"Neatliekamajā sarunā" tiekamies ar "Klasikas" kolēģi, komponistu Andri Dzenīti, jo šomēnes notiks divu, pareizāk sakot - pat trīs viņa jaundarbu pasaules pirmatskaņojumi!

9. septembrī Latgales vēstniecībā "Gors" Reinis Zariņš savā solokoncertā "Skaņu katedrāles" pirmatskaņos Andra klavierdarbu ciklu "Astoņstūris" jeb "Oktagons", savukārt 22. septembrī Lielajā ģildē skanēs orķestra miniatūra "Eiforija" Sinfonietta Rīga un Normunda Šnē sniegumā. Bet 29. septembrī pirmizrādi piedzīvos Aika Karapetjana filma "Pirmdzimtais" ar Andra mūziku.
 

"Astoņstūris" Reinim Zariņam

"Ilgu laiku ar Reini biju saticies tikai mūzikā - nekādas personīgās pazīšanās mums nebija. Taču šis bija tas gadījums, kad komponistam gribējās rakstīt konkrētam izpildītājam," saka Andris.

"Savulaik gan Reinim jau biju šādu vēlmi izteicis - ka ļoti labprāt gribētu viņam uzrakstīt kādu klavierdarbu, jo līdz šim klaviermūzika nav bijis mans iecienītākais žanrs. Esmu gan rakstījis klavierkoncertu, kas veltīts citam man ļoti mīļam pianistam - Vestardam Šimkum, arī vēl šo un to, bet nevaru teikt, ka klavieres būtu īpaši mīlējis - esmu iemīlējis konkrētus izpildītājus, un tieši pateicoties viņiem, arī repertuārs radās. Reinis ar savu spēli mani ļoti iedvesmoja atkal pievērsties klavierēm, un šoreiz - klavierēm vienām pašām. Tas man pavisam rets gadījums."

Ciklu veido septiņas miniatūras un viena lielāka forma. "Bet sanācis tā, ka reālajā laikā klausoties un spēlējot, dažas no formām tuvinās lielajai formai," atzīst Andris. "Otrs apakšvirsraksts "Astoņstūrim" jeb "Oktagonam" ir "epizodes un Sonāte" - septiņas nelielas epizodes un viena lielāka "skaņu katedrāle", kā Reinis arī nosaucis savu solokoncertu.

Darba ideja līdzinās Pītera Brēgela slavenajai gleznai "Bābeles tornis" - tajā attēlota celtne, ap kuru veidojas neliela pilsētiņa, un tēli, kas ņudz apkārt, ir pārsteidzoši kontrastaini. Tur notiek vesela pasaule.

Un tad nu šī Sonāte centrā ir kā tā apjomīgā celtne, kas ne vienmēr no sevis izdveš gaismu - arī šajā gadījumā tā ir visdramatiskākā cikla daļa, kurai apkārt ir ļoti eklektiskas miniatūras. Tas bija pārbaudījums man pašam - eklektiski parādīt dažādus stilus. No klajas romantikas un sentimenta, kas mūsu dvēselēm ļoti tuvs, līdz racionāli veidotai mūzikai, taču šo racionālismu esmu mēģinājis padarīt emocionālu un enerģētisku."

Līdzās Brēgela mākslai cikla tapšanu iedvesmojuši vēl citi aspekti. Tas ir Andra ceļojums uz Grieķiju: "Pirms divām vasarām pakavējos burvīgajā Grieķijā, tās vidienē, karstumā, un dažas ainas saistītas ar turienes karstuma un skaņu izjūtām. "Cikāžu roks", piemēram. Arī "Ieelpa" un "Izelpa". "Zaļās ēnas" - Grieķijā bija interesanti redzēt, ka tās patiešām mēdz būt arī zaļas - naktī! Pa vidu - dažas latviskas izjūtas - daļa "Latviešu romance. Oktobris".

"Gribētu cerēt, ka tas varētu kļūt par repertuāra skaņdarbu, tāds asarains, visiem labi saprotams," pasmīn Dzenītis.

"Un tad mans autogrāfs - "Dzeņa atbalss", tāda Latvijas ainava." Tikām "Svētā mehānika" veidota racionāli, Dzenīša autortehnikā. "Pats domāju, ka tā ir roķīga. Pašam šķiet, tā ir objektīva rotaļa, stikla pērlīšu spēle. Sonāte ir tumšais centrs, bet tas viss pavēršas gaišā, siltā, saulainā virzienā. Kaut kādam kontrastam ir jābūt," ir pārliecināts komponists.

"Kā jau daudzi šodienas domātāji izteikušies - pozitīvā domāšana nemaz nav veselīga!"

Vaicāts, vai skaņdarbs ir tehniski grūts, Andris nosmej: "Savā ziņā mūsu komponistu vidū esmu leģendārs, jo vienmēr parūpējos, lai izpildītājam būtu, ko darīt...

Daži labi jau ir izteikušies, ka pēc nāves droši vien nonākšu vietā, kur pats spēlēšu savus darbus...

(..) Nevar jau neko slavēt pirms koncerta, bet jau šobrīd esmu sajūsmā, cik ļoti labi Reinis jūt to, kas uzrakstīts. Reti savus pirmatskaņojumus atstāju pašplūsmā, ļaujot pašam izpildītājam bez komentāruiem izurbties cauri. Taču šis ir gadījums, kad izpildītājs jūt un spēj visu pasniegt tā, kā esmu to domājis. Reinis, tāpat kā Vestards, ir brīnišķīgs laikmetīgās mūzikas atskaņotājs, ne tikai klasikas interprets. Tas nepiemīt katram izpildītājam. Ka viņš ne tikai izjūt pienākumu to atskaņot, bet arī to jūt."

 

"Eiforija" un Sinfonietta Rīga

"Lielāko daļu no maniem orķestra opusiem pirmatskaņojis tieši kamerorķestris Sinfonietta Rīga, un Normunds Šnē lielākajā daļā gadījumu arī bijis pirmatskaņojumu diriģents.

Tā bija pavisam traka situācija... Pagājušā gada rudenī, kad saņēmu piedāvājumu rakstīt prestižu un nozīmīgu pasūtinājumu Bostonas un Leipcigas simfoniskajiem orķestriem, biju nobijies, ka atvēlēts samērā īss laiks, lai paspētu šo nopietno darbu uzrakstīt. Un tieši tajā brīdī zvana Normunds Šnē un prasa, vai es negribētu uzrakstīt īsu, dzirkstīgu skaņdarbu sezonas atklāšanas reizei...

Iekšēji sarāvos, jo nodomāju, vai drīkstu to atļauties brīdī, kad esmu saņēmis ļoti atbildīgu, lielu uzdevumu nākotnei, bet... Es nekad nespēju atteikt orķestrim, ja tas ko mēģina man piedāvāt, jo tas ir mans mīļākais žanrs. Un nekādi nevaru atteikt savam mīļajam orķestrim Sinfonietta Rīga, kas man tik daudz laba darījis un zinu, ka rezultāts būs ļoti labs, jebkurā gadījumā - no viņu puses pilnīgi noteikti. Iedvesma šajā gadījumā ilgi nebija jāmeklē, un februāra beigās skaņdarbs jau bija gatavs."

Komponists teic - nekādas saturiski nozīmīgas aizmugures skaņdarbam nav. "Tāda eiforijas sajūta... Darbu esmu veltījis Pēterim Plakidim kā dāvanu 70. dzimšanas dienā. Tas ir gaišs, priecīgs, traks skaņdarbs, jo savulaik Pēteris man mācīja instrumentāciju.

Un kādā saviesīgā pasākumā visu priekšā Pēteris Plakidis teica tā: "Bet Dzenītis taču nemāk instrumentēt pūtējiem!"

Šī nu būs tā reize, ko diemžēl Pēteris vairs nedzirdēs, bet kad tieši gribēju dzirdēt viņa viedokli par to, kā man tagad sanāk pūtējiem instrumentēt..."

Andris Dzenītis neslēpj - eiforija, rakstot šo opusu, bijusi nenoliedzami: "Darbs ir enerģētiski trauksmains, un bieži vien šāda mūzika rosina kustību uz priekšu - īpaši, ja nav jādomā par konceptuāliem dziļumiem, smagu saturu, kā tas ir ar maniem citiem darbiem. Darba procesu tas ātri dzen uz priekšu. Taču nebūt negribu teikt, ka straujais temps kaut kādā ziņā nozīmētu paviršāku darbu vai haltūru - nē, absolūti nē! Vienkārši ir sajūta, ka ļoti gribas tādu uzrakstīt."

 

"Pirmdzimtais" un Aiks Karapetjans

Andris neslēpj - sadarbība ar režisoru Aiku Karapetjanu rit diezgan komplicēti: "Ar Aiku esam pazīstami jau krietnu laiku pirms viņa filmas "Mož", kas bija klasiska šausmu filma. Tolaik Aiks izmantoja manu jau esošo kompozīciju - stīgu kvartetu, ko ielika dramatiskā, spriegā epizodē.

Atceros mūsu pirmo iepazīšanos, kad viņa kolēģis un skaņu režisors mūs iepazīstināja, sakot, ka nevarot iedomāties nevienu citu latviešu komponistu, kurš būtu piemērotāks šausmu filmām kā Dzenītis. Beigu beigās to uztvēru kā komplimentu... 

Kad sāka filmēt "Pirmdzimto", Aiks kādā sarunā teica: aiz spītības gribot pārliecināties, vai viņa doma, ka tieši man jāraksta mūzika šai filmai, neesot kļūda," atceras Dzenītis. Noskatoties pirmo montāžu, Andrim uzreiz bijis skaidrs, ka pats ļoti vēlas šai filmai rakstīt mūziku. "Tā ir tēlaina, daudzšķautnaina, gleznaini uzņemta. Nevaru jau objekīvi spriest, bet šobrīd uzskatu, ka tā ir vissabalansētākā no Aika filmām. Lai gan termins "trilleris" varētu nedaudz maldināt, jo rada konkrētu priekšstatu. Drīzāk to sauktu par dziļu psiholoģisku drāmu. Filma ir arī ļoti skaista no operatora darba viedokļa."

Pie "Pirmdzimtā" mūzikas Andris strādājis ilgi. "Atceros, ka Dāvja Sīmaņa "Pelnu sanatorijā" mūzika, tiklīdz tā bija uzrakstīta, uzreiz derēja. Te tā nebija, un ar Aiku strādājām gandrīz nepilna gada garumā.

Uzrakstīju vairāk nekā 20 fragmentus, no kuriem liela daļa palika aizkadrā.

Šoreiz mūzika radīta interesantā tehnoloģijā - daudz laika pavadīju studijā montējot, miksējot, veidojot skaņu efektus. Daudz laika pavadījām ar Arvīdu Kazlausku, jo pamatmateriāls ir tieši saksofona skaņa."

Šķiet, nepieciešama augsta līmeņa organizatoriskais ķēriens, lai visu paspētu?

"Esmu nenormāls sliņķis! To konstatēju pēc viena teiciena - ka sliņķi visu izdara laikā, jo viņiem ir bail kaut ko pārstrādāt. Tāpēc visu cenšos aiz stresa un lielas atbildības sajūtas pēc labākās sirdsapziņas paspēt, bet laika vairāk nekļūst," prāto Andris.

Viņš atklāj, ka arī nākamais gads būs intensīvs: "Personīgajā dzīvē, gadus skaitot, tas būs atskaites laiks, un jau janvāra beigās Liepājas Simfoniskais orķestris pirmatskaņos manu Simfoniju - tas ir ļoti smags, liels darbs, par ko būs jārunā atsevišķi. Cerams, ka visi eņģeļi un latviešu dievības stāvēs klāt, un veiksmīgi izdosies uzrakstīt Andrim Nelsonam domāto darbu. Ir labi, ka ir, ko darīt," neslēpj komponists, kurš jau oktobrī dosies uz Kanāriju salām, kur Karels Marks Šišons atkal atskaņos Andra mūziku, šoreiz to darot ar savu jauno aizbilstamo - Grankanārijas simfonisko orķestri.