Līgani Venēcijas kanālos slīd gondoljēra laivas, rimti un ritmiski cilājas airi, klusi skan gondoljēru dziedāta dziesma, ūdeņos vadot krāšņo gondolu.

Barkarola – tā teorijas grāmatās tiek tulkots ‘laivinieks’, galvenokārt gondoljēra dziedātājs, jo vārda sakne “barka” itāļu valodā nozīmē – laiva.

Barkarola ir vokāls vai instrumentāls skaņdarbs līganā 6/8 vai 12/8 takstmērā.

Nosaukums ‘barkarola’ radies no Venēcijas gondoljēru dziesmām, ko tie dziedājuši laivās.

Ritmiskā pulsācija ir vienmērīga un tā imitē laivas šūpošanos, savukārt melodija, dziedoša un liriska, parasti ir mazliet smeldzīga un skumīga, jo gondoljēri savas dziesmas galvenokārt esot dziedājuši minorā.

Jau 18. gadsimtā barkarolas bijušas tik slavenas, ka jebkuram pilsonim, kurš kaut mazliet interesējas par mūziku, šīs dziesmas žanrs bijis pazīstams. Profesionālajā mūzikā komponisti barkarolas žanram pastiprināti pievērsās romantiskajā 19. gadsimtā.

Barkarolas liego šūpošanos visbiežāk varam saklausīt vokālajā kamermūzikā un klaviermūzikā, taču arī operas žanrā barkarolas ievijuši kā Doniceti un Verdi, Vēbers un Rosīni, tā arī Žans Ofenbahs operas “Hofmaņa stāsti” otrajā cēlienā.