Liene Jakovļeva un Andris Dzenītis, ekspertes lomā studijā aicinot pianisti Agnesi Egliņu, analizēs aizvadītās nedēļas košākos koncertnotikumus: 20. marta vakaru Lielajā ģildē, kur LNSO sniegumā pasaules pirmatskaņojumu piedzīvoja Riharda Zaļupes simfonija "Namejs", festivāla Windstream atklāšanas koncertu "Maestro - Piano - Rīga" 21. martā, latviešu vokālās kamermūzikas koncertu, kas Latvijas Nacionālajā operā izskanēja 22. martā, LNSO Stīgu kvarteta "3+1" koncertu 26. martā, kā arī viskarstāko jaunumu - pianista Georgija Osokina solokoncertu, kas izskanējis 27. martā Lielajā ģildē.

Riharda Zaļupes simfonijas "Namejs" pasaules pirmatskaņojums

20. marta koncertā, kuru sarūpējis LNSO diriģenta Gunta Kuzmas vadībā, kopumā skanēja trīs darbi. Visupirms prelūdija Kloda Debisī opusam "Fauna diendusa", ko Andris Dzenītis vērtē kā "korektu mūziku korektā atskaņojumā". Tad arī Andersa Kopela Otrais koncerts saksofonam. "Paldies Oskaram Petrauskim, kurš ātrā laikā iemācījies šo komplicēto partitūru. Skaņdarbs - daļēji rakstīts, daļēji improvizēts. Oskars izdarīja ļoti lielu muzikālu, emocionālu un virtuozu darbu," uzsver Andris, tomēr pašu kompozīciju vērtē kā grafomānisku.

Vakara lielākā intriga - Riharda Zaļupes simfonijas "Namejs" pasaules pirmatskaņojums. Pārdomas par dzirdēto pauž koncertā sastaptā dziedātāja Linda Leen: "Var dzirdēt, ka mūzika oriģinālā domāta filmai. Ta ir ļoti tēlaina, iztēlē redzēju bildes, var teikt, ka filmu jau esmu noskatījusies. Rihards radījis ļoti lielu, skaistu, paliekošu darbu."

Citās domās ir mūzikas kritiķis Armands Znotiņš: "Šis darbs manā skatījumā diemžēl varētu pretendēt uz gada sliktākā jaundarba godu... 45 minūtes, bet tas viss izvērties šausmīgi ilgi, ļoti monotoni, bez jebkāda iezīmīga tematisma un bez nopietnas attīstības. Visu laiku viens un tas pats! Monotona arī orķestrācija. Ja reiz bija tāda koncepcija, tad taču būtu bijušas iespējas izvērsties ar vitālām, spožām, grandiozām cīņu ainām, taču diemžēl tas viss bija nomācoši. Galvenā problēma - tā ir simfonija tikai pēc apjoma, ne pēc satura." Arī Gunta Kuzmas sniegumu Armands vērtē kā vāju: "Fauna diendusā" diriģenta funkcijas veikusi flautiste Dita Krenberga. Taču Saksofona koncerta sakarībā Armands slavē Oskaru Petrauski. 

Andris Dzenītis atspēko Armanda teikto: "Manuprāt, "Namejs" ir labākais, ko Rihards radījis līdz šim: spoža, krāšņa, ļoti interesanta mūzika ar patiešām ārkārtīgi profesionālu instrumentāciju, kurā ieklausīties bija profesionāli interesanti. Šādas instrumentu un tembru kombinācijas ir retums, un jo īpaši - latviešu mūzikā, un par to Rihards pelnījis lielu komplimentu."

Viņaprāt, pretenzijas raisa dramaturģiskais risinājums, jo par daudz dažādu efektu, savukārt par maz - liriski trauslā elementa. "Ja mazāk būtu sitaminstrumentu, darbs, iespējams, no tā tikai iegūtu. Runājot par tematisko līniju - Rihardam vairāk vajadzētu strādāt pie paša radītajām tēmām, jo nevar nepamanīt Holivudas klasiķu - Džona Viljamsa vai Hansa Cimmera klātbūtni. Gribētos dzirdēt tieši Rihardu - tāpēc novēlu, lai viņa mūzikā būtu vairāk viņa paša!"

Muzikoloģe Ieva Rozentāle, uzrunāta pēc koncerta, visupirms vērtē diriģenta Gunta Kuzmas sniegumu: "Guntis spēris lielu soli attīstībā, taču ir vēl daudz, ko darīt. Pagaidām viņš ir distancēts no orķestra, neredz enerģētiku. Gribētu redzēt viņa emocionālo attieksmi.

Rihards Zaļupe ir izcils ilustrators, viņš pārstāv paaudzi, kas izaugusi pie amerikāņu filmu mūzikas tradīcijām, un viņa priekšstats par simfnisko mūziku nesaskan ar manējo.

Tā ir ilustratīva mūzika ar naivām tēmām, bet kontrasts starp daļām nav izteiksmīgs. Rihardam vēl krietni jāstrādā ar formu. Cilvēkiem, kuri mūziku nepēta un neanalizē, šādas saskaņas var šķist patīkamas - ritms, sajūta, programma, ilustrācija. Šāda veida mūzika piestāvētu brīvdabas estrādei. Bet, ja gribu sajust dziļumu un jāvērtē tas, kā viņa devums iekļaujas latviešu simfoniskās mūzikas attīstības kontekstā, - tur vēl liels ceļš ejams."

Ievas sacītā sakarībā Andris Dzenītis aktualizē divas būtiskas tēmas: "Kā komponistam man šķiet, ka vienreiz jābeidz fetišizēt vārds "simfonija".

Mēs vairs nedzīvojam 19. gadsimtā, no kura nāk publikas pārliecība, ka simfonija noteikti nozīmē kaut ko nebijušu, savādāku, gandiozāku.

Otra lieta - organizatoriem vajadzētu vairāk padomāt par tāda veida koncertu pozicionēšanu, kurā skan šāda stila mūzika, piemēram, Riharda Zaļupes, Kārļa Lāča vai Raimonda Tigula darbi. Šādi koncerti lieliski der demokrātiskiem ģimenes koncertiem svētdienās, un nav korekti šādus darbus likt blakus t.s. mākslas mūzikai, respektabliem akadēmiskajiem diriģentiem, krievu mūzikas pērlēm. Šādai mūzikai ir cita auditorija. Salikt tik atšķirīgas estētikas darbus vienā rindā īstenībā ir noziedzīgi!"

Festivāla Windstream atklāšanas koncerts

Liene Jakovļeva neslēpj sajūsmu par Maestro klātbūtni šajā koncertā, bet koncertā uzrunātā muzikoloģe Inese Lūsiņa teic tā: "Ar lielu interesi sekoju pūtēju orķestra "Rīga" sadarbībai ar Raimondu Paulu - esam pieraduši, ka Maestro daudz strādā ar Latvijas teātriem un šobrīd ir arī Latvijas Radio bigbenda mākslinieciskais vadītājs, taču ļoti jauki, ka, neraugoties uz šīm aktivitātēm, nepārtrauc sadarbību ar pūtēju orķestri. Koncerts bija lieliska iespēja dzirdēt senus un ne tik senus darbus jaunās skaņās. Pirmajā daļā gan orķestris "apēda" solistu sniegumu, bet otrajā daļā tika sasniegts līdzsvars." Par jauku pārsteigumu Inese dēvē Maestro, Oskara Petrauska un citu solistu saspēli, atskaņojot instrumentālās miniatūras un slavē Ilonas Breģes veidotās aranžijas, kuras dēvē par svaiga gaisa malku. Tāpat Inesei ļoti paticis Ances Krauzes sniegums dziesmā "Upei pāri", kas veidojusi visa koncerta emocionāli lirisko kulmināciju.

Kāds, viņasprāt, bijis Kaspara Ādamsona veikums, šajā koncertā stājoties pie diriģenta pults? "Tomēr viņu jūtu vairāk kā kordiriģentu, kur Kaspara rokas ir maģiskas. Laikam jau pūtēju orķestra priekšā jāstājas cilvēkam, kurš pats reiz spēlējis kādu no pūšaminstrumentiem - atcerēsimies, kā savulaik "Rīgu" vadīja Andris Poga!"

Vokālās kamermūzikas koncerts Latvijas Nacionālajā operā

Par koncertu viedokli pauž Maruta Rubeze: "Ne tik bieži dzirdam tik plašu un pārdomātu latviešu kamermūzikas programmu. Pēteris Barisons atklājās jaunās krāsās, labs atgādinājums arī par Ādolfa Skultes lielisko veikumu šajā žanrā. Nemaz nerunājot par Alfrēdu Kalniņu - ak, kādēļ mums nav viņa solodziesmmu tvarta vai izlases, kuras varētu pasniegt ikkatram kā dāvanu, lai parādītu, kāda ir latvieša dvēsele! Latviešu vokālā kamermūzika ir tāda dārgumu krātuve, kura būtu jāatver pēc iespējas biežāk." Maruta slavē gan Raimondu Bramani, gan Krišjāni Norveli un Ingu Šļubovsku, kā arī uzteic jaunās dziedātājas - Anastasiju Ļebedjancevu un lielāko "ābolu ķoci" labprāt pasniegtu Jūlijai Vasiļjevai. Tāpat abu koncertmeistaru - Mārtiņa Ziberta un Ērikas Apeines - veikums bijis lielisks.

Agnese Egliņa atgādina, ka programmu sastādījusi Ilze Ozoliņa kopā ar Intu Villerrušu. "Labi zinu, cik grūti jaunajiem dziedātājiem iznākt uz skatuves ar soloprogrammu - bez skatuves grima un tērpiem... Tas, ko gribētu novēlēt viņiem visiem - uzdrīkstēties vairāk interpretēt. Atskaņojums bija labs un kvalitatīvs, bet gribējās sajust vēl lielāku jūsmu par pašu latviskumu."

LNSO Stīgu kvarteta "3+1" koncerts

Agneses Egliņas viedoklis - kvartets, par spīti sastāva maiņām, muzicējis skaisti, emocionāli, izteiksmīgi, karstasinīgi un ar lielu atdevi. Kompliments arī izvēlētajai programmai, kurā skanējuši reti dzirdēti un pat nedzirdēti darbi.

Georgija Osokina solokoncerts

Speciāli šim koncertam no Viļņas atvestas itāļu firmas Fazioli flīģelis. Koncerts vienlaikus bija arī Georgija pirmā albuma ieskaņojums.

Agnese Egliņa uzskata, ka koncerts, kurā pianists izvēlējies spēlēt tikai un vienīgi Friderika Šopēna mūziku, bijis ļoti veiksmīgs. "Kaut arī pianists ir ļoti jauns, viņš ir talantīgs, drosmīgs un pārliecināts jaunietis. Neskatoties uz saviem 19 gadiem, viņa spēle izstrādāta līdz detaļām. Ļoti kvalitatīva! Ir drosmīgi nākt klajā ar ļoti labi zināmu mūziku, un man vislabāk patika, ka Georgijs nevis centās izrādīt savu tehniku, kas viņam ir patiešām lieliska, bet parādīja, ka viņam ir svarīgs klavieru skanējums, frāzējums, dinamiskā amplitūda. Piano skala bija tik ļoti plaša! Palīdzēja arī Fazioli instruments, kam ir fantastiska piano dinamika. Georgijs arī labi izjūt telpu, laiku. Bija prieks skatīties, kā viņš sadraudzējies ar instrumentu. Smalkums, smalkums, smalkums..."