Šoreiz "Tīrkultūras" galvenais un vienīgais varonis - neparastais britu komponists, producents, mūzikas teorētiķis, grupas Roxy Music bijušais taustiņinstrumentālists un ambientās mūzikas tēvs Braiens Īno (Brian Eno, 1948).

Visas "Tīrkultūras" garumā skan viņa pats jaunākais skaņdarbs Reflection (līdzās tam - arī 1978. gada opuss 2-2), bet mūziku caurvij Īno atziņas, domas un pārdomas - par sevi un dzīvi, par vakardienu un šodienu, par vērtīgu un nevērtīgu mūziku, jaunradi, enerģiju un arī to, kādas pārdomas varētu nākt prātā brīdī, kad pasaule šī būs jāpamet... Vērts ne tikai klausīties, bet arī ieklausīties!

* Kad sāku nodarboties ar mūziku, nevarēju pārtraukt nodarboties ar “visu pārējo”. Es sāku strādāt ar gaismu, kad man bija aptuveni 17 gadu. Pamanīju, ka tas, ko darīju mūzikā un tas, ko darīju ar gaismu, sāka saplūst – es dzinos pēc vienas un tās pašas lietas. Es gribēju izveidot gleznas, kas kustas un mūziku, kas stāv uz vietas.

* Ir daudz cilvēku, kas mani patiešām aizrauj ar saviem darbiem. Tas obligāti neparedz to, ka vēlētos ar tiem sastrādāties, bet man patīk saprast, ko viņi dara.

Godīgi sakot, manuprāt, šobrīd ir vairāk interesantas mūzikas, nekā jebkurā citā manā dzīves periodā.

* Protams, tagad man ir 67 gadi un man nav ne jausmas, kas notiek mūzikā divdesmitgadnieku vidū. Tomēr, es visai bieži kaut ko padzirdu un nodomāju: “tas ir kaut kas pavisam jauns un oriģināls..”, un, manuprāt, tam ir divi iemesli: pirmkārt, mūsu mīļotā Mākslas un Talantu nodaļa, kas pārsvarā veica mākslas darbu un mākslinieku atlasi, ir beidzot pazudusi no ierakstu kompānijām. Ja gribēji tikt pamanīts, bija jātiek cauri viņiem. Šobrīd tikt pamanītam ir daudz vieglāk. Un otrkārt, mūzikas radīšanas līdzekļi tagad ir pilnībā demokratizēti – ja tev pieder portatīvais dators, tev ir viss nepieciešamais, lai ierakstītu albumu.

* Manā arhīvā ir tonnām mūzikas, kuru neesmu publicējis.. Man bail domāt par tiem nabaga ļaudīm, kuriem, kad nomiršu, tas viss būs jāklausās.. Pārsvarā tā ir nepublicēta, jo tās dziesmas ir mēsls.

* Man šķiet, to visu vajadzētu iznīcināt, kad nomiršu. Jā, vienā no tiem seifiem, kas ieprogrammēti… uzsprāgt tanī brīdī, kad apstājas tava sirds. (smejas)

* Nevaru teikt, ka esmu nelaimīgs. Reizēm mani nedaudz kaitina tas, ka zinu, ko patiešām mīlu – radīt lietas, un tomēr, es pavadu tik daudz laika neko neradot un domāju: kāpēc jaunradei neveltu visu savu laiku?

Sēžot rokām klēpī, es enerģiju negūstu. Es to iegūstu, kad strādāju, kad mani kaut kas aizrauj. Tas ir mans enerģijas avots. Tā kā, kad būšu uz nāves gultas, vai jutīšos vīlies? Jā, kaut kādā mērā, jo domāšu: es varēju izdarīt to un to, bet neizdarīju! (smejas)

* Kad agrīnajā divdesmitajā gadsimtā uzbūvēja pirmās Steinway klavieres ar trešo pedāli, piepeši tādi komponisti kā Klods Debisī sāka rakstīt mūziku, kuru iepriekš vienkārši nebija iespējams izpildīt. Mūsdienās tas notiek teju katru dienu, ar mūzikas instrumentu programmatūrām. Mēs katru dienu pieredzam revolūciju līdzvērtīgu tai ar Steinway flīģeli. Tā patiešām ir, es nepārspīlēju. Šobrīd tiek būvēti tik daudz un dažādi interesanti instrumenti, ka lielu daļu no tiem neviens pat nepaspēj apgūt!