Crescendo un diminuendo – skanējuma spēka pakāpenisks pieaugums. Tas lieti noderēja arī Haidnam Sestajā simfonijā, lai skaidri saprastu, kā aust rīts un lec saule.

Senākos gadsimtos šādus pakāpeniskus crescendo neizmantoja, jo klavesīns strinkšķēja vienādā skaļumā, ērģelēm bija vairāk iespēju, tās  mainīja reģistrus un manuāļus, kā to dzirdam mazajos intensitātes uzliesmojumos Baha Tokātā reminorā. Šo pašu tokātu Leopolds Stakovskis instrumentēja, ieviešot pakāpenisku skanējuma maiņu ar mūsdienīga orķestra iespējām.

Ja notīs uzrakstīts crescendo, skaļumam parasti jāpieaug palēnām, bet, ja tam jāuzliesmo vai pēc tam jāapdziest dažās taktīs, notīs zīmē "dakšiņu" (divas līnijas no viena punkta - paplašinās vai sašaurinās). Romantiķu laikā sāka īpaši izvērsties šādu zīmju lietošanā. Tas ir tāpat kā autobraucējam uz šosejas – uzrakstu ne katrs izburtos, bet ar zīmi viss skaidrs.

Arī Šūberta Nepabeigtā simfonija izskan mijoties nelieliem crescendo ar diminuendo, mūzika it kā izdziest. Tā mūzika elpo – ar lieliem un maziem crescendo un diminuendo.