Starptautiskā kinofestivāla Riga IFF atklāšanas vakarā pirmizrādi piedzīvos kultūras un mākslas portāla Arterritory.com sadarbībā ar Losandželosas mediju mākslas organizāciju Echo Park Film Center rīkotais audiovizuālais projekts Sound We See: Riga ("Skaņa, ko redzam: Rīga"). Tā dalībnieki – 24 rīdzinieki: mākslinieki, fotogrāfi, mūziķi, rakstnieki.

"Tīrkultūrā" tiekamies ar Echo Park Film Center vadītājiem un projekta Sound We See: Riga veidotājiem, režisoriem Paulo Davanco (Paolo Davanzo) un Līsu Marru (Lisa Marr). 

Paulo un Līsa: Nosaukums "Skaņa, kuru redzam" radās līdz ar projektu pašu par sevi - 2010. gada rudenī. Mēs šo projektu izveidojām vienai no mūsu jauniešu grupu nodarbībām. Darbību veicam Echo Park kino centrā, kur piedāvājam bezmaksas nodarbības pusaudžiem vecumā no 12 līdz 19 gadiem. Katra grupa strādā ar citu tēmu. Ar vienu no no grupām mēs aplūkojām pilsētas simfonijas tēmu (city symphony). Tas ir kino žanrs, kas radās 20. gados. Tas bija ļoti eksperimentāls žanrs, kas pētīja attiecības starp kino un pilsētvidi. Tādēļ, ņemot vērā to, ka tas bija sākotnējais nosaukums – pilsētas simfonija… Tās bija melnbaltas mēmās filmas. Tomēr tas, kas pilsētām piešķīra skaņu, bija vizuālais attēlojums – filmas ritms, eksperimentēšana, montāža, tas, ko šie filmu veidotāji izvēlējās parādīt.

Rezultāts bija vizuāla mūzika, tādēļ, domājot par to, kā saukt šo nodarbību kursu, atgriežoties pie šī žanra 21. gadsimtā, gandrīz 100 gadus pēc šo filmu tapšanas, nodomājām – filmas ir skaņa, kuru redzam.

Pašos sākumos, lai arī filmās, ar kurām strādājām, nebija skaņas, pirmā studentu grupa strādāja arī ar mūziķiem. Tādēļ šis projekts jau kopš tā pirmsākumiem ir kļuvis par sadarbību starp attēlu un skaņu. Kad studenti uzfilmēja savus darbus, viņi satikās ar mūziķiem un teica: izejot no tā, ko es uzfilmēju, šis ir tas, ko es iedomājos dzirdam. Atskatoties, šī ir bijusi ļoti interesanta sadarbība starp vizuālajiem un skaņu māksliniekiem.

Tīrkultūra: Varbūt jau esat noguruši no runāšanas par šo projektu, tomēr - varbūt varat aprakstīt šī projekta ideju un minēt pilsētu, kurā darbojaties? Vai ir vairākas?

Paolo: Protams. Man atkal jāatsaucas uz Echo Park kino centru, kas pastāv nu jau 16 gadus. Tas ir kino kooperatīvs, mākslinieku rezidence, kopiena, kluba mītne – tas daudziem nozīmē atšķirīgas lietas. Tur radās projekts "Skaņa, kuru redzam".

Runājot par mani, deviņdesmitajos gados es tūrēju ar dāmu pankgrupu, ar kuru uzstājāmies daudzviet pasaulē. Esmu tūrējis arī ar savām filmām. Vienmēr pēc dabas esam bijuši nomadiski – allaž klaiņojām un skatījāmies, kur nonāksim.

Mēs gribējām šo garu saglabāt, tādēļ 2010.gadā radās filma "Skaņa, kuru redzam: Losandželosas pilsētas simfonija". Pirms 2 dienām pabeidzām filmu "Skaņa, kuru redzam: Rīgas pilsētas simfonija". Starp abām minētajām filmām ir bijušas vēl divpadsmit, kopā 14 filmas par dažādām vietām pasaulē. Mēs necenšamies radīt franšīzi, kļūt par kino industrijas makdonaldu. Tam ir jābūt kulturālam piedzīvojumam.

Mēs dodamies turp, kur cilvēki mūs sauc. Pie cilvēkiem, kuri izjūt nepieciešamību vai izrāda interesi.

Viss sākās Losandželosā. Filma guva panākumus. To veidoja jauni cilvēki, tomēr, kad to iesniedzām festivāliem, nepasniedzām to kā filmu, kuru izveidojuši jauni, dažādu rasu cilvēki no iekšpilsētas. Mēs vienkārši to pasniedzām kā jebkuru citu filmu, un cilvēki visā pasaulē bija stāvā sajūsmā. Sapratām, ka šai lietai ir potenciāls kļūt par ko lielāku. Esam strādājuši ar jauniešiem bez pajumtes no Vankūveras ielām, esam strādājuši ar t.s. pirmajām tautām (First Nations) pilsētā zem Arktiskā loka, kur dzīvo tikai 300 iedzīvotāji. Viņi savstarpēji sazinās, lietojot savas cilts valodu. Šī vietējā valoda tika izmantota arī filmas skaņu celiņā. Tai draud izmiršana – vecāki to nodod saviem bērniem, tādējādi cenšoties to saglabāt. Mūziķu un sitaminstrumentu vietā, filmas ritms veidojās ar šīs valodas runas ierakstu palīdzību. Esam strādājuši arī Indijā. Godīgi sakot, ielūgumi nāk no visas pasaules. Kad kaut kur braucam, nedodamies pēc naudas – reizēm filmai ir budžets, reizēm nav. Reizēm nakšņojam uz cilvēku dīvāniem, pārtiekam no Pringles un atšālējuša alus, bet darām visu, kas nepieciešams, lai projektu pabeigtu. Izdodas satikt ārkārtīgi interesantus cilvēkus. Šī ir pirmā reize, kad strādājām ar, pēdiņās – māksliniekiem. Dizaineriem, arhitektiem, domātājiem, rakstniekiem. Tas bija nepieredzēts domāšanas, emociju un enerģijas vilnis.

Manuprāt, tā ir kā garšīga zupa (smejas). Man tā vēl aizvien stāv uz uguns un vārās, lai arī esam šo to nogaršojuši.. Manuprāt, tas, ka filmām ir vizuāls raksturs, ir savas priekšrocības, tomēr tas man atstāj pazuduša bērna iespaidu, kas meklē savus vecākus – filma ir gatava tad, kad tai pievieno mūziku. Mums bija ļoti skaista sadarbība ar Miguel S. P. [vārdu grūti saklausīt]. Viņš paveica lielisku darbu, tas bija ļoti spontāns, bez sagatavošanās, improvizācijai līdzīgs. Tā ir gadījies iepriekš. Kad bijām Indijā, viens no mūziķiem teica, ka ir gaišreģis. Viņš atteicās skatīties video materiālu un tā vietā vēlējās sajust katra komandas dalībnieka auru, un nolasīt tā domas. Viņš komponēja skaņas celiņu par pamatu ņemot šo enerģiju. Pasākums pirmdienas vakarā kultūras centrā bija improvizēts. Festivāls būs ļoti ieturēts. (nav saklausāms) Tad varēsim pieņemt lēmumu. Manuprāt, tas ir diezgan eklektisks. Daži cilvēki cildināja pilsētas simfonijas žanru un izmantoja pilsētas raksturu. Citi – kā Tu – priekšplānā izvirzīja savu amatu un prasmes, viņu pašu skatu uz dzīvi. Manuprāt, tas ir skaisti. Tas ir daudzu lietu krustojums. Redzēsim. Nevaru sagaidīt paklausīties, par ko cilvēki 8. septembrī priekštelpā sarunāsies (smejas).

Lisa: Jā, šie darbi paši par sevi ir ļoti spēcīgi. Šajā projektā katra minūte ir atsevišķa vienība, kurai ir sava individuāla nozīme. Te nav daudz brīžu, kuros sanāk aizplūst domās, jo katrā darbā ir milzīgs daudzums enerģijas. Tādēļ uzskatu, ka šoreiz iznākums ir citādāks, nekā iepriekšējos gadus, kuriem bija raksturīgs kopīgs plūdums. Šoreiz ir moments pēc momenta, pēc momenta! Darbi ir ļoti piesātināti. Tādēļ būs interesanti pavērot, kā mūzika beigās sastapsies ar šo vizuālo piesātinājumu. Daži filmu veidotāji izbrīnā teica: man palika iespaids, ka mans darbs bija tikai 20 sekundes garš, nevis 60..

Visi darbi ir 60 sekundes gari, taču dažos ir tik daudz notiekošā, ka laiks paiet acumirklī. Katram darbam piemīt unikāla enerģija. Es to dievinu.

Paolo: Brīžiem, ejot pa ielu Rīgā, es ceļā ieraugu tikai trīs cilvēkus, vienlaicīgi saprotot, ka šī ir lielākā pilsēta Latvijā. Reizēm skaņas neesamība kļūst par skaņu celiņu... Tas iespaids, kas rodas, kad saproti, ka tev apkārt nekā nav...

Lisa: Jā, es šeit to pamanu salīdzinoši vairāk, nekā citur. Tu brauc ar velosipēdu un pēkšņi saproti, ka neko nedzirdi… Nevienu apkārtēju skaņu. Par spīti tam, ka tas taču ir pilsētas centrs! Pieņemu, tas daļēji tādēļ, ka vasara – daudzi droši vien izbraukuši no pilsētas. Šķiet, ka laiks, kurā esam atbraukuši, ir īpašs. Jūtos, ka man ir paveicies.

Rīgā valda tāda sapņaina atmosfēra - brīžiem rodas iespaids, ka atrodos uz filmu laukuma. Braucu pa ielu, kuras abās pusēs ir skaistas ēkas, un piepeši šķiet, ka ielas galā iznirst kāds tēls no filmas. Viņš tuvojas... Ļoti kinematogrāfiski!

Arī dabiskās skaņas, piemēram, lietus. Kad šeit stipri līst, kad patiešām sāk gāzt, tas ir brīnišķīgi. Un kaijas… Šejienes kaijas rada diezgan specifisku skaņu, atšķirīgu no tās, pie kuras esmu pieradusi Ziemeļamerikā. Tām ir diezgan kinematogrāfiskas, ekspresīvas, trauksmainas balsis. Iespējams, tas izceļas tā caurvijošā klusuma dēļ. Kad kaut kas notiek, to uzreiz var pamanīt uz šī fona. Jā, man tās būtu dabiskās skaņas uz pilsētvides fona. Tas būs tas, ko paņemšu līdzi.

Paolo: Šajā gadījumā, kad mums ir 24 mākslinieki, kas ir tik izcili tajā, ko dara... Gandrīz pārņem vēlme pateikt - esiet, lūdzu, neveikli, pavirši, rotaļīgi, jauneklīgi, it kā jūs mācītos pirmo reizi. It kā tas būtu piedzīvojums! Protams, bija daži filmu veidotāji, kas ar to jau iepriekš bija nodarbojušies. Daži no režisoriem nekad nebija kameru rokās turējuši, tā kā kaut kādā ziņā tie bija centieni saglabāt līdzsvaru, kad teicām: lūk, ņemiet šo instrumentu, mēs jums parādīsim dažus vienkāršus veidus, kā ar to apieties, bet paspēlējieties ar to, padomājiet, kā cilvēki to izmantoja pirms simts gadiem. Man tas ļoti patīk. Man patīk uzstādījums, ka darbam ir sākums un beigas. Viņu rīcībā ir 3 minūtes, no kurām jāizvēlas viena minūte. Ieviešot šādus ierobežojumus, esi spiests domāt citādāk. Man tas šķita ļoti aizraujoši.

Lisa: Jā, turklāt, manuprāt, mēs dzīvojam laikmetā, kur katram jāizskatās perfekti. Jebkuru iespējams fotošopēt līdz nepazīšanai, ieviest krāsas, kuras tur nav, manipulēt, semplēt. Viss, kas ir digitāls, tiek radīts, lai tas pietuvotos ideālam. Ja kaut kas nepatīk, to vienmēr var izlabot! Šis projekts ir par kaut ko citu. Tas mudina pieņemt nejaušības un kļūdas. Par to, ko redzi prātā, iepretim tam, kas “iznāk ārā” pēc tā visa apstrādāšanas. Tur ir tik daudz elementu, kas ir nejauši un neparedzami, kas var novest pie iznākuma, kas, iespējams, var šokēt. Un tam jābūt gatavam. Ar to ir jārēķinās gan prātā, gan realitātē, kad tas nonāk kino.

Kino ir ļoti organisks medijs. Iepretim digitālajam, kur viss ir kādas citas kopijas precīza kopija, katrs kadrs ir atšķirīgs. Filmu lentēs ir emocijas. Tām cauri spīd gaisma – tas ir fizisks process, katrs kadrs ir atšķirīgs, nemitīgā kustībā. Kino kā mākslas veids ir dzīvs medijs.

Fiziskie ieraksti ir pirmatnēji, tos var saskrāpēt, tie krāj putekļus. Ir iespējams atskaņot mēmo filmu uz projektora, kas atbalsta skaņu, un, ja to ieslēdz, tas atskaņos uz lentes esošos skrāpējumus un putekļus. Tas var kļūt par skaņas celiņu, pareizi? Tas nozīmē, ka tu atskaņo vidi, turklāt šis skaņas celiņš var izklausīties citādi katru reizi, kad lente tiek atskaņota no jauna. Man ļoti patīk, ka šī medija fiziskie nesēji noveco. Papildus tam, man arī patīk tas, ka šos nesējus iespējams uzglabāt. Šīs grupas radītā filma, pat tad, ja tā tiktu uzglabāta pavirši, neskaitot gadījumus, kur lentes tiek izpeldinātas ūdenī vai izmestas tuksneša svelmē, saglabāsies vairākus simtus gadu. Iesaistītā tehnoloģija vēl aizvien ir aktuāla, iepretim, piemēram, atsevišķiem astoņdesmito gadu vizuālās mākslas darbiem, kuru atskaņošanai nepieciešamā tehnika ir novecojusi un nevienam nav iemaņu, lai to salabotu.

Projektori ir diezgan vienkāršas un izturīgas ierīces. Ir lielas iespējas, ka 200 vai 250 gadus vēlāk kāds vēl aizvien varēs šo filmu noskatīties. Šis man šķiet pārsteidzoši! Mēs dzīvojam… hiper-tehnoloģiskā laikmetā, mums ir 4K attēla izšķirtspēja un augstas izšķirtspējas ierīces, bet vai mēs pēc pāris gadiem varēsim to visu noskatīties?

Tādēļ man patīk šī dihotomija – no vienas puses šī tehnoloģija ir veca, bet no otras kādā savādā veidā tā ir arī nākotne. Tādēļ mēs turpinām uzņemt analogas filmas.

Paolo: Esmu dzimis Itālijā, mani vecāki bija amerikāņi. Viņi bija politiski aktīvisti. Viņi diemžēl nomira, kad vēl biju jauns. Kad biju jauns vīrietis, manas ietekmes bija dažādas nodarbes “ārpus rāmjiem”. Spēlēju pankgrupās, rakstīju dažādu žurnālu slejas. Uzaugu ļoti homogēnā vidē - t.s. Orange county, kas ir ļoti pārticis apgabals Losandželosas priekšpilsētā, visiem pieder smalki auto un skaistas mājas. Man panku etoss kļuva par šīs pasaules antitēzi. Nodibināsim paši savas grupas, savas ierakstu kompānijas, radīsim savu mūziku! Šī “dari pats” (DYI) estētika ir vienmēr ar mani palikusi. Šobrīd man ir četrdesmit. Tas mani ietekmēja visvairāk. Darīt visu pašam, būt atbildīgam par savu mākslu, savu pasauli, savu dzīvi. Es zinu, ir cilvēki, kuri saka, ka sešu gadu vecumā noskatījušies kādu filmu, kas viņus neatgriežami izmainīja. Man šādas epifānijas nebija. Mani ietekmēja man apkārtesošā kultūra.

Lisa: Interesantā kārtā pusaudžu vecumā uzaugu mazpilsētā Kanādas rietumos, kur nebija lielpilsētās esošās kultūras dzīves. Man allaž gribējās rauties uz pilsētu un daudz ko apskatīt, bet dzīve mazpilsētā mani piespieda pielāgoties tiem ierobežotajiem resursiem, kas man bija pieejami un kaut ko ar tiem iesākt.

Kad pārvācos uz lielāku pilsētu un iesaistījos mākslinieku sabiedrībā, tā bija Riot Girl un pankroka ēra, tas bija “dari pats” radio staciju, mazdārziņu un specifisku interešu žurnālu laiks. Tas viss mani ļoti ietekmēja.

Es gribēju spēlēt grupā. Kāds man iedeva Ramones plati un pateica, ka man ir piecas dienas laika, iemācīties spēlēt basģitāru, un apgūt desmit dziesmas. Še, Ramones plate – tiec galā pati! Mans dzīvokļa biedrs man aizdeva savu basģitāru, es apsēdos, iemācījos trīs akordus un nedēļas beigās spēlēju uz skatuves. Man šķiet, ka tur ir visa sāls. Man nešķiet pareizi stāvēt malā un gaidīt ielūgumu. Uzskatu, ka vienkārši jānotic sev. Iegūsim nepieciešamos resursus, man ir draugu un paziņu atbalsts – mēģinām!

Tā nav tikai manas dzīves filozofija – izmēģināt visu. Esmu publicējusi grāmatas, gleznojusi portretus, spēlējusi grupās, nodarbojusies ar fotogrāfiju, tagad strādāju kino.

Mani tik daudz kas interesē, bet es gribu šo sajūtu nodot arī citiem. Es satiku Paulo pilnīgi nejauši, dienā, kad tika atvērts Echo Park kino centrs. Dzīvoju pavisam netālu. Biju nesen iegādājusies fotokameru, ar kuru uzfilmēju videomateriālu, kuram grasījos pievienot ar draugiem ierakstītu mūziku. Iegāju kino centrā, tur stāvēja viņš un teica: “Mēs šodien atvērām kino centru.”

Ir šādi brīži, kas visu maina. Ir pagājuši 16 gadi, un mēs vēl aizvien esam kopā. Ģimene ir pieaugusi starptautiskā mērogā, šis patiešām ir bijis ceļojums, bet tā saknes atrodas vietā, kur visi ir laipni aicināti un ikkatrs ir radītājs, jo katram ir stāsts, kuru izstāstīt.

Lai to darītu, mēs izvēlējamies kino. Es nezinu, vai mēs sevi galvenokārt sauktu par māksliniekiem. Mēs izmantojam mākslu kā katalizatoru, lai cilvēkiem sniegtu iespējas un spēku.

Paolo: Manā dzīvē ir bijuši dažādi posmi. Kad dzīvoju un studēju Sandjēgo, dzīvoju netālu no šīs pilsētās lielākās slimnīcas. Ielas bija pilnas ar dzērušiem bezpajumtniekiem, katru dienu policisti un dažādu grupējumu dalībnieki apmainījās ar šāviņiem, tas bija pilnīgs haoss, toties īres cenas bija zemas, bez tam mēs bijām jauni. Tolaik tas bija manas dzīves skaņu celiņš. Tad pārvācos uz Redwood mežu, pārdevu savu auto, iekopu dārzu, atdevu visu, kas man pieder un pārvietojos ar velosipēdu. Atceros, ka pirmās naktis nekādi nevarēju iemigt, jo viss bija pārāk kluss. Biju pieradis pie nemitīgā trokšņa un jezgas. Pagāja laiks līdz pieradu pie jaunā dzīvesveida, pie briežiem, kas zem logiem ēd zāli. Ieguvu jaunu savas dzīves skaņas celiņu. Losandželosā, savukārt, šis skaņu celiņš bija bērnu smiekli septiņos no rīta, jo dzīvojām netālu no sākumskolas. Ir bijuši dažādi posmi – šajā intervijā nupat runājām par klusumu.

Es un Lisa esam mūziķi. Šobrīd spēlējam žanru, ko saucam par bezpajumtnieku roku (hobo rock). Agrāk, kad devāmies koncertturnejā, Līsa ņēma līdzi virkni ar Marshall pastiprinātājiem, bet es - pilnu sitaminstrumentu komplektu. Tagad spēlējam uz dažādiem atrastiem objektiem, kartona kastēm un tamlīdzīgi. Lisa spēlē ukuleli. Katrā pilsētā taču ir kartona kaste, pareizi? Tas daudz ko atvieglo (smejas). Skaņa ir liela daļa no mūsu dzīves.

Lisa: Man tās laikam ir okeāna skaņas, jo vienmēr esmu dzīvojusi pie okeāna. Vankūverā, rietumu piekrastē, Losandželosā. Bija posms, kad mani vecāki mēdza sešus mēnešus gadā dzīvot Meksikā, bet arī tur dzīvojām pie okeāna. Tas ir manas dzīves skaņas celiņš. Nevaru iedomāties dzīvot vietā, kurā nav piekļuves ūdenim. Man ļoti pietrūktu tā šalkoņa.

Godīgi sakot, bez Paolo balss nevarētu dzīvot. Tā ir pirmā lieta, ko dzirdu no rīta un pēdējā, ko dzirdu vakarā. Satikt šādu cilvēku 35 gadu vecumā… Es savu pirmo filmu uzņēmu 35 gadu vecumā. Satiku savu dzīves mīlestību 35 gadu vecumā. Tā ir manas dzīves skaņa, tās ir manas mājas.

Paolo: Bils Brauns ir filmu veidotājs, kuru pazīstam divdesmit, trīsdesmit gadu. Arī viņa dzīve ir mīlas stāsts, kā mūsējā (smejas). Viņa dzīvesbiedre ir Sabīne Grufata, viņi uzņem dokumentālas filmas, bet tās ir eksperimentāla rakstura, tomēr to saturs ir viegli pieejams, tās neliek tev justies kā muļķim, tās liek skatītājam justies tā, it kā viņš būtu scenārija dalībnieks. Vizuāli ļoti spēcīgi mīlestības un dzīves atainojumi. Arī animatore Helēna Hila, kura diemžēl pirms 10 gadiem tika noslepkavota Ņūorleānā. Viņas vīrs bija ārsts, viņi veica dažādus sabiedriskus darbus pēc viesuļvētras "Katrīna". Viņi bija ļoti sirsnīgi cilvēki. Viņu namā ielauzās un viņa tika nogalināta. Tas ir šausmīgs stāsts, bet viņas mākslinieciskā darbība ir milzīgs mantojums, kas mūs turpina iedvesmot. Helena Hilla un Bils Brauns mūs ir ļoti ietekmējuši, tomēr jāsaka, ka šim sarakstam, visticamāk, nebūtu gala.

Lisa: Šādu cilvēku ir bijuši ļoti daudz, no visdažādākajām nozarēm. Daži agrīnie kino pionieri – Stens Brekhidžs (Stan Brakhage). Viņš uz savām filmu lentēm līmēja naktstauriņu spārnus.

Būtiskākais nav milzīgi budžeti, komandas vai aprīkojums. Manuprāt, viss slēpjas niansēs, mazās lietās.

Es jūtos visvairāk aizkustināta, kad redzu, ka viens cilvēks ar savu personīgo skatījumu var iedvesmot daudzus citus. Es neticu viedoklim, ka, lai kļūtu par filmu veidotāju, tev nepieciešams tas, tas, tas un tas. Man patīk mazi mikrostāsti. Mums ir draudzene, kura strādā ar pirmatnējām tautām Kanādas ziemeļos, kura vēršas pie šiem cilvēkiem kā pie autoriem, stāstniekiem. Es sajūtu milzīgu spēku, kad klausos viņu stāstos un leģendās. Tie ir tie filmu veidotāji, kurus mīlam.

Raidījumā skan:

1. The Sound We See: LA Soundtrack 8:30
2. GAS - Narkopop (GAS) 4:24
3. The Sound We See: Tokyo Soundtrack (27:03)
4. The Golden Retriever - Tessellation (The Golden Retriever) 7:13
5. Sontag Shogun - no.8 (Leaves Like Photographs) (Sontag Shogun) 7:32
6. Chihei Hatakeyama - Distant Steam Train Whistle (Chihei Hatakeyama) 3:50
7. Rhucle - Orange Coat (Rhucle) 7:25
8. The Sound We See: Riga Soundtrack (Platons Buravickis) 16:32
9. King Krule - Czech One (King Krule) 4:17

Raidījumu veidojuši: Rolands Pēterkops un Reinis Semēvics
Paolo un Lisu intervējuši: Rolands Pēterkops un Reinis Semēvics
Tulkojis: Oskars Jansons
Raidījuma montāža: Reinis Semēvics
Vizuālais noformējums: Rolands Pēterkops

Raidījumu atbalsta Valsts kultūrkapitāla fonds.