Šodien Gunāru Šimkus pārsvarā pazīstam pēc stāstiem, filmām un raidījumiem, kas veltīti brīnišķīgajam, idilliskajam lauku mieram Tukuma pusē, kur viņš mīt kopā ar dzīvesbiedri Ivetu, talantīgajiem bērniem Aurēliju un Vestardu, kā arī Vestarda dzīvesbiedri Elīnu Šimkus.

Tomēr agrāk bija pavisam citādi. Klāss Vāvere savā aprakstā, kas veltīts Latvijas roka pionieriem – grupai „Katedrāle”, vēsta, ka Gunārs Šimkus jau sen kļuvis par fermeri, taču tālo 60. gadu sākumā, kad viņš dienēja Moldāvijā, kopā ar Vilni Šmīdbergu dzima pirmais latviešu oriģinālroks. Sākumā līdz filigrānumam kopējuši „Bītlus”, vēlāk abi pieaicina grupā domubiedrus un ātri vien pāriet pie savas mūzikas veidošanas, ar kuru koncertē un pārsteidzošā kārtā, neraugoties uz mūzikas rietumniecisko sarežģītību un smagnējību, pārliekas represijas tomēr nepiedzīvo... Pārsvarā „Katedrāle” atskaņo Gunāra Šimkus un Viļņa Šmīdberga dziesmas.

Dažādu apstākļu sakritības dēļ neviens „Katedrāles” skaniskais dokumentējums nav saglabājies, vien 2014. gadā, pateicoties Igora Lingas veidotajai filmai par Latvijas roka vēsturi, tiek atjaunotas divas dziesmas, kuras ieskaņojuši „Katedrāles” restauratori un dzied Artis Dvarionas.

„Katedrāle” pajūk jau 70. gadu sākumā, un katrs no mūziķiem aiziet pats savu ceļu. Gunārs Šimkus kļūst par vienu no vadošajiem latviešu ģitāristiem ar enerģētiski spēcīgu, raksturīgu toni un spēles stilu. Viņš muzicē dažādos Raimonda Paula sastāvos – grupās „Modo”, „Studija”, arī komponē. Viņa dziesmas atskaņo Viktors Lapčenoks un Nora Bumbiere, spēlē gan Latvijas Radio instrumentālā grupa, gan Ulda Stabulnieka instrumentālā grupa, gan „Eolika”.

Viņa dziesmas – intelektuālas, sarežģītas, taču ļoti, ļoti spilgtas.