Pagājušā gadsimta vidū Karlheinca Štokhauzena sintezētā skaņa radīja visplašāko emociju gammu, bet kopš tā laika arvien biežāk izskanošais vārdu savienojums "elektroniskā mūzika" kļuvis par laikmetīgās mūzikas vides neatņemamu un pierastu sastāvdaļu.

Sākotnēji to saprata kā mūziku, kas radīta ar elektronisko instrumentu vai elektroniskās sintēzes palīdzību. Tā kā mūsdienās elektroniskās mūzikas efektus bieži izmanto kā akustisko instrumentu spēlētu skaņu papildinājumu,

par īstu elektronisko mūziku uzskata to, kuras primārais iedvesmas avots ir datorvide un manipulācijas tajā.

Sākotnējie elektroniskās mūzikas centri bija Ķelnes elektroniskās mūzikas studija un Parīzes Radio studija. Ķelnē komponisti (kā Štokhauzens) mākslīgi radīja skaņas ar sintezatora palīdzību, savukārt Parīzes virziena pārstāvji (Pjērs Šefērs un Pjērs Anri) izvēlējās apstrādāt dabiskas izcelsmes skaņas, proti, tās, kas ierakstītas apkārtējā vidē. Ar laiku abu virzienu propogandētās idejas izplatījās un saplūda (kā Džonatana Hārvija skaņdarbā Mortuos plango, vivos voco).

Kopš 20. gadsimta 70. un 80. gadiem arvien straujāk attīstījās datortehnoloģijas, un tas ļāva vērsties plašumā elektroniskām skaņas pārveidēm, kas tiek veiktas reālā laikā, nevis iepriekš sagatavotas un ierakstītas magnetofona lentā.

Tā sauktais “dzīvās elektronikas” laikmets, kas arvien attīstoties turpinās arī mūsdienās, pavēris  jaunas izpausmes iespējas komponistiem kā akadēmiskajā, tā arī popmūzikā.

Šodien bieži sastopama situācija, ka ir skaņraži, kuri nepazīst notis un neraksta mūziku akustiskajiem instrumentiem, bet gan darbojas tikai ar datoru, kur Windows, Macintosh un citas operētājsistēmas piedāvā realizēt pārdrošas radošās ieceres.

Elektronikās mūzikas iespējas arvien drosmīgāk izmanto arī latviešu komponisti -piemēram, Andris Dzenītis, kura radošā izpausmes Woodpecker project ievaros meklē ceļus, kā savienot cilvēka balsi un akustiskos mūzikas instrumentus ar datorvidē radītām un reālā laikā pārveidotām skaņām.