Vēstures doktora, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesora Harija Tumana aizraušanās un specializācija ir antīkās pasaules vēsture.

Tieši viņa spalvai pieder fundamentālais pētījums "Varoņi un varonība Senajā Grieķijā", bet 2015. gadā Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrība viņu atzinusi par Gada vēsturnieku Latvijā. Un bez Grieķijas arī raidījumā "Mana mūzika" šoreiz nu nekādi. Nez, cik lapas par Senās Grieķijas mūziku vispār varētu uzrakstīt? "Daudzas ir jau uzrakstītas," pasmaida Harijs. "Lai gan laika zobs visu muzikālo mantojumu ir apēdis, vēstures avoti vēsta, ka Delfu svētnīcā mūzu dievs Apollons ticis izklaidēts ar mūziku un dziesmām. Nošu pētnieki atraduši arī nošu pierakstus. Tie ir rekonstruēti - tiesa gan, ar lielu iztēles devu. Protams, mēs nezinām, kā šī mūzika 5.-4. gs. pirms Kristus skanēja, taču zinām, kāda bija grieķu filozofu attieksme. Piemēram, senie grieķi mūziku šķiroja - viņi uzskatīja, ka nopietnās, cēlās jūtas saistāmas ar stīginstrumentiem, bet, piemēram, Pāna flauta atraisa kaislības, liek asinīm ātrāk cirkulēt.

Grieķi ļoti labi saprata, ka mūzika cilvēku audzina, jo tā izraisa attiecīgas jūtas un emocijas. Tāpēc grieķi bija ļoti norūpējušies par to, lai skanētu tāda mūzika, kas izraisītu pareizās jūtas.

Platons savā ideālajā valstī gan visas ekstātiskās mūzikas dejas gribēja aizliegt, taču Polībijs un Aristotelis, piemēram, uzskatīja, ka ar mūziku un pareizu dzīvesveidu vislielākos mežoņus var padarīt par normāliem, civilizētiem, skaistiem cilvēkiem. Senie grieķi arī kaujā gāja ar mūziku!"

Viņa prognozes par Rietumu civilizācijas nākotni kultūras kontekstā gan nav iepriecinošas. Skatot to paralēlēs ar Senās Romas impērijas likteni, Harijs secinājis:

"Romas impērija gāja bojā ne jau tādēļ, ka barbari to iekaroja, bet gan tāpēc, ka romieši paši bija kļuvuši par barbariem."

Mūzika pie Harija nonāk dažādi - kopā ar dzīvesbiedri viņš labprāt dodas uz koncertiem, klausās mūziku mājās un arī pie auto stūres. Viņš atzīstas, ka pats gan nedziedot. "Ir teiciens, ka lācis uz ausīm uzkāpis. Spriežu gan, ka manā gadījumā nevis lācis, bet ziloņu bars pastaigājies. Nevaru nevienu noti paņemt," smejas profesors.

Viņa mūzikas prioritāšu sarakstā skaņdarbs numur viens ir Volfganga Amadeja Mocarta "Rekviēms". "Lai gan mans mīļākais komponists ir Antonio Vivaldi, Mocarta "Rekviēmu" no visiem man zināmajiem cilvēces sacerējumiem uzskatu par visaugstākās klases svarīgāko skaņdarbu. Protams, labā izpildījumā. To rakstījis cilvēks, kurš jau stāvēja mūžības priekšā un runāja ar Dievu.

Nāve ir dzīves kulminācija, kvintesence. Svītra rēķina apakšā. Summa. Kopsavilkums - kas tad dzīves laikā izdarīts, padarīts, izdzīvots. Nezin kāpēc pie mums nav pieņemts par to runāt.

Bet ir kultūras, kurās to atgādina katru dienu - lai dzīve būtu jēgpilna."