Orests Silabriedis vēsta par Barselonas Liceo operā redzēto Žorža Bizē operu "Karmena" Kaliksto Bjeito režijā un diriģenta Aināra Rubiķa virsvadībā, kā arī diriģenta Andra Vecumnieka diriģēto latviešu simfoniskās mūzikas koncertu Omskā.

Andris Dzenītis, Ilze Medne un Maruta Rubeze - par iespaidiem no 27. aprīļa vakara Latvijas Nacionālajā operā, kad Valsts akadēmiskais koris "Latvija" Māra Sirmā vadībā atskaņoja Baltijas komponistu programmu un kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri pirmatskaņoja Ērika Ešenvalda multimediālo simfoniju "Ziemeļu gaisma"; oratorijas “Rīgas laiki” pirmatskaņojumu 4. maijā Lielajā ģildē, kā arī Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra koncertu ar lietuviešu mūziķiem - čellistu Dāvidu Gergingu un diriģentu Gintaru Rinkeviču, ar kuriem kopā tika atskaņots Roberta Šūmaņa Čellkoncerts un Antona Bruknera Septītā simfonija.

Barselona, "Karmena" un Ainārs Rubiķis

Orests stāsta, ka Kaliksto Bjeito iestudētā "Karmena" bijis ārkārtīgi skaists muzikālais piedzīvojums, ko viņš neaizmirsīs daudzus gadus: "Izrāde, kas tuvu pilnībai no visiem aspektiem!" Viņam liels prieks, ka tieši Aināram Rubiķim bijusi iespēja aizstāt kādu sasirgušu diriģentu. "Ainārs ir interpretācijas meistars: jau tagad viss, ko viņš dara, katrreiz ir citādi: vienmēr intriga - ko šoreiz viņš būs izdomājis, ko atradis?"

Orests ir pārliecināts: "Pilnīgi noteikti Ainārs Rubiķis ir operas diriģents! Viņa stihija ir teātris - bez vārda, teksta un pamatojuma viņš nespēj diriģēt neko. Tas ir viņa radošās eksistences pamats."

Orests analizē gan solistu sniegumu un atstāsta daudzos un dažādos iespaidus, ko sagādājis šis iestudējums. "Visi, kas piedalās šajā izrādē, spēlē īstu psiholoģisko teātri. Inscenējums ir ļoti spēcīgs."

Andris Vecumnieks Omskā

Orests pastāsta, kā Andris Vecumnieks nokļuvis Omskā un visupirms atklāj savus iespaidus par pašu pilsētu. Omskas filharmonija - viena no Omskas ievērojamākajām celtnēm. Zāle - liela, plaša, ērta, ar labu akustiku. Orķestris - visai labs. Omskas koncerta rīkotāju vēlme bijusi programmā dzirdēt Rīgas tango, tomēr Andris Vecumnieks, būdams konceptuālists, programmu veidojis ar daudz plašāku vērienu. Īpašu atsaucību guvis Artura Maskata "Tango" - kā pātagas cirtiens, kas publiku saviļņojis pa īstam. Vēl programmā bijis iekļauts Jura Karlsona opuss "1945", jaunu skanējumu ieguvis Georga Pelēča "Astors Pjacolla, Oskars Stroks un es", arī paša Vecumnieka mūzika, un īpaši emocionāli (arī savdabīgi) piedevās izskanējis Emīla Dārziņa "Melanholiskais valsis". Kaut arī Omskas publika ir atturīga, jau pirmās daļas beigās varējis just, ka klausītāji iesiluši.

Ešenvalda ziemeļblāzma Operā

Maruta Rubeze visupirms uzsver, ka Opera ir īsts klupšanas akmens šāda veida koncertiem. Ērika Ešenvalda vērienīgais darbs ar tā daudzajām detaļām radījis nenoliedzami varenu kopiespaidu.

Andris Dzenītis pauž savas domas: "Manuprāt, beidzot Ēriks trāpījis desmitniekā - te ir viss, ko viņš izmantojis iepriekš - tostarp dažādu tautu mūzikas integrēšana mūsdienīgā skaņdarbā; dažādi atradumi orķestrācijā.

Pārliecinājos, ka Ēriks Ešenvalds ir īsts meistars mūsdienīgā un krāšņā instrumentācijā, ne tikai skaistu harmoniju atveidošanā. Šur un tur varēja sajust arī amerikānisku harmonisku valodu...

Šis skaņdarbs ar visu vizuālo noformējumu būtu ideāls produkts kādam no dabas vai kultūras TV kanāliem: to varētu demonstrēt kā izcilu izglītojošu programmu. Tas būtu lielisks veids, kā klausītājus iepazīstināt ar dažādām tautām, kultūrām un tradīcijām." Tomēr arī Andris uzsver Operas akustikas problēmas: "Tās ir īsts klupšanas akmens kora a cappella mūzikas atskaņošanai, jo pirmajā daļā iekļautie skaņdarbi izskanēja ļoti saskaldīti, neviendabīgi."

Rīgas laiki

Maruta Rubeze četru komponistu rakstītās oratorijas ideju vērtē kā labu, taču ar vairākām iebildēm: "Ja tās ir četras daļas - tas velk uz zināmu cikliskumu. Te tas tā neizveidojās, cikla dramaturģija īsti sevi nepiepildīja kā vienots opuss. Katrs autors savu daļu veidojis ar vislielāko dinamismu, tāpēc drīzāk tie bija četri dinamiski grāvieni. Iespējams, tas viss būtu labāk skanējis brīvdabā."

Maruta arī atgādina latviešu oratoriju labākos piemērus. "Teatrālisms vijās cauri visam darbam: nāca prātā gan Marģeris Zariņš, gan Imants Kalniņš. Tomēr īsta svaiguma sajūta neradās - ja nu vienīgi Edgara Raginska sacerētajā daļā."

Andris Dzenītis pauž, ka tieši šīs daļas kontekstā piepildījušās viņa bažas, ka hiphopa meistari - reperi - vairāk raduši deklamēt savu tekstu, tāpēc radies iespaids kā par teksta ritmisku lasīšanu. "Tomēr tas ir novatorisks akcents - hiphopa izmantojums latviešu akadēmiskajā mūzikā. Tiesa gan, šajā gadījumā gan kora, gan orķestra lasījumam bija jābūt daudz asākam. Taču kompliments par drosmi! Visu oratoriju uztvēru kā atsevišķus darbus ar kopīgu ideju. Vistuvāk patiesībai bija Ģirts Bišs, lai arī viņš simfoniskajam orķestrim rakstījis diezgan maz."

Muzikoloģe Inese Lūsiņa savā vērtējumā ir ļoti kritiska: "Tas viss kopumā atgādināja rasolu, kas tautai tiek pasniegts brīvības jubilejā. Arī savā pasniegumā viss atgādināja sliktu skolas montāžu, kam pāri klājās paviršības plīvurs."

Gintars Rinkēvičs, Brukners, Šūmanis un Gērings

Maruta Rubeze ar smaidu atzīst, ka koncertu uzlūkojusi šādi: "Reizēm šķita, ka diviem psihiski nenosvērtajiem skaņražiem - Šūmanim un Brukneram - brīžiem pieplusojās arī Gintars Rinkevičs. Dzirdētais neveidoja nekādu harmoniju ar jauko pirmskoncerta sarunu, kurā ar baudu izgaršoju Oresta Silabrieža un Jura Griņeviča dialogu. Arī Šūmanis Dāvida Geringa sniegumā aizlidoja strauji, ātri, bez iedziļināšanās."

Ilze Medne toties uzteic orķestra mūziķus un pauž prieku par metālpūtējiem. Uzslava arī brīnišķīgajai stīgu grupai un flautām.

Andrim Dzenītim šis koncerts nav raisījis nekādas pretenzijas - viņš to tiecas dēvēt par garīgās mūzikas koncertu un pauž atzinību Gintaram Rinkevičam.