"Ko mēs redzam šodien? Visur atgriežas sakrālais, jūtamas neskaidras cerības uz tradicionālās auras atgriešanos un mums pat nepietiek vārdu mūsdienu individuālisma noķengāšanai. Viens modernā projekta posms noslēdzas. Šodien, pēc divus gadsimtus ilgušām cīņām par savpatnību un pret grupas instinktu, jāizdara jauna sintēze, kas vienīgā varētu mūs pasargāt no teju visur izplatītās regresīvās fantāzijas. Atkal ieviest pluralitātes ideju no modernitātes nākušajai laikmetīgajai kultūrai nozīmētu izdomāt kopābūšanas veidus, mijiedarbību formas, kas būtu kaut kas plašāks par žanrisko neizbēgamību, tehnosaviesības geto un kolektīvajām institūcijām, kas mums piedāvātas.

Parādās zināma neticība starpniecības instrumentiem un transitīvajiem objektiem vispār. Līdz ar to arī pret mākslas darbu, ar kura starpniecību, kā tiek uzskatīts, indivīds publikai pauž savu pasaules skatījumu. Attiecības starp māksliniekiem un viņu produkciju tuvojas feedback zonai – jau kādu laiku arvien lielāks skaits mākslas projektu ir saviesīgi, kolektīvi līdzdalīgi vai svinoši, un tie pēta dažādās iespējas attiecībās ar otru. Arvien biežāk publika tiek ņemta vērā.

Taču ir svarīgi nemitoloģizēt publikas jēdzienu – viengabalainas „masas” ideja ir tuvāka fašisma estētikai nekā tiem pārvīvojuma mirkļiem, kuros ikvienam jāsaglabā sava identitāte. Runa ir par iepriekš līgumā paredzētām sasaistēm, nevis par sabiedrības līmi, kas sacietētu ap identitāšu totēmiem. Laikmetīgās mākslas aura ir brīvā asociācija."

Šo rakstījis franču teorētiķis Nikolā Burjo savā grāmatā "Attiecību estētika", un šis teksts izdots pirms 15 gadiem, latviski tulkots 2009. gadā. Un tā joprojām ir viena no grāmatiņām, kurai Ieva Lejasmeijere lūdz palīdzību gadījumos, kad kāda māksla ir ļoti laikmetīga. Tāda māksla patlaban redzama Dailes teātrī, kas jau vairākus gadus darbojas arī kā izstāžu zāle. Te vēl līdz 11. jūnijam apskatāma 12. Baltijas triennāle – laikmetīgās mākslas izstāde, ko rīko kim? laikmetīgās mākslas centrs kopā ar Viļņas laikmetīgās mākslas centru.

Izstādes kuratore Virginija Januškevičiūte anotācijā raksta, ka izstāde aptver vairākas tēmas un to kombinācijas, piemēram, ietekme, apmaiņa, materialitāte. Un izstādes centrā ir teikums. To kādā intervijā ir teicis Deivids Bernšteins. Teikums skan tā: "Tas, kas šodien ir mākslas darbs, rīt var būt pilnīgi kaut kas cits."

Bet Ieva Lejasmeijere uz sarunu par izstādi aicinājusi kim? pārstāvi Zani Onckuli.

Vēl viena joma, kurā publika tradicionāli daudz tiek ņemta vērā, ir arhitektūra. Turklāt nevis mājas, ielas un tamlīdzīgi cilvēka radīti objekti, bet gan ūdenstilpes un augi, kuriem cilvēki savās mājvietās ierāda vietu vai arī ir otrādi – ūdeņi un augi laipni atļauj cilvēkiem apmesties tiem blakus.

Arhitektūras muzejā tikko atvērta un gandrīz visu vasaru būs skatāma izstāde "Zilās Rīgas zaļie ķīļi", izstādes kurators ir arhitektūras vēsturnieks Jānis Lejnieks. Arī šajā izstādē redzamie objekti – vecas Rīgas kartes, pilsētbūvnieku shēmas un plāni – vedina domāt tālāk vai skatīties tiem it kā cauri un ieraudzīt kaut ko ļoti citu, proti, augus un ūdeņus. Par izstādi viedokli pauž Arhitektūras muzeja vadītāja Ilze Martinsone.