10. aprīlī ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu Latvijas Radio I studijā un Latvijas Radio 3 "Klasika" tiešraidē skanēja šī gada jubilāra, komponista Pētera Plakida kamermūzikas koncerts.

"Koncerta ieceri pilnībā izlolojusi "Klasika", jo sadarbība ar komponistu noritējusi teju visa viņa radošā mūža ilgumā, aizsākoties jau pagājušā gadsimta 70. gados," atklāj koncerta producente Māra Šuba. "Radio arhīvā rodami ne tikai komponista darbu ieraksti – te glabājas arī koncertu un fondu ierakstos fiksētās viņa interpretācijas – gan viņa paša, gan laikabiedru mūzika, latviešu un pasaules klasika."

10. aprīļa koncertā piedalās divas dziedātājas un ducis instrumentālistu, tostarp visu profesionālo orķestru pārstāvji. Programmas "zelta griezumā" skan 1989. gadā rakstītā kamerkantāte mecosoprānam, obojai, angļu ragam un stīgu kvartetam ar Knuta Skujenieka dzeju "Ezers" – šo darbu koncertā iekļaut vēlējies pats Pēteris Plakidis un arī viņa dzīvesbiedre, dziedātāja Maija Krīgena, kurai skaņdarbs veltīts (viņa arī bijusi tā pirmatskaņotāja).

Līdzās šai kamerkantātei likta Plakida skaņdarbu saraksta pirmā kompozīcija – "Improvizācija un burleska" (1965), kā arī nesenākais veikums – diptihs soprānam, flautai, čellam un klavierēm "Pretstati" ar Ojāra Vācieša dzeju un dziesma "Visu nakti zvaigznes raud" ar Raiņa vārdiem. Neiztikt arī bez tādiem latviešu instrumentālajai kamermūzikai nozīmīgiem darbiem kā "Romantiskā mūzika", "Veltījums Brāmsam", "Veltījums Haidnam", "Pastorāle".

Koncertā piedalās dziedātājas Ieva Parša (mecosoprāns) un Diāna Silova (soprāns), flautiste Ilona Meija, obojisti Egils Upatnieks un Pēteris Endzelis, klarnetists Mārtiņš Circenis, fagotists Jānis Semjonovs, “Spīķeru kvartets” (Marta Spārniņa, Anti Kortelainens, Ineta Abakuka, Ēriks Kiršfelds), pianisti Agnese Egliņa, Rihards Plešanovs un Rūdolfs Vanks, un gandrīz katrs no viņiem koncerta gaitā, atbilstoši izvēlētajiem skaņdarbiem, iesaistīsies vairākos sastāvos.

Pēteris Plakidis 70. gadskārtu svinēja 4. martā. Intervijā Edgaram Raginskim šai sakarībā viņš atzīst: "Ja izdodas labs koncerts vai paveicas uzrakstīt jēdzīgu skaņdarbu, es to labprāt nosvinu, bet jubilejas ar nulli vai piecīti galā mani drīzāk nomāc, ja tās nav saistāmas ar kādu būtiskāku pagriezienu mūzikā… (..) Jo straujāk rit laiks un lielāka pieredze krājas, jo vairāk pārdomu nāk par to, kas būtu jādara mūzikas jomā un arī par to, ko nevajadzētu darīt. Arvien vairāk gribas teikt lielā grieķu filozofa vārdiem - ka es zinu tikai to, ka neko nezinu. (..) Nekautrēšos atzīties, ka man ir šausmīgi bail no neveiksmes. Apšaubu katru noti, ko cenšos uzrakstīt, un visu, kas ieskicēts, nekavējoties gribu izsviest vai nīcināt ārā. Man ļoti grūti ir atrast materiālu, kam pats noticētu un kuru aktīvi gribētos turpināt. Arvien vairāk kļūstu par tādu nekomponistu, kurš var kaut ko uzrakstīt, un arvien mazāk par tādu, kas nevar nerakstīt. Lielākoties ir neticība sev. Tu raksti, perini visādas domas, un, kad atrodas kāda atbalstoša balss, kas to visu atzīst, tam ir viegli noticēt, un tā neticība sev aizmirstas - apkārtējo atbalsts ir tas, kas palīdz turpināt iesākto."