš skolā tev stāsta, kā saprast Šekspīru – ja tev izskaidro pilnīgi visu, lasīt šo dzeju ir garlaicīgi. Tas nav izcils skolotājs.

Izcils ir tas pedagogs, kurš ievirza tavu domu noteiktā gultnē, un tu nokļūsti līdz secinājumiem patstāvīgi.

Čaikovskis atstājis man lielisku materiālu – vieni norādījumi ir jēgpilni, par citiem šaubos, vai tas ir bijis autors vai kāda no nākamajām redakcijām. Piemēram, tempa apzīmējumi mēdz būt diezgan neloģiski, un tad jātēlo detektīvs. Nebūtu slikti, ja varētu piezvanīt Čaikovskim un pavaicāt dažus komentārus.

ER: Tas jau būtu spiritisma seanss! Jums jāuzmanās no triju kāršu lāsta. Svjatoslavs Rihters reiz, jautāts par interpretāciju, atbildēja – kāda vēl interpretācija, es knapi paspēju izpildīt visu, ko komponists norādījis notīs!

DG: Precīzi! Tieši tādēļ vilcinājos teikt "interpretācija", runājot par šo iestudējumu. Ir bīstami kaut ko interpretēt. Dejas interpretācija ir cits stāsts, bet mūzikā… Komponisti ir atstājuši tik daudz vērtīgas informācijas, un tavs darbs ir to atšifrēt.

ER: Vai meklējat papildinformāciju par laiku, kad tapa "Pīķa dāma"?

DG: Man šķiet, ka par katra komponista lieldarbiem stāsta tas, kādu kamermūziku viņš rakstījis tobrīd, ar ko bijis apsēsts. Piemēram, šajā operā ir daudz Mocarta stilistikas ietekmju, vienā epizodē Tomskis pat piemin viņu. Būdams caurcaurēm romantiķis, Čaikovskis balstījās Mocarta mūzikas semantikā, līdzīgi kā Brāmss, un tas ir saklausāms. Šī mūzika ir meistarīgi uzrakstīta un organizēta, Čaikovskim raksturīga teju vai pedantiska tīrība. Arī politikā un vēsturē ir lietas, kuras ņemt vērā, tomēr es uzskatu, ka izcila mūzika ir pašvērtība jebkurā laikmetā. Tādēļ režisoriem arī ir tāds azarts to iedzīvināt dažādos laikos un kontekstos.

ER: Šoreiz gan jums ar to nebūs jānodarbojas, bet, iestudējot operu, diriģenta un režisora attiecības ir slidena taciņa.

DG: Man ir veicies strādāt tikai ar brīnišķīgiem režisoriem, bet daudziem maniem kolēģiem nācies sadarboties ar tādiem, kuri iznīcina mūziku. Jā, ir skumji, ja spilgtam režisoram piedēvē mūzikas sagandēšanu, tādēļ parasti cenšos vistrakākās režijas ieceres vērtēt iecietīgi. Gribu, lai mūzika bagātina emocionālo piedzīvojumu, nevēlos, lai emocionālais pārdzīvojums sagandē mūziku. Tam taču piekrīt pat režisori, taču dažreiz viņu gudrība un egoisms izdara viņiem pašiem lāča pakalpojumu.

Vēlēties atrast ko jaunu ir bīstama tendence, šim atradumam būtu jānotiek pašam no sevis.

ER: Rodas iespaids, ka vēl arvien Lucerna jums ir kas jauns un neparasts, kaut arī šī pilsēta jūs atplestām rokām pieņēmusi jau 2013. gadā. Esat dzimis kaislību un kontrastu bagātajā megapolē Ņujorkā. Vai klusā un mierīgā Lucerna nav pārlieks pretstats? Kā jūs šeit jūtaties?

DG: Lucerna man sniedz atspirdzinājumu. Ļoti labi jūtos lielpilsētās – Ņujorkā, Losandželosā, Berlīnē, Parīzē – tās visas ir brīnišķīgas vietas. Taču man ļoti patīk aizbraukt no lielpilsētas. Ņujorka vienmēr būs Ņujorka. Lucernā šo lielpilsētas failu var aizvērt. Varu smagi strādāt, un pēc tam patverties dabā. 10 minūšu laikā vari būt kalna virsotnē un citā pasaulē vienlaikus.

ER: Kuru apkārtnes vietu jūs ieteiktu Lucernas viesim?

DG: Vistūristiskākā vieta ir Pilāta kalna virsotne, nav jābūt labā fiziskā formā, lai tur nokļūtu. Var uzbraukt ar vilcieniņu vai funikulieri, un skats ir elpu aizraujošs, ja vien nenokļūsiet tur mākoņainā dienā. Tad gan gaida vilšanās. Arī Rigi kalns ir ļoti skaists un pieveicams kājām, var pat kādu gabaliņu pabraukt vilcienā un tad turpināt iet.

Tomēr mani visvairāk aizrauj ilgas pastaigas mežā.

Protams, patīk arī kārtīgs kāpiens kalnā, taču ceļš turp un atpakaļ prasa daudz laika. Man iet pie sirds dabas tuvums, tas, ka 10 minūšu laikā vari būt koku ielokā, pazust mežā uz stundu vai divām, un tad atgriezties civilizācijā 5 gadus jaunāks. Mīlu šejienes atbalsta pilnos klausītājus un orķestri, kurš muzicē nesalīdzināmi labāk, nekā tad, kad sāku vadīt kolektīvu 2013. gadā. Te jāsaka paldies ne tik daudz man, cik jaunajiem mūziķiem, kuri iedvesmo pieredzējušos mūziķus censties, un orķestra enerģiskajam un izdomas bagātajam intendantam Numam Bišofam Ulmanim. Orķestra valde, orķestra sponsori, visi šie ļaudis ne tikai dod mums naudu, bet tiešām dzīvo līdzi orķestra gaitām, pat burtiski ceļo tam līdzi pa pasauli. Tādēļ izlēmu pagarināt kontraktu ar orķestri līdz pat 2022. gadam. Vēlētos gan vairāk koncertu ar Lucernas mūziķiem, bet man ir ļoti blīvs viesdiriģenta grafiks. Taču mājās atgriezties allaž ir vislabāk. Jā, šeit jūtos kā mājās, kaut arī mana ģimene dzīvo Ņujorkā.

ER: Orķestra, kora, opermūziku daudzi uzskata par lieku un elitāru greznību, kam tiek tērēti milzīgi līdzekļi. Kā jūs varētu mēģināt pārliecināt cilvēku, kurš nav saskāries ar mākslu un mūziku, par šo mākslas veidu nozīmi 21. gadsimta sabiedrībā. Kādēļ ir svarīgi turpināt atbalstīt akadēmisko mūziku?

DG: Šim jautājumam ir daudz atbilžu. Pirmkārt, šī mūzika, Čaikovskis, tiešām IR domāta visiem. Neticu, ka ir kaut viens šīs planētas iedzīvotājs, kurš nevarētu vienā vai citā veidā saprast šo mūziku. Otrkārt, jā, tā ir sarežģīta, un tādēļ tā ir skaista, līdzīgi kā jebkas cits pasaulē.

McDonald's siera burgeris ir vienkāršs, tu to apēd, lai aši remdētu izsalkumu, tu pēcāk nejūties pārāk labi un momentā aizmirsti par šo ēdienreizi. Turpretī, ja tu apēd labu burgeri, meistarīgi pagatavotu steiku vai izdzer glāzi laba vīna – tie visi ir sarežģīti baudījumi.

Jā, ir cilvēki, kuri teiks – man nevajag dārgu un smalku vīnu, es gribu savu lēto un garšīgo vīnu – un tur viss ir kārtībā. Taču viņi nenoliegs, ka atšķirība starp dārgu un lētu vīnu ir jūtama. Pirmais ir labāks, bet to var uzzināt, tikai salīdzinot. Klasiskās mūzikas izpratnei palīdz katra zināšanu kripatiņa, katrs konteksta graudiņš par komponistu, kura mūziku tūlīt spēlēs orķestris. Tas atraisa klausītāju iztēli un ļauj sākt novērtēt mūziku. Lielākā problēma ir šo elementāro zināšanu trūkums.

Ja cilvēks iet uz Brodveja mūziklu, viņš visticamāk zina, par ko tas ir. Ja viņš iet uz "Pīķa dāmu", viņš to nezina.

Vai "Bohēmu" – jā, tas ir mīlas stāsts, bet kāds mīlas stāsts, kas to padara traģisku? Nekas no tā netaps zināms, ja nav kvalitatīvas programmiņas, drauga, kurš stāsta, kas kurā brīdī notiek vai diriģenta, kurš runā no skatuves.

ER: Vai jūs esat tāds diriģents?

DG: Pašlaik tikai koncertos ASV un reizēm Vācijā. Šveicē tas parasti nav nepieciešams, ja nu vienīgi ir kāds traks jauns skaņdarbs, par kuru nepastāstīt pāris vārdus būtu bezatbildība. Te jācenšas būt sākumā minētajam skolotājam, kurš neizstāsta visu, bet dalās savā mūzikas mīlestībā un ievilina skaņdarbā klausītājus.

Mūsu mūziķu misija nākotnē vairs nav tikai uznākt uz skatuves, paklanīties, nospēlēt un aiziet. Mums jādalās mīlestībā pret mūziku ar klausītājiem, jāpalīdz viņiem saprast, kādēļ tas ir tik skaisti.