24. maijā uz Latvijas Nacionālās operas skatuves pirmizrādi piedzīvoja  Gaetano Doniceti komiskā opera "Dons Paskvāle", kuras iestudēšanā iesaistījusies radošā komanda no Itālijas – režisors un scenogrāfs Džordžo Barberio Korseti, scenogrāfs un kostīmu mākslinieks Frančesko Espozito, trīs video mākslinieki, kā arī  itāļu valodas konsultants Masimiljāno Bullo - cilvēks, kurš visbiežāk paliek neredzams, kaut gan tieši no viņa darba ir atkarīgs, cik pareizi un skaisti uz skatuves skanēs valoda, kādā runā un dzied opervaroņi.

Masimiljano Bullo tiek aicināts piedalīties operiestudējumu tapšanā visā pasaulē - no Santjāgo līdz Sanktpēterburgai, Pekinai un tagad nonācis Rīgā: "Valodas konsultants ir nepieciešams tāpēc, ka ir  liela starpība starp to, kā mēs kādā valodā runājam un kā mēs tajā pašā valodā dziedam.

Kad dziedam, ir ļoti svarīgi sasaistīt vārdus, un šeit ļoti liela nozīme ir patskaņiem. Patskaņi dziedāšanā ir galvenais, bet līdzskaņi dažreiz pat traucē, lai savienotu melodijā vārdus. Kad mēs dziedam – zemā, vidējā vai augšējā reģistrā, attiecīgajam patskanim jābūt vienādā krāsā. Savukārt, ja mēs visos reģistros patskaņus izrunāsim vienādi, krāsa nesaglabāsies, jo katrā reģistrā attiecīgajam patskanim ir sava izruna.

Masimiljano ceļš mūzikā sākās ar klavierspēli kopš piecu gadu vecumam: "Klavieres es spēlēju līdz 11 gadu vecumam, taču man tas šķita diezgan garlaicīgi, jo bija tikai jāspēlē, jāliek eksāmeni un jāsniedz koncerti skolotājiem, draugiem un ģimenes locekļiem. Milānas operteātrī La Scala sāku „strādāt", kad man bija 11 gadu, tolaik mācījos Milānas konservatorijā, dziedāju operas bērnu korī un uzstājos arī kā solists.

  Dziedātāji bija arī abi mani vecāki - tēvs dziedāja La Scala korī, bet mamma – Itālijas Radio un TV korī. Tas nozīmē, ka es jau no bērnības gāju gan uz Radio kora mēģinājumiem, gan uz operas mēģinājumiem. Tikko es nokļuvu uz operas skatuves, sapratu, ka gribu atgriezties teātrī arī tad, kad būšu pieaudzis. Nolēmu, ka solists nebūšu, taču teātrī kaut ko darīšu.

Kad man apritēja 17 gadu, palūdzu tētim, lai viņš parunā ar kormeistaru, vai es nevarētu nākt un mācīties visu, kas saistīts ar operas iestudēšanu. Kormeistars piekrita, izrakstīja man caurlaidi, ar kuru katru dienu varēju nākt uz teātri. Tā vairākus mēnešus es apmeklēju teātra izrāžu mēģinājumus,  līdz diriģents man saka – ko tu tikai klausies, nāc un piespēlē uz klavierēm orķestra partiju! (Tolaik es biju tāds kā brīvklausītājs un nepelnīju teātrī nevienu liru.) Un tad – vienā jaukā dienā speciālistu direktors – cilvēks, kurš vada visus operas palīgdienestus, kormeistaram jautā: "Vai Tu negribētu dot mums šo jauno cilvēku?" Tā kā man vēl nebija pat diploma, man piešķīra stipendiju, bet tad, kad saņēmu diplomu, tad ar mani noslēdza pirmo darba līgumu kā ar operas līdzstrādnieku. Tas bija 1984. gadā, man bija astoņpadsmit gadu.

No brīža, kad ienācu teātrī, es centos visu iegaumēt, visu redzēt. 1986. gadā, kad teātrī sāka strādāt maestro Rikardo Muti, es sekoju līdzi visiem viņa mēģinājumiem un lūdzu, vai nevarētu spēlēt pavadījumu arī solistiem? Man šo uzdevumu uzticēja, es gatavoju ārijas ar dziedātājiem, un, tā ka pats esmu dziedājis, esmu divu dziedātāju dēls, kas ļoti labi orientējas vokālajā mākslā, tad arī paliku šajā nozarē. Redziet kā sanāk: - slēpot es nemāku, futbolu spēlēt arī nemāku, bet dziedātājus mācīt māku!

Kopš pagājušā oktobra esmu pensijā, un tagad dažādi teātri mani sauc pie sevis. Pirms mēneša biju Marijas teātrī Sanktpēterburgā uz operas "Falstafs" iestudēšanu, tagad esmu Rīgā ar operu "Dons Paskvāle". Nākošnedēļ došos uz Karakasu Venecuēlā, kur notiks Mocarta oepras „Idomenejs” iestudēšana, pēc tam uz Santjago sagatavot "Tosku".

Es esmu ļoti priecīgs un laimīgs, ka varu strādāt Rīgā, jo gaisotne Rīgas Operā ir ļoti draudzīga un saliedēta. Visi dziedātāji un pianisti ir ļoti labi sagatavoti, un esmu gandarīts, ka varu šeit palīdzēt ar savu pieredzi. Mans darbs ir darbs aiz kulisēm. Tas nav tas darbs, par kuru publika aplaudē, taču šī darba rezultātu no skatuves VAR dzirdēt."