Šovakar pulksten 18 tiešraidē no Liepājas koncertzāles "Lielais dzintars" sekosim Liepājas Simfoniskā orķestra koncertam ar ļoti dažādu un tomēr vienotu programmu, kuras centrālais notikums būs Jura Karlsona opusa "Noslēpumainais dārzs" pasaules pirmatskaņojums.

Šo notikumu uztaktējam jau šīrīta "Atsperē", tiekoties ar Liepājas Simfoniskā orķestra direktoru Uldi Lipski.

Inta Zēgnere: Vai esi sarēķinājis, cik ilgi tava dzīve īsti ir saistīta ar Liepāju un Liepājas Simfonisko orķestri? 

Uldis Lipskis: Starp astoņpadsmit un deviņpadsmit gadiem. Kaut kas tamlīdzīgs. Jo uz Liepāju pārcēlos 2005. gada rudenī – sāku spēlēt orķestrī. Un tad jau bija lielais kūlenis, kad tika likvidēts Liepājas pašvaldības orķestris, un vienlaicīgi ar premjera Valda Dombrovska rīkojumu dibināts Valsts SIA "Liepājas Simfoniskais orķestris". Bija konkurss, kurā piedalījos, un kopš 2010. gada vadu šo orķestri.

Vai tā ir privilēģija, ka vispirms tajā esi bijis mūziķis, un pēc tam pārgājis citā statusā, vai arī ir tieši otrādi? Tu ļoti zini orķestra drēbi.

Tā ir gan ļoti liela priekšrocība, gan arī ļoti liels mīnuss kaut kādā ziņā. Gan – gan. Protams, ka ir ļoti labi sajust orķestra garu un pazīt visus mūziķus kā kolēģus – tas ir ļoti jauki. Bet pēc tam kā vadītājam tas ne vienmēr ir vienkārši – mainīt šo lomu, jo gribas turpināt čomoties. Būtībā bijis arī kāds puds sāls jāizēd, kamēr saprotu, ka es nevaru atļauties būt baigais čoms visiem. Tas deformē iekšējās attiecības.

Tas ir līdzīgi kā ar diriģentu: arī viņam ir jājūt orķestris, bet tajā pašā laikā jāsaglabā zināma distance, lai viss labi turētos kopā. Kādas bijušas būtiskākās pārmaiņas, ko šajā laikā esi redzējis orķestra izaugsmē?

Milzu pārmaiņas un lieli pagriezieni mūs pavadījuši visu šo laiku.

Mēs riskējām, un jau 2010. gadā, uzsākot mūsu kā Valsts orķestra ceļu, veicām orķestra aptauju, kuras rezultātā par galveno diriģentu kļuva Atvars Lakstīgala. Tas bija ļoti liels psiholoģisks kūlenis iekšējo attiecību ziņā – mazliet autoritārāka iekārta orķestrī mainījās uz mazliet demokrātiskāku iekārtu.

Procesa laikā tas radīja zināmas grūtības. Tad vēl. Kad sākām savu darbību, mēģinājām Liepājas kongresu zāles konferenču zālē, bet koncertus spēlējām Liepājas teātrī. Viens no pirmajiem lēmumiem bija simfoniskos koncertus un vēlāk arī zvaigžņu festivālu rīkot Latviešu biedrības namā. Pēc tam nāca milzīgās pārmaiņas – iegājām "Lielajā dzintarā".

Tas bija 2015. gads.  

Jā.

Tas bija grandiozi! Kā lielam kuģim aizceļot uz citu kontinentu.

2010. gada sākumā no 89 mūziķiem, kas bija Imanta Rešņa orķestrī vēl 2008. gadā, bija palikuši vien 65 štata vietas. Brīnums vēl, ka lielajā krīzē nesamazināja kolektīvu skaitu, jo bija tāds kārdinājums un arī racionāli argumenti – ka nevajag tik daudz kultūras institūciju.

Paldies Dievam, tolaik kultūras ministrs bija Ints Dālderis, un viņš spēja nosargāt visas institūcijas – nevienu nesamazināja. Pēc tam kārpījāmies, kārpījāmies, un nu jau esam 76 mūziķi. Tā ka puse no "nogriezto" jeb "amputēto" štata vietu skaita ar Kultūras ministrijas izpratni un svētību jau ir atgūta, un ceram turpināt augt līdz normālam četrkāršā orķestra izmēram.

Kas zina: nebūtu valdības maiņas, varbūt būtu kļuvuši vēl solīti tuvāk tam, lai mēs atkal būtu pilna apjoma orķestris.

Pilnais apjoms: tas būtu – cik?

88, 89 mūziķi. Tā esam rēķinājuši. Jo tur ir sava argumentācija. Ja nav četrkāršā pūtēju sastāva, mums ir ierobežots repertuārs, turklāt "Lielajā dzintarā" prasās arī lielāks stīgu sastāvs – lai masa ir lielāka tīri akustiski. Ļoti labs piemērs bija mūsu atklāšanas koncerts, kad spēlējām Bēthovena Devīto simfoniju. Kultūras ministrija īpaši piešķīra naudu, lai šim notikumam mēs nolīgtu vēl papildus stīdziniekus, un tad tas skanēja sabalansēti. Bet, ja stīgas ir mazliet mazāk, pūtējiem uzreiz jāspēlē ar daļu spēka, klusajās vietās jāžņaudzas, un tas nav tik jaudīgi. Līdz ar to mēs ceram, ka būs kāds gads, kas nebūs ļoti traks.

Jo vienmēr ir tā: tiklīdz atveram muti, lai teiktu – nu ir īstais laiks [tam un tam], tad ir vai nu pandēmija, karš vai finanšu krīze. Vienmēr kāds melns kaķis pārskrien pār ceļu. Tāpēc joprojām esam pusceļā uz sastāva atjaunošanu pilnā spēkā.

Taču ir arī labas ziņas – ka mūziķiem tomēr tīri finansiāli būs kāds atspaids?

Tie, kuri praktizē lūgt Dievu, lai to dara 7. decembrī: tajā dienā ir Saeimas sēde, kurā vajadzētu apstiprināt Ministru kabinetā jau apstiprināto plānu, ka atrasti pāris miljoni  profesionālo mākslinieku atalgojuma pieaugumam. Mēs, Profesionālo kolektīvu asociācija, redzam gan to kā vienu soli no vairāku gadu procesa, kas būtu vajadzīgs, lai izlīdzinātu algas ar Igauniju, Lietuvu un varbūt kaut cik pietuvotos Ziemeļvalstu tirgum. Bet liels prieks, ka kaut ar lielu stīvēšanos, tomēr tiktāl ir nonākts. Ceru, ka arī Saeima apstiprinās šo pielikumu.

Tātad 7. decembris – tas jāpatur prātā ne tikai mūziķiem, bet arī klausītājiem: būsim vienoti šajā lietā! Bet vispār jums ir vēl dažas jubilejas. Pirms diviem gadiem svinējām orķestra simtgadi, bet 2003. gadā sākās metu konkurss, lai pēc Imanta Rešņa iniciatīvas tiktu uzbūvēts "Lielais dzintars". 2013. gadā sākās pati būvniecība. Tagad pat grūti iedomāties Liepāju bez "Lielā dzintara", kas ir jūsu mājvieta un kur notiek arī koncerti. Taču jūs arī ceļojat. Kas ir eksotiskākās vietas, uz kurām orķestris ir devies?

Vēl pirms 2010. gada orķestris bija Malaizijā, Austrijā, vēl daudz kur. Arī mēs esam turpinājuši šādas aktivitātes – mūsu skaistuma un spirgtuma nešanu tālāk pasaulē.

Orķestris spēlējis Japānā – ļoti labās zālēs. Vairākas reizes bijis Indijā, Šrilankā, Ķīnas turnejā, kura sākās mīnus 30 grādos Harbinā un beidzās plus 30 grādos Šanhajā... Tur bija jābrauc ar satiksmes vilcieniem un viesnīcas bija, sākot no piecām zvaigznēm līdz gandrīz bordeļa tipa stundu viesnīcām. (smejas) Nenormāli stilīgi tas bija!

Esam bijuši arī Baku. Tur tiešām bija tāda "Briljanta rokas" sajūta. Fantastiska vieta! Apmeklējums bija diezgan pabēdīgs, uz koncertiem bija sadzīti skolnieki, kuri pēc pirmās daļas laimīgi "aiztinās" un palika pustukša zāle. (sirsnīgi smejas) Bet mēs tur labi spēlējām. Zem Operas orķestra vārda bijām Maskatā. Andrejs Žagars būtībā uzsauca mums un korim "Latvija" šo turneju, kas bija ļoti skaista. Pats līdzi nebraucu, bet kolēģiem bija nodrošināti  karaliski apstākļi – izrādes tika spēlētas Maskatas operā. Orķestris bijis Grieķijā, Vācijas turnejā. Protams, Igaunija, Lietuva – tas jau tāds gandrīz pašmāju tirgus. Grēks sūdzēties – esam šo to redzējuši pasaulē.

Vairāk – audioierakstā.