Šoreiz raidījumā - par Ievas Lejasmeijeres dibināto Jauno balvu mākslā. Četru patronu idejiskais atbalsts un iedvesma, žūrijas locekļu nominācijas un balvas laureāta paziņošana. Jaunās balvas ieguvējs - Ivars Grāvlejs!

Jaunā balva mākslā šogad tiek pasniegta pirmo reizi par notikumiem Latvijas mākslā 2016. gadā.

Patroni: Edvards Kuks, Alvis Hermanis, Boriss Groiss, Mārcis Kalniņš
Žūrija: Elīna Vītola, Olivers Tarvids, Kirils Ēcis, Kirils no Juglas-3, Kirils no Stabu ielas (žūrijā kā voluntieris darbojās arī gleznotāja Vita Vēkšķis)
Žūrijas priekšsēdētājs: Kaspars Kalniņš
Balvu dibināja: Ieva Lejasmeijere
Balvas fondā: 2 eiro
Balvas laureāts: Ivars Grāvlejs
Publiski pieejamie patronu teksti, kas veido balvas idejiskos ietvarus: Edvards Kuks. Manifests pret pārstāvniecību. (Nolasīts Satori vasaras nometnē, 2016)

------

“Tiek virzīts manifests pret pārstāvniecību
Sekojošās tēzes ir universāli piemērojamas it visur un it visiem
Pārstāvniecības celšana ir sabiedrības neizbēgamais ļaunums
Tā aprij indivīda tieksmi stāvēt pāri,
atbalstot pāris indivīdu pāri stāvēšanu
Sabiedrība ir nogurusi no pārstāvniecības
un pat neapzināti atzīst tās anahronistisko dabu
Sabiedrības pasivitāte ir pakļautības pazīme
Pakļauto tramīgums ir nežēlības pazīme
Nežēlība ir pārstāvniecības ļaunuma pazīme
Pārstāvniecība pieprasa pakļautību
Pakļautie nespēj pieprasīt
Mēs pieprasām nespēju pārstāvēt
Visu, kas tiecas pārstāvēt,
Visu, kas pakļaujas pārstāvjiem,
Pakļaus tiekšanās stāvēt pāri
Tiekšanai pāri stāvēs pakļautie”

Alvis Hermanis. Dienasgrāmata. (Rīga: Neputns, 2016)

“Mūsdienu mākslas pasaules galvenais lāsts ir apsēstība ar panākumiem un veiksmi. Jo savādāk nav iespējams, savādāk tu krīti ārā no profesionālās aprites un kļūsti par pašdarbnieku. Visa mūsdienu māksla ir tik totāli komercializējusies, ka tiesības uz neveiksmi ir atņemtas. Un, kad tu salīdzini sevi ar māksliniekiem, kuri dzīvoja tikai pirms piecdesmit gadiem, tad saproti, cik nepilnvērtīgi mēs esam. Mēs, jāatzīst, neesam vairs brīvi, mēs esam šīs sistēmas kalpi, upuri un atražotāji vienā personā. Vismaz es bieži tā jūtos. Jo mākslai ar panākumiem īstenībā nav nekāda sakara. Dažreiz tie sagadās kopā, bet tā ir tikai sagadīšanās. Māksla ir vispār par kaut ko citu.”

Boriss Groiss. Komunisms. Post scriptum. (Rīga, Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, 2015)

“Tikai saistītas valodas subjekts, tas ir, tikai sofists drīkst tikt uzskatīts par saprāta subjektu. Bet, tā kā vienlaicīgi tiek apgalvots, ka dabiski saistīta valoda ir neiespējama, saprāta subjektu paziņo par mirušu – vai arī tas vismaz tiek izsūtīts uz tumšo ēnu valstību otrpus saprātam. Šī sacelšanās pret sofistiskās, formāli loģiski pareizās runas subjektu jāuztver plašāk – kā politiska sacelšanās pret valdošās varas institūcijām, jo kapitālisma caurausto modernitāti diagnosticē kā skaidrā, kalkulējošā, no pretrunām brīvi argumentējošā prāta valdīšanas jomu. [..] Daudziem šī valdīšana liekas totāla un jebkura sacelšanās pret to – nolemta neveiksmei. Vara un zināšanas, kas ir strukturētas saskaņā ar formālās loģikas likumiem, pēc tam veido vienību, no kuras nevar izvairīties neviens runājošais, jo viņš nevar sniegt nesaistītus argumentus.”

Nominācijas

Elīna Vītola:

1. Modes un dzīvesstila zīmola Golf Klaiderman pasākumu cikls galerijā “427”;
2. Katrīnas Teivānes-Korpas fotogrāfijas grāmatu atlase Latvijas Nacionālās bibliotēkas mākslas lasītavas brīvpieejas plauktam;
3. Ievas Lejasmeijeres vadītais raidījums “Pasāža” LR3 programmā “Klasika”.

Olivers Tarvids:

Laimdotas Steķes gleznu sērija “Šūpuļdziesma pirms aiziešanas” grupas izstādē “Spriedze” LNMM izstāžu zālē “Arsenāls”

Kirils Ēcis:

1. Felicitas Pauļukas portretu un aktu izstāde Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā;
2. Latvijas Nacionālā muzeja zelta kāpnes uz pagrabstāvu;
3. Armanda Zelča dizains Arta Ostupa dzejoļu krājumam “Žesti”.

Kirils no Juglas-3:

Tēlnieks Pauls Pudžs

Kirils no Stabu ielas:

Kriša Salmaņa izstāde “Skilando” kim? Laikmetīgās mākslas centrā

Vita Vēkšķis nominē pati sevi...

“Cienījamie Jaunās balvas mākslā pārstāvji!
Lai gan jūsu balvas nolikums publiski nekur nav pieejams, es rūpīgi izvērtēju situāciju un nolēmu pieteikties jūsu balvai pati personiski.
Mans vārds publiski laikam nav diez ko zināms, lai arī esmu nepārtraukti strādājusi jau 20 gadus kopš akadēmijas beigšanas. Esmu 47 gadus veca, man ir divi bērni, līdz šim esmu pārdevusi trīs gleznas un vēl arvien ticu, ka man viss vēl ir priekšā. To es uzzināju veiksmes un virsotnes kursos un arī mans cigun skolotājs nemitīgi par to atgādina un pašos pamatos es sliecos viņam ticēt.
Es cenšos domāt pozitīvi, kad stāvu uz ielas stūra un gaidu zaļo gaismu, un pēkšņi saprotu, ka luksofora uz šī stūra nekad nav bijis.
Es cenšos domāt pozitīvi, kad pa rīta tumsu vedu jaunāko bērnu uz skolu un man uzmācas šaubas, vai sniega nodubļotās kāpnes nav gadījumā tās pašas – no manas padomju laika skolas.
Es cenšos domāt pozitīvi, kad uz slidenas gājēju pārejas pamanu onkulīti jakā ar izplīsušām padusēm, bet man nav viņam ko dot; man, maniem bērniem un manai mākslai ir jāizdzīvo četratā no manas frīlancera algas, līdz virsotnes kurss sāks iedarboties.
Tikpat spēcīgi es cenšos domāt pozitīvi, pieminot savu bērnu tēvu, kas ir nepārejoša biznesa braucienā demokrātisko aviolīniju reisos, un es pateicos viņam par katru dienu savu bērnu un savā vārdā.
Un visvairāk es cenšos domāt pozitīvi ik katru vakaru, kad, pabeigusi garu maketēšanas darba dienu, izmācījusies bērnu mājasdarbus un nolikusi bērnus gulēt, domās pievēršos savai mākslai.
Mīļā žūrija. Man ir ārkārtīgi nepieciešama jūsu balva vai vismaz jūsu balvas nominācija, lai es varētu kaut mazliet labāk noorientēties šai pozitīvisma un veiksmes jūrā. Brīžiem man liekas, ka es tā kā slīkstu, bet parasti tas pāriet, un es cenšos saskatīt cietzemi un mīļi paskubinu sevi ar mantru “galvu augšā, galvu augšā. Galvu. Augšā.””