"Mūzikā iemīlējos jau agrā bērnībā, tomēr ilgu laiku man pašam nebija skaidrs, kādēļ sāku ar to nodarboties. Bērnībā man neviens mūziku nemācīja, vecāki nebija mūziķi, vecvecāki arī ne, un mājā, kurā uzaugu, mūzika bieži neskanēja. Mums pat nebija mūzikas atskaņotāja. Māja bija pilnīgi klusa! Taču reiz Islandē apciemoju kādu sievieti, kura prata runāt ar mirušajiem... Viņa jautāja, vai man ir brālis. Parasti, kad iepazīstinu ar sevi, saku, ka esmu vienīgais bērns, jo brālis nomira, kad bija tikai septiņas dienas vecs. Man tolaik bija divi gadi... Tad sieviete teica - “Tad tur arī dzīvo mūzika!”. Doma bija - kad brālis nomira, viņa gars ienāca manī. Un tā viss sākās..."

Tā ar sevi iepazīstina amerikāņu multiinstrumentālists Šahzads Izmails (Shahzad Ismailey) - pakistāniešu imigrantu atvase, kurš par savām mājām sauc Ņujorku, bet mūziku studējis daudzviet pasaulē - Pakistānā un Indijā, Turcijā un Meksikā, Santjāgo, Japānā, Indonēzijā, Marokā un Islandē...

Raidījumu veidojuši Rolands Pēterkops, Reinis Semēvics un Zane Ozola, mūziku izvēlējušies un montējuši Rolands Pēterkops un Reinis Semēvics, vizuālo noformējumu veidojis Rolands Pēterkops, ar Šahzadu sarunājušās Zane Ozola un Žanete Skarule, tekstu tulkojis Oskars Jansons, tulkojumu ierunājis Reinis Semēvics.

Pārraides tapšanu atbalsta Valsts kultūrkapitāla fonds.

Raidījumā skan:

Balmorhea - First Light (Balmorhea) 3:45
Autechre - Theswere (Autechre) 2:12
Grouper - Parking Lot (Grouper) 3:32
Dick Stusso - Getting Loose (Dick Stusso) 3:12
Mogwai - Aka 47 (Mogwai) 4:16
SHUTTLE358 - Waves (SHUTTLE358) 2:11
Colin Stetson - Joanie (Colin Stetson) 1:52
Emily A. Sprague - Water Memory (Emily A. Sprague) 7:25
Wolf Müller & Niklas Wandt - Aufloesung (Wolf Müller & Niklas Wandt) 5:52
NAAFI - Epigone (NAAFI) 2:34
Rafiq Bhatia - Statements (feat. High Priest & Shahzad Ismaily) (Rafiq Bhatia) 2:19
Grails - Invitation To Ruin (Grails) 2:34
SHUTTLE358 - Sea (SHUTTLE358) 5:18
Visionist - Invanity (Visionist) 2:57
Caleb Giles - Wondering feat. Standing on the Corner (Caleb Giles) 1:54
Against All Logic - I Never Dream (Against All Logic) 6:46
Andrea Belfi - Syncline (Andrea Belfi) 7:40
Dolphins Into The Future - Jardim Dos Tufaos (Dolphins Into The Future) 4:34
Susumu Yokota - Kodomotachi (Susumu Yokota) 4:06

Nemitīgā kustībā

Esmu spēlējis ļoti dažādu mūziku ar ļoti dažādiem mūziķiem. Jūtu, ka man ir paveicies, jo mana dzīve ir ļoti dažāda - vienu nedēļu tūrēju ar metālu grupu, citā jāatgriežas Ņujorkā un jāproducē kāda ļoti mierīga un klusa dziesmu autora albums. Vēlāk paredzēts uzstāties ar vienu free-jazz bundzinieku, bet pēc tam jāuzraksta mūzika deju uzvedumam Berlīnē, kur strādāsim ar butō dejotājiem. Katru nedēļu vai divas atrodos citā vietā, nodarbojoties ar ko pilnīgu citu. Esmu nemitīgā kustībā.

Vai skaņa dziedē?

Kad biju bērns, allaž jutos ļoti skumji, vientuļi un neveikli. Biju pilnīgi atrauts no dzīves norisēm. Kad sāku spēlēt mūziku, manī aktivizējās kaut kāds dziedinošs aplis. Kad spēlēju, pārsvarā to darīju vienatnē, savā guļamistabā. Jutu, ka spēlējot manī sāk darboties kāds garīgs akumulators, kurš palēnām sāka atkal uzlādēties. Īsā atbilde ir – jā, jo zinu, ka spēju dziedēt sevi pats. Pēc tam kļuva sarežģītāk.

Kad biju bērns, gribēju kļūt par ārstu.

Es pat agrāk studēju bioloģiju, fiziku, organisko ķīmiju un grasījos pēc tam studēt medicīnu, taču mūzika izrādījās pārāk būtiska un vilka prom uz citu pusi, līdz studijas pametu. Tomēr man vienmēr gribējās atvēlēt vietu savā dzīvē, kur iespējams rūpēties par citiem cilvēkiem.

Vairākus gadus man bija visai grūti noticēt vai turēties pie idejas, ka mūzika spētu dziedēt, jo man tas šķita pārāk muļķīgi, nereāli vai nenopietni.

Īpaši, kad uzstājos dzīvajā ar citiem mūziķiem un centos ar viņiem nodibināt saikni, vēl aizvien nespēju iziet pats no sevis, no tās sajūtas, ka spēlēju pats sev. Tādēļ nekad nebiju juties tā, ka manis spēlētais aizceļotu tālāk un izveidotu saikni ar kādu citu. Tad pirms dažiem gadiem sāku pamazām apzināties šo dziedniecisko efektu.

Pirmā būtiskā lieta šajā sakarā bija mana sadarbība ar islandiešu čellisti Gyda Valtysdottir, kura pirms tam spēlēja grupā Múm. Nekad nebiju saticis cilvēku, kurš būtu tik pārliecināts, ka mūzika un vibrācijas spēj mainīt kāda cilvēka telpu. Ne tikai emocionālo telpu, bet arī fizisko un garīgo. Kad sākām uzstāties divatā, sāku pievērst vairāk uzmanības telpai un publikai. Mani arī iespaidoja atsauksmes no cilvēkiem pēc koncerta, kuri raksturoja, kā mūsu uzstāšanās viņus ietekmējusi.

Otra lieta, kuru vēlos pieminēt, ir saikne, kura gadu gaitā izveidojās starp mani un vienu bundzinieku, kuru uzskatu par savu skolotāju, lai arī, patiesību sakot, neesam kopā pavadījuši tik daudz laika. Esmu klausījies viņa albumus simtiem reižu. Viņu sauc Milfords Greivss, viņš ir free-jazz bundzinieks, šobrīd 76 gadus vecs. Viņš spēlēja ar tādiem sešdesmito gadu mūziķiem kā Albert Idler, Don Pullen un tamlīdzīgi. Spēlējot bungas, viņu pārņēma pārliecība, ka viņš spēj kontrolēt telpas vibrācijas un virzīt cilvēkus uz augšu. Vēlāk viņš iepazinās ar kādu itāļu zinātnieku, kurš pētīja cilmes šūnas. Milfords viņam piedāvāja aizbraukt uz Itāliju, lai viņš var pavērot, kā šīs šūnas reaģē, kad viņš tām blakus spēlē bungas. Viņš piekrita.

Pagājušā gada novembrī Milfords Itālijā nospēlēja tādu koncertu, kur viņam līdzi uz skatuves bija trauks ar cilmes šūnām, kuras ar projektora palīdzību varēja koncerta laikā vērot uz ekrāna. Viņš uzskatīja, ka viņi ir ieguvuši zinātnisku pierādījumu tam, ka vibrācijas ietekmē organismu augšanu, diferenciāciju un kustību.

Kopš tā laika esmu ar viņu uzstājies trīs koncertos un redzējis, kādu ietekmi viņš atstāj uz publiku. Šķiet, ka tagad esmu uz tā paša ceļa.

Vai skaņa iznīcina?

Šķiet, ka ierastā atbilde uz laikmetīgo mūziku ir to acumirklī noliegt, sakot, ka tā ir tukša un nespēj mums neko sniegt. Pirmkārt, es atbildi nezinu, tādēļ nejūtos gatavs lekt šajā vilcienā. Tomēr, manuprāt, ja kāds klausās Džastina Bībera vai Teilores Sviftas mūziku un šī mūzika spēj viņus pozitīvi ietekmēt vai emocionāli iekustināt, tad, ja tev vispār piemīt šāda kapacitāte – ka tevi vispār iespējams iekustināt, vienalga, ar kādiem līdzekļiem – tas nozīmē, ka tavas emocijas ir izkustināmas, tās nav fiksētas.

Ja tavas emocijas iespējams šādā veidā iekustināt, tas nozīmē, ka tev piemīt spēja empatizēt ar citiem cilvēkiem, jo tas pieprasa to, ka tu paņem savas emocijas un pārvieto tās citur. Ja tev piemīt empātijas spējas, tas parasti paredz arī to, ka tu esi atklāts pret citiem, iejūtīgs, dāsns, mīlošs. Šādā nozīmē, ja ir kāda mūzika, kas spēj iekustināt tavas emocijas, šī mūzika veicina tavas empātijas spējas, un tas ir labi.

Manuprāt, ir tomēr taisnība, ka tas, kā mēs šobrīd komunicējam – facebook, instagram, twitter un tamlīdzīgi –, iespējams, padara cilvēkus mazāk klātesošus savstarpējā komunikācijā dzīvē. Un mūsdienu mūzika, iespējams, seko šim paraugam. Tas gan nav labi.